Konteksts un atbildība. 10 minūtes ar Maksu Gorbatski un Viktoriju Bavikinu

Makss Gorbatskis (Max Gorbatsky) un Viktorija Bavikina (Viktoria Bavykina) ir kuratori no Ukrainas. 2020. gadā Kijivā viņi kopīgi dibināja bezpeļņas organizāciju Ukrainian Photography, kuras mērķis ir atbalstīt fotogrāfijas attīstību Ukrainā, organizējot izstāžu projektus, veicot pētījumus un izdodot publikācijas. Viņi izveidojuši arī tiešsaistes platformu Ukrainian Photographies, kas veltīta starptautiskiem pētījumiem par ukraiņu fotogrāfiju. Kā kuratori viņi ir strādājuši kopā arī pie Ukrainas nacionālā paviljona Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē (2024), HOME programmā EuroFestival/Eurovision2023 Liverpūles pilsētas reģionā, kā arī izstādēs BredaPhoto festivālā, Stills Centre for Photography Edinburgā un Lielbritānijas parlamentā Londonā.

Gorbatskis ir kurators Open Eye Gallery galerijā Liverpūlē, Lielbritānijā, bet Bavikina vairāk pievērsusies pētniecībai. 2024. gadā viņa piedalījās Ukrainas fotogrāfijas simpozija organizēšanā Salfordas Universitātē un bija viena no kuratoriem vairākām izstādēm, kas veltītas Ukrainas fotogrāfijas alternatīvai – neformālai grupai, kas apvienoja vairāk nekā 100 fotogrāfus no visas Ukrainas. 2020. gadā Bavikina aizstāvēja doktora disertāciju kultūras socioloģijā V. N. Karazina Harkivas Valsts universitātē.

Ar ko pašlaik ikdienā nodarbojaties un kāda loma tajā ir fotogrāfijai?

Makss: Esmu pilna laika kurators Open Eye Gallery, kas ir publiska fotogalerija Liverpūlē, Lielbritānijā, tāpēc fotogrāfija aizņem diezgan daudz mana laika — lai gan varbūt mazāk, nekā varētu domāt. Lielāko daļu dienas aizņem e-pasti, tikšanās ar partneriem un komandu, kā arī visas praktiskās lietas, kas nepieciešamas galerijas darbībai, jaunu plānu izstrāde un esošo plānu īstenošana.

Viktorija: Pašlaik esmu pētniece Institute for Advanced Studies in the Humanities (IASH), kas ir daļa no Edinburgas Universitātes. Mans pētījums ir vērsts uz tā saukto krievu avangardu un Eiropas institūcijām un akadēmijām, kas veidoja šo kanonu, balstoties gandrīz vienīgi uz “krieviskumu” un absorbējot un aizēnojot ukraiņu, latviešu, lietuviešu un citu mākslinieku ieguldījumu. Turklāt es strādāju par asociēto kuratori Open Eye Gallery. Kopā ar Maksu es arī vadu arhīvu, kas veltīts ukraiņu fotogrāfijai, un tagad mēs plānojam to paplašināt, iekļaujot plašāku Austrumeiropas kontekstu.

Pašlaik jūs kopīgi strādājat pie kāda lielāka projekta?

Makss: Jā, mēs vienmēr strādājam kopā pie kaut kā, neatkarīgi no mūsu ikdienas darba. Bet projekts, pie kura strādājam tagad, ir daļa no Open Eye Gallery ilgtermiņa programmas. Tas ir vērsts uz dekolonizācijas pieeju darbam ar arhīviem visā Austrumeiropā. Ideja ir radīt projektu, kurā vietējie mākslinieki strādā ar vietējiem arhīviem dažādās valstīs. Ceļojošā izstāde tiks atklāta Open Eye Gallery 2026. gada aprīlī un pēc tam dosies uz mūsu partneru telpām ārzemēs. Tāpēc nesen bijām Latvijā un Somijā, tagad Polijā, un plānojam vēlāk šogad apmeklēt citas Baltijas valstis.

