Radīšana un iznīcināšana kā saistīti procesi. 10 minūtes ar Valentīnu Odnovjunu

Valentīns Odnovjuns (Valentyn Odnoviun) ir fotogrāfs, kurators un pētnieks no Viļņas. Viņš ir Šauļu Fotogrāfijas muzeja kurators un Viļņas Mākslas akadēmijas lektors. 2019. gadā Latvijas Fotogrāfijas muzejā tika izstādītas divas viņa fotogrāfiju sērijas – Surveillance (Uzraudzība) un Horizons (Horizonti) – par represīvajām sistēmām Austrumeiropā. Šo sēriju veidojot, viņš apmeklēja bijušos politiskos cietumus Baltijas valstīs, Polijā, Vācijā un Ukrainā. Rīkojis savas, kā arī kūrējis citu autoru izstādes Baltijas valstīs, daudzviet Eiropā, kā arī ASV.

Šogad Odnovjuns ieguva LensCulture Critics’ Choice Award 2025 balvu. Vienlaikus ar radošo darbu viņš pašlaik strādā pie doktora disertācijas Ukrainas, Lietuvas, Latvijas, Polijas un Čehoslovākijas mākslas fotogrāfu krustpunkti no 20. gadsimta 60. gadiem līdz 90. gadu sākumam.

No 1. līdz 31. oktobrim Kauņā notiks Starptautiskais fotogrāfijas un mediju mākslas festivāls (IPMA). Festivāls notiks jau trešo reizi, un tā tēma ir vērsta uz ideju spēku, to, kā idejas var radīt jaunas nozīmes vai iznīcināt vecos domāšanas veidus. 2025. gada festivāla starptautisko viesmākslinieku sadaļas kuratore ir Karine Doleka (Carine Dolek) no Francijas, bet lietuviešu mākslinieku sadaļu kūrē Odnovjuns. Festivālā piedalīsies arī Annija Mangale ar fotogrāfiju sēriju Subjektīvais tulkojums, kas tika radīta, strādājot ar Latvijas Fotogrāfijas muzeja kartotēkas ierakstiem un prezentēta Ivetas Gabaliņas un Alekseja Beļecka kūrētajā ISSP skolas absolventu izstādē Pārnese 2025. gadā.

Kāda nozīme fotogrāfijai ir jūsu ikdienas dzīvē?

Man fotogrāfija ir gan māksliniecisks instruments, gan pētniecības metode. Kā mākslinieks es to izmantoju, lai veidotu vizuālas valodas, kas atspoguļo mums apkārt esošo pasauli. Kā zinātnieks, kas izstrādā doktora disertāciju par fotogrāfijas vēsturi, es dekodēju, kā attēli darbojas laika gaitā – ko tie atklāj, ko slēpj un ko izvairās parādīt. Šīs divas prakses pastāvīgi pārklājas: veids, kā es analizēju fotogrāfijas, ietekmē manus kuratoriālos lēmumus, un mans mākslinieciskais darbs bieži izriet no tās pašas intereses, kā attēlos tiek veidota, slēpta vai pārveidota nozīme.

Kāda ir IPMA galvenā misija un uz ko šogad tiek likts uzsvars?

No manas perspektīvas, IPMA mērķis ir izstādes pasniegt nevis kā slēgtus argumentus, bet gan kā pārdomu katalizatorus. Mēs vēlamies, lai apmeklētāji aizietu ar vairāk jautājumiem nekā atbildēm, apšaubot iepriekšējās zināšanas, atklājot negaidītas saiknes vai atrodot personīgu rezonansi darbos.

Šī gada tēma Idejas: konstruktīvas un destruktīvas pēta to, ka radīšana un iznīcināšana nekad nav pilnībā nošķiramas. Tā vietā, lai iznīcināšanu uzskatītu par galīgo mērķi vai radīšanu par risinājumu, mēs tos uztveram kā līdzāspastāvošus procesus – klātbūtni līdzās prombūtnei, pagrimumu līdzās atjaunošanai. Festivāls uzsver to, kā mākslinieki veido zināšanas no pašas destrukcijas: pārveidojot materiālus, deformējot pazīstamas formas vai atklājot aizmirstus fragmentus.

