Gada pārsteigums fotogrāfijā 2025

Kā ierasts, gada nogalē aicinām fotogrāfijas un mākslas nozares profesionāļus dalīties ar novērojumiem par aizvadītā gada pārsteigumiem. Tie var būt konkrēti notikumi, izstādes, darbi, autori vai procesi, kas izcēlušies uz kopējā fona un raisījuši pārdomas par fotogrāfijas attīstību.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Iespējams, šī izstāde nav ierindojama pie pārsteigumiem, tomēr vēlos to pieminēt kā atzinības vērtu. Tā ir Sudrabmeitenes. Baltijas fotogrāfijas retušētā vēsture (kuratori: Šelda Puķīte, Agne Narušīte (Agnė Narušytė) un Indreks Grigors (Indrek Grigor)) Lietuvas Nacionālajā mākslas galerijā. Kā turpinājums jau iesāktam apjomīgam pētījumam par sieviešu fotogrāfu darbību Latvijā un Igaunijā, šis projekts paplašināja savu trajektoriju, iekļaujot autores no Lietuvas. Eleganta iekārtojumā, ar labi uzrakstītiem biogrāfiskiem stāstiem, izstāde bija saistoša jebkuram apmeklētājam – gan tiem, kuri jau iesvētīti fotogrāfijas vēsturē, gan tiem, kuri, iespējams, ar to vēl tikai iepazīstas. 

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:

ISSP Skolas šī gada absolventu izstāde Pārnese, 16 jauniem autoriem no dažādiem leņķiem šķetinot Latvijas Fotogrāfijas muzeja situāciju un pētot fotogrāfijas arhīvu kā plašāku parādību un atmiņu glabātāju. Izstādes pavadošā programma ar performancēm, intervijām, diskusiju un podkāstu. Kā arī tālāk šīs pašas 16 jauno mākslinieku grupas pārtapšana par aktīvu autorkolektīvu Kurss, turpinot darbību dažādos formātos.  

Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks::

Rīgā bāzētais krievu ziņu portāls Meduza.io publicē daudz fotogrāfiju no Ukrainas: rakstu ilustrācijas, reportāžas un fotodokumentālistu darbu apkopojumus. Kara fotogrāfijām ir dažas kopīgas iezīmes, kuras veicina skatītāja iejūtību. Ja pandēmijā žurnālisti ar sliktām ziņām izraisīja noguruma efektu, Meduzas attēli notur uzmanību. Domāju, ka tas notiek, pateicoties neuzbāzīgai emocionalitātei. Mierīgs hromatisms un statiska kompozīcija apliecina nāvi un postu kā faktu, savukārt posta cēloni skatītājs konstruē kognitīvi. Empātija rodas šajā pretstatījumā starp emocionālo un kognitīvo vēstījumu.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:

Konkrēta notikuma vietā šoreiz izcelšu ko laikā izstieptāku un procesuālāku: diendienā mani estētiski priecē Anša Starka Instagram konta saturs – viņa pamanījumi (galvenokārt) pilsētvidē