Viktorija: Daļēji tas ir turpinājums maniem pētījumiem IASH — arhīvu un esošo zināšanu izpēte caur  dekolonizācijas prizmu. Maniinteresē izpētīt, ko mēs patiesībā zinām un kāpēc, kādas ir šo zināšanu nepilnības un kā šīs zināšanu struktūras veido un ietekmē vizuālos naratīvus. Darbs ar fotogrāfijas arhīviem (gan ģimenes, gan institucionāliem, gan profesionāliem) piedāvā iespēju ne tikai analizēt vizuālās tendences un fotogrāfijas pieejas noteiktā periodā, bet arī iesaistīties plašākā kontekstā: vēsturiskajos notikumos, kas, iespējams, ir veidojuši šos arhīvus, kā arī varas naratīvos un ideoloģijās, kas ietekmējušas vizuālo kultūru.

Apmeklējāt Latviju septembra sākumā – kādi bija jūsu iespaidi? Vai uzzinājāt kaut ko īpašu par fotogrāfiju Latvijā?

Makss: Kā ukraiņiem mums vienmēr ir bijušas pamatzināšanas par latviešu fotogrāfiju, jo starp mūsu valstīm ir senas saiknes. Bet mūs patiesi pārsteidza redzētie arhīva materiāli un pētnieku un institūciju lielā interese par fotogrāfiju. Mēs atklājām dažas brīnišķīgas kolekcijas, tostarp Zentas Dzividzinskas arhīvu, ar kuru mūs iepazīstināja Līga Goldberga Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un aizraujošo Strenču fotodarbnīcas arhīvu, ar kuru iepazināmies Latvijas Fotogrāfijas muzejā, pateicoties jums.

Viktorija: Tas nav tieši saistīts ar fotogrāfiju, bet pirmajā dienā mēs tikāmies ar Kristīni Milleri no Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA, un viņa tur veic neticamu darbu — tas mani patiesi iedvesmoja. Lielu iespaidu atstāja arī tas, ko dara ISSP un Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Šīs pašorganizētās iniciatīvas, ko virza to dibinātāju personīgais ieguldījums, ticība, neatlaidība un drosme, ir kļuvušas par spēkiem, kas sniedzas tālu ārpus vietējās fotogrāfijas un mākslas. Man bija īpaši patīkami redzēt, ka abas institūcijas aktīvi sadarbojas ar ukraiņu māksliniekiem, un es patiesi ceru, ka nākotnē šādu sadarbību būs vēl vairāk.

Kāredzat saikni starp fotogrāfiju un politiku?

Makss: Tā ir ļoti tieša. Protams, fotogrāfija var būt abstrakts vai tīri estētisks mākslas veids, bet pamatā tā ir cieši saistīta ar sabiedrību, reāliem cilvēkiem — un tādējādi arī ar politiku. Tāpat kā visa māksla, vienā vai otrā veidā. Mēs dzīvojam ļoti sarežģītos laikos, un es domāju, ka šis ir brīdis, kad fotogrāfi un mākslinieki, kas strādā ar fotogrāfiju, nevar novērsties no politikas un izvairīties no tās. 

Viktorija: Man ir ļoti līdzīgs viedoklis par saikni starp mākslu un politiku, es uzskatu, ka visa māksla ir politiska. Jebkura mākslinieciskās izpausmes forma, vai tā būtu fotogrāfiju sērija, izstāde, katalogs vai mākslas grāmata, ir daļa no publiskā naratīva un neizbēgami to ietekmē. Māksla pēc savas būtības ir publisks akts. Pat ja tā nepieder pie populārās kultūras, tai joprojām ir ietekme, tā runā par konkrētām idejām vai notikumiem vai tos ignorē. Mākslas politizēta uztveršana pirmām kārtām saistīta ar to cilvēku atbildību, kuri ar to strādā.

Kas jums fotogrāfijā ir personiski nozīmīgs?

Makss: Tas atkarīgs no fotogrāfijas veida. Vēsturiska arhīva fotogrāfija var mani interesēt ar savām formālajām īpašībām vai veidu, kādā tā fiksē konkrētu laiku — kas tajā redzams, kā tā tapusi vai kādu stāstu tā atklāj. Savukārt mūsdienu mākslas darbs piesaista, ja liek domāt, pārsteidz ar autora perspektīvu vai ir tik smalks un niansēts, ka rada nelielu satraukumu.

Viktorija: Turpinot iepriekš teikto, es domāju, ka arī meklēju šo atbildības sajūtu. Jo, protams, lai gan tā pastāv fotogrāfu un mākslinieku vidū, ne visi ir gatavi to pieņemt vai atzīt. Un man šķiet — kad autors sper šo soli, tas bieži kļūst redzams viņa mākslā — viņš kļūst uzmanīgāks pret to, ko dara, kā par to runā, pret kontekstu, kādā to prezentē, pret savu auditoriju un to, ko tai vēsta. Viņš arī kļūst apzinīgāks par jomu, kurā strādā. Jo šajā brīdī māksla vairs nav tikai radīšanas akts — tā kļūst par daļu no politiskās un sabiedriskās dzīves.

Kādi jums vēl ir radošie nākotnes plāni?

Makss: Mūsu lielais plāns ir iegūt atbilstošu atbalstu ukrainianphotographies.org platformai un turpināt tās attīstību — līdz šim to esam vadījuši kā brīvprātīgie. Mēs vēlētos uzaicināt kritiķus, mākslas vēsturniekus un kuratorus no Latvijas un citām valstīm piedalīties, rakstot par Ukrainas vai Austrumeiropas fotogrāfiju. Ja nezināt, par ko rakstīt, vienkārši sazinieties ar mums.

Open Eye Gallery mēs strādājam pie vairākiem interesantiem projektiem — pirmais ir mūsu Climate Lab, kas notiek reizi divos gados un pulcē māksliniekus un pētniekus, kuri attīsta projektus par vides tēmām. Pēc tam mēs atklāsim pirmo izstādi no mūsu jaunās programmas, kas mūs atveda uz Rīgu. Tā būs veltīta mūsdienu dekolonizācijas perspektīvām, strādājot ar fotoarhīviem Ukrainā un Austrumeiropā. Mēs ceram izstādē iekļaut arī darbus no Latvijas.

Viktorija: Es gribētu piebilst vairāk par mūsu esošo projektu, kuru drīzumā plānojam atjaunināt un pārveidot – platformu  ukrainianphotographies.org, kas sākās kā tūlītēja reakcija, lai palielinātu Ukrainas fotogrāfu atpazīstamību, sākoties pilnvērtīgam Krievijas iebrukumam. Mēs organizējām tiešsaistes izstādes, publicējām rakstus un sadarbībā ar Edinburgas galeriju Stills rīkojām portfolio pārskatu. No paša sākuma projekts bija pilnībā brīvprātīgs, kas to padarīja dinamisku, bet arī nedaudz haotisku, bez skaidras ilgtermiņa struktūras vai programmas. Laika gaitā mēs sapratām, ka šī reaģējošā pieeja tajā brīdī darbojās labi, bet, lai panāktu ilgstošu ietekmi, mums projekts jāpadara ilgtspējīgāks un sistemātiskāks. Tagad mūsu mērķis ir attīstīt to par stabilu platformu pētniecībai, dialogam un sadarbībai. Vēlamies arī paplašināt ģeogrāfisko tvērumu un iesaistīties sarunās par fotogrāfiju plašākā Austrumeiropas kontekstā — izpētot dažādu valstu tradīcijas un veidojot saiknes starp tām. Lai gan Ukrainas fotogrāfija joprojām ir mūsu galvenais fokuss, mēs esam vienlīdz ieinteresēti risināt kopīgo zināšanu trūkumu par fotogrāfijas vēsturi valstīs, kurām ir līdzīga pagātne un traumas. Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un daudzās citās valstīs, kā arī Ukrainā ir ievērojami fotogrāfiju arhīvi un dinamiskas mūsdienu ainas. Mēs ceram, ka, veicinot pētniecību, apmaiņu un sadarbību, šos stāstus varēs brīvāk izplatīt un uzskatīt par daļu no savstarpēji saistīta stāsta.