Zudušo laiku meklējot
Pirms vairākiem gadiem man nācās intervēt visnotaļ kontraversālo katoļu priesteri Andreju Mediņu, kurš radošumam veltītā konferencē, uz ko biļetes maksāja pārsimt eiro, iznāca uz skatuves ar vārdiem: “Man patīk rakt!” un runāja par to, kā bieži un ar baudu piedalās bērēs un izvadīšanās. Nāves tēma vienmēr ir aktuāla, tāpēc sarunu pēc šīs konferences es uzsāku, mēģinot noskaidrot, kāpēc tieši bēres ir kļuvušas par vienu no svarīgākajiem notikumiem cilvēka dzīvē. Tradicionāli tajās piedalās mācītājs, lai gan bēres, atšķirībā no laulībām, kristībām vai svētā vakarēdiena, nav baznīcas sakraments. No teoloģiskās dogmas viedokļa bērēs nenotiek nekāda sakrāla Svētā gara klātbūtnes piepildīta mistērija. Mirušais tiek aprakts vai nosūtīts uz kremēšanu, bet dzīvi palikušie apskaujas, notrauc asaru un ēd.
Taču arī tajās bēru ceremonijās, kurās runu saka profesionāls laicīgais izvadītājs, var ievērot, ka viņš tikai aizpilda kādu svarīgu lomu vai funkciju, kas būtībā paredzēta priesterim, mācītājam vai sludinātājam. Bērēs, kurās sanāk aizgājēja tuvinieki, radi, draugi un dažkārt ienaidnieki (kurš bez grēka, tā teikt, lai pirmais met akmeni), notiekošais ir dziļi personisku un pat intīmu attiecību noslēgums vai atrisinājums. Nepieciešams “skatiens no malas”, lai satrauktos un satriektos bēru viesus mierinātu, uzmundrinātu un gluži vienkārši pateiktu, kas tagad jādara. Izvadītāja funkcija ar nelielām modifikācijām saglabājas pat oficiālās vai formālās ceremonijās, taču to nevar teikt par bēru fotogrāfa profesiju. Ja agrāk bēru un kāzu fotogrāfi (tieši tāpat kā bēru un kāzu orķestri) naski ceļoja no viena pasākuma uz nākamo, mūsdienās kaut cik profesionālu stāju saglabājuši otrie – labs kāzu fotogrāfs ir kas vairāk par dārgu fotokameru ar maināmiem objektīviem; viņš prot sarunāties, stāstīt jokus, likt smaidīt un nostāties jocīgās pozās. Nereti kāzu fotogrāfs pilda arī pāru terapeita, scenogrāfa, režisora un masu pasākumu vadītāja lomu. Kāzām aizvien biežāk kļūstot par inscenētu laimes, prieka un dzīves galvenā mērķa piepildījuma uzvedumu, bēres saglabā (labākajā gadījumā) tikai sen neredzētu radinieku salidojuma funkciju. Un nofotografēt statisku kopbildi var jebkurš, kurš atkodis taimera uzstādījumus telefona kameras aplikācijā.
Vikas Ekstas izstāde Bēres Slobodā, kas notiek Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros, nav tikai deviņas melnbaltas analogas fotogrāfijas lakoniskajā galerijas Alma interjerā. Tas ir ir arī personisks un emocionāls stāsts – ne tik daudz par vecmāmiņas māsas izvadīšanu sniegotā marta dienā pirms vienpadsmit gadiem, cik par izzūdošās analogās fotogrāfijas iespējām (vai drīzāk – ierobežojumiem) un bēru fotogrāfa skatienu “no malas”, kas nav aizstājams ar mobilā telefona kameras nemanāmo klikšķi. Analogā kamera fotogrāfa rokās liek paveikt daudz lielāku darbu, “sagatavojot” kadru, pārliecinoties par to, ka uzstādīta pareizā, optimālā ekspozīcija, fokuss atbilst attālumam līdz objektam. Tās nav tikai profesionālas zināšanas, fotogrāfa pieredze atraisa spēju domāt telpiski, citreiz arī “paredzēt” notikumu gaitu, cilvēku atrašanās vietu un mīmiku, kāda tā būs pēc sekundes desmitdaļām. Fotogrāfi, kas ilgstoši strādājuši šādos apstākļos, zinās teikt, ka tas ietekmē arī to, kā viņi skatās uz pasauli, pievērš uzmanību detaļām, novērtē un “izbauda” kadra estētisko potenciālu. Citādi un mazākā mērā tas pieejams arī visiem mums, kas pieraduši pie tā, ka kabatā vienmēr esošais telefons var fiksēt un iemūžināt garāmslīdošu ainavu – kurš gan nav pieķēris sevi pie domas, ka “lūk, to būtu vērts nofotografēt”, taču nav laika vai vajadzības. Notikums vai ainava aiziet mums garām, taču īsais mirklis, kurā esam to pamanījuši, paliek atmiņā.