Lietuvas sadaļā, kuras kurators esmu es, pieci mākslinieki pievēršas šīm pretrunām. Visvaldas Morkevičus pārveido kniedētu alumīniju par kaut ko, kas izskatās gan kā bruņas, gan kā mērķis. Valentīns Rajenkovs veido lasītavu, nevis tradicionālu mākslas darbu. Vilius Juozapas Vingras mūs konfrontē ar urāna glazētiem traukiem, atgādinot, ka kodolenerģijas attīstība vienmēr ir saistīta ar briesmām. Laurinas Mataitis atdzīvina aukstā kara “mūziku uz kauliem”, kur aizliegtās dziesmas tika ierakstītas uz rentgenfilmas, pierādot, ka cenzūra var izplatīt tieši to kultūru, kuru cenšas apspiest. Un Žilvinas Baranauskas fotografē sabrukušos padomju betona blokus, parādot, kā drupas pašas saglabā atmiņas.

Kopumā šie darbi liecina, ka radīšana un iznīcināšana ir savstarpēji saistīti žesti. Katrs vairogs nes sevī atmiņas par brūci, katrs arhīvs liecina par trūkumu, un katra tehnoloģija atstāj pēdas, kuras mēs vēl nevaram izmērīt.

Cik liela nozīme šajā festivālā ir fotogrāfijai?

Fotogrāfija joprojām veido lielu daļu no festivāla, bet bieži vien paplašinātā vai nekonvencionālā formā. Daži darbi ir instalācijas, kas apvieno fotogrāfiju ar skaņu, tekstu vai pat keramikas priekšmetiem. Citi fotogrāfiju uztver kā metaforu – par to, kā mēs ierakstām, dzēšam un nepareizi atceramies vēsturi.

Mūsdienās fotogrāfija vairs nedarbojas tā kā savos pirmsākumos. Tā saplūst ar mākslīgo intelektu, iet cauri tekstam un skaņai un darbojas dažādās platformās. Bet tieši šo pārmaiņu dēļ fotogrāfija joprojām ir centrā: tā ir viens no spēcīgākajiem rīkiem, kas mums ir, lai pārdomātu, kā attēli definē mūsu dzīvi.

Cik plaši Latvija un Igaunija ir pārstāvētas šī gada festivālā?

Šogad mums ir viena māksliniece no Latvijas, Annija Mangale, kura tika izvēlēta atklātā konkursā. Lai gan Baltijas valstu pārstāvniecība joprojām ir neliela, festivāla starptautiskā nozīme ir liela. Līdzās Lietuvas un Latvijas dalībniekiem šī gada programmā ir iekļauti mākslinieki no Austrālijas, Indijas, Polijas, Itālijas, Vācijas un Apvienotās Karalistes. Starptautisko sadaļu kūrēja mana kolēģe Karīna Doleka, ieviešot dažādas perspektīvas.

Kādas pašlaik ir galvenās tendences Lietuvas fotogrāfijā?

Lietuvas fotogrāfija ir ļoti daudzveidīga. No vienas puses, ir izveidojušās fotožurnālistu un Lietuvas Mākslas fotogrāfu asociācijas biedru aprindas. No otras puses, redzam jaunas tendences, ko veido institūcijas: Viļņas Mākslas akadēmija (Viļņas fakultāte) vairāk fokusējas uz laikmetīgās mākslas teoriju, bet Kauņas fakultāte, kuras pasniedzēji ir apmācīti Lielbritānijā un Šveicē, ievieš eksperimentālas pieejas materialitātei un procesam.

Šīs tendences vieno kopīga interese par fotogrāfiju ne tikai kā dokumentāciju, bet arī kā veidu, kā iesaistīties arhīvos, atmiņās un vēstures materiālajās pēdās.

Kur tu rodi iedvesmu?

Es to bieži atrodu tajās pašās vietās, kurās mākslinieki, ar kuriem strādāju: arhīvu nepilnībās, priekšmetos, kas glabā slēptas vēstures. Kā kuratoru un mākslinieku mani piesaista zināšanas, kas rodas no iznīcināšanas, atzīšanas, atmiņas un iespējas, kas parādās tieši tāpēc, ka kaut kas cits ir salauzts vai zaudēts.

Kādi ir tavi turpmākie radošie plāni?

Papildus IPMA kuratora darbam gribu pabeigt doktorantūru un sākt jaunu fotogrāfiju sēriju. Ir pārāk agri atklāt tās virzienu, bet tā turpinās manu interesi par to, kā materiāli glabā atmiņas, kā progresīvās tehnoloģijas var kļūt arī par draudiem un kā prombūtne var atklāt tikpat daudz kā klātbūtne.