Mūsu satikšanās būs tikpat gara kā gaidīšana

/Pirms Baranjas biji tu/

Šī sērija ir personisks stāsts par ģimeni, zaudējumu un piederību. Tajā tiek aplūkotas identitātes, migrācijas, telpisko un emocionālo robežu tēmas, un visa centrā ir mana māte. Patlaban viņa dzīvo starp Baranju, kur uzaudzināja ģimeni, un savu dzimto ciematu Stanari Bosnijā, kur laiku pa laikam apmeklē brāli un māsu, kā arī vecāku un karā kritušā brāļa kapus.

Šie neregulārie ceļojumi uz Bosniju nav ne bēgšana, ne atgriešanās – tie ir piederības rituāli: pastaigas pāri robežām, ko vēsture, politika un laiks iezīmē telpā un ķermenī. Kapu apmeklējums kļūst par viņas kluso piemiņu – dialogu ar to, kas palicis, un ar tiem, kurus vairs nevar aizsniegt ar rokām, bet joprojām var ar sirdi.

Šis stāsts veidojas vietā, ko raksturo rūpniecība un smags fizisks darbs – raktuves, kurās strādāja viņas brāļi, un netālu esošā termoelektrocentrāle simbolizē kolektīvo dzīvi. Es izvēlējos ogles un zeltu kā darba un vērtības simbolus, ko māte nes sev līdzi, un sveču vasku kā atgādinājumu par īslaicīgumu un atmiņu. Projektā iekļauti arī priekšmeti no mājām – podi, vecs pulkstenis, fotogrāfijas –, ne tikai sadzīves priekšmeti, bet arī klātbūtnes pēdas. Tajos joprojām var sajust smaržu, cilvēka siltumu, darbu un atmosfēru.

Šis darbs ir ne tikai personisks arhīvs, bet arī stāsts par saikni, kas pārsniedz laiku, karu un atšķirtību. Divas māsas kopā pameta Bosniju un devās uz Horvātiju, bet karš jaunajā valstī viņas šķīra – viena palika okupētajā Baranjā, otra – Osijekā. Četrus gadus viņām nebija nekādu kontaktu nedz vienai ar otru, nedz ar savām ģimenēm Bosnijā. Viņi atkal satikās Bajā, neitrālā teritorijā Ungārijā, kur atradās bēgļu nometne. Viena ceļoja caur Horvātiju, bet otra bija ieradusies no Serbijas. Šī tikšanās – klusa, bet emociju pilna – iemieso visu šīs sērijas saturu: kara pēdas un sievietes kluso spēku saglabāt, izturēt un atkal savienot to, kas ticis atdalīts.

Māte ir tilts. Caur viņu savienojas telpas, pagātne un tagadne atrod kopīgu valodu. Viņas vienkāršībā un neatlaidībā ir klusa pretestība aizmirstībai. Šajā sērijā viņas stāsts kļūst par manu stāstu – rakstīts gaismā, prombūtnē un tuvībā. Tā ir mana atvainošanās par brīžiem, kad nebiju tuvāk, nesapratu vai nepalīdzēju. Varbūt es nezināju, kā. Es atvainojos.

Projekta nosaukums ņemts no Desankas Maksimovičas dzejoļa, kura nosaukumā minēta Stanaru skola, kurā mācījās mana mamma. Šis dzejolis ir veltījums viņas un māsas apskāvienam, kā arī klusa cerība, ka mūsu tikšanās ar tiem, kurus esam zaudējuši, – kādreiz, kaut kur, tālāk – turpināsies ilgi, tāpat kā gaidīšana, kas mūs veidoja šeit.

Piezīme: Visas piezīmes un fotogrāfijas ir kirilicā. Šis vizuālais un lingvistiskais ietvars ir daļa no stāsta autentiskuma, kas sakņojas Stanaros, Bosnijā un Hercegovinā, Serbu Republikā.

Tomislavs Marcijušs (Tomislav Marcijuš, 1990) ir Horvātijā strādājošs fotogrāfs. Absolvējis arhitektūras–ģeodēzijas skolu Osijekā, kur sāka eksperimentēt ar filmu un analogo fotogrāfiju. Viņa vizuālā valoda veidojusies analogās fotogrāfijas ceļā, attīstot savdabīgu estētiku un pieeju dažādiem žanriem. Marcijušs strādā pie personiskiem projektiem, kāzu, portretu, redakcionālo izdevumu, ceļojumu un arhitektūras fotogrāfijas.