Savā ziņā arī bēres ir tādu atmiņu uzplaiksnījumu fiksēšanas ierīce, jo aizgājēja klātbūtnes galīgums tiek izjusts daudz spēcīgāk nekā ikdienas situācijās, kurās reti iedomājamies par to, ka varētu zaudēt sev tuvu cilvēku un tāpēc būtu nepieciešams rūpīgāk iegaumēt notiekošo. Bēres mums ļauj paskatīties no malas ne tikai uz rituālo ceremoniju, bet arī uz savām attiecībām ar glabājamo. Stāstot par izstādē redzamo fotosēriju, Eksta atceras, ka bēru fotogrāfa loma likusi viņai pievērsties tehniskām lietām un nedomāt par notiekošā emocionālo smagumu. Analogās fotogrāfijas process mūsdienās, it īpaši fotogrāfiem, kam tas nav ikdienas darbs, ir kļuvis par vēl vienu papildu slieksni vai barjeru, kas apgrūtina un palēnina ne tikai sagatavošanos darbam, bet arī “pēcapstrādi”. Nespējot būt pārliecināts par simtprocentīgu izdošanos, fotogrāfs šādos apstākļos spiests rūpīgāk pārdomāt savas darbības, paļauties uz veiksmi vai rēķināties ar neizdošanos, spēt novērtēt nejaušības klātbūtni un tās ietekmi uz gala rezultātu, kas šādi kļūst par konceptuālu mākslas darbu. Vēl jo vairāk tad, ja fotogrāfs nolemj pats attīstīt un kopēt fotoattēlus, izmantojot aizejošas tehnoloģijas un aizvien grūtāk pieejamus materiālus. To varētu salīdzināt ar mūsdienu arhitekta darbu, kurš nolēmis iziet ārpus kondicionētā biroja un programmu AutoCAD, Lumion vai SweetHome 3D vietā izmantot cirvi un zāģi vai izsmalcinātu rokas frēzi, cenšoties iemiesot dzīvē savas idejas guļbaļķu ēkas izskatā. Reizēm (es šeit negribētu teikt “vienmēr”, jo tas jau būtu garāks mākslas teorijas erudītu strīds) mākslas darbu veido ne tikai tas, cik lielā mērā autoram ir izdevies panākt iecerēto rezultātu, bet arī ceļš, kas noiets līdz šim rezultātam. Ekstas izstādē par to liecina vēl kāda interesanta nianse, kas nav redzama preses relīzēs atrodamajos digitālajos attēlos, – attēlu fiziskās kopijas izgatavotas uz divām fotopapīra loksnēm, tās savienojot vai varbūt tieši pārraujot vidū. Apstākļos, kad grūti atrast vai iegādāties piemērota izmēra loksnes, nākas izmantot vecas, noliktavās vai pamestos bēniņos nobēdzinātas fotopapīra pakas, par kuru kvalitāti un laika zoba iedarbību arī nevari būt drošs. Lai iegūtu vēlamā izmēra fotogrāfijas, saliktas kopā divas mazākas, taču, kopējot vienu kadru uz divām atsevišķām fotopapīra loksnēm, veicot divus atšķirīgus procesus, var rasties pamanāmas atšķirības. Dažās no bildēm par to liecina atšķirības izgaismojumā, ir redzamas savienojuma vietas, taču izstādes minimālisms un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu lakonisms šiem “defektiem” piešķir simbolisku nozīmi. Šajās bēru fotogrāfijās redzami ne tikai cilvēki, sniegs, kailie koki, zirgs un kamanas, kurās tiek vests zārks, bet arī sava veida robežšķirtne, kas sadala mūsu dzīvi un realitāti divās vienlīdzīgās daļās – pirms un pēc. Pirms un pēc nāves? Pirms un pēc bēru ceremonijas? Pirms un pēc brīža, kad nospiests fotoaparāta slēdzis?
Toreiz, sarunā ar katoļu priesteri man neizdevās viņu piedabūt uz teoloģisku strīdu par nāves brīža svarīgumu, apzinātu nāvi vai cilvēka pārdzīvojumiem nāves priekšā. Viņu vairāk interesēja kas cits. Kā viņš pats izteicās, bēres nav par mirušo cilvēku, bet gan par tiem, kas palikuši dzīvot tālāk. Interesanti, ka tradicionālā bēru rituālā ietilpst daudzi it kā nevajadzīgi elementi, bez kuriem mierīgi varētu iztikt, taču tie paildzina notiekošo, burtiski sastindzina laiku un ļauj klātesošajiem kaut ko izdarīt ar sevi. Kapu varētu aizbērt daudz ātrāk, ja nebūtu visu to runu un “trīs sauju smilšu”, tomēr cilvēkam ir vajadzīgs kāds legāls (rituāls) iegansts uz brīdi apstāties un padomāt, nevis skriet tālāk savās ikdienas darīšanās. Starp izstādē redzamo notikumu un gala rezultātu ir pagājuši vienpadsmit gadi, kas nav bijusi tikai piespiedu pauze vai tehniska aizkavēšanās. Arī ilgais darbs fotostudijas sarkanās spuldzes apgaismojumā ir devis papildu iespēju turpināt “strādāt” ar topošā mākslas darba ideju. Atceros, kā bērnībā, kad vienīgā iespēja tikt pie jaunākās mūzikas bija pārrakstīt to magnetofona lentā no drauga vai kāda puslegāla izplatītāja, kas dzīvo citā pilsētā, es saldi un mokoši gaidīju – no brīža, kad izvēlējos kāroto albumu un izdarīju pasūtījumu Rīgas iestādījumā, ko dēvēja par “ierakstu studiju”, līdz brīdim, kad nedēļu vēlāk varēju braukt tam pakaļ un vest mājup uz Jelgavu, trīties vilciena sēdeklī, pusstundu sildīt azotē, ejot kājām no stacijas līdz mājām, tad uzlikt spoli uz magnetofona un izdzirdēt pirmās skaņas, pagāja neizstāstāmi ilgs un piepildīts laiks, kurā varēju domāt par mūziku, kuru vēl nekad nebiju dzirdējis. Un tagad, kad trīs sekunžu laikā varu noiet ceļu no sev nezināma mūziķa vārda uzzināšanas līdz pieejai viņa pilnai diskogrāfijai, es sāpīgi izjūtu šī laika trūkumu. Man šķiet, ka Vikas Ekstas izstāde ir arī par to. Par to, kur meklēt zudušo laiku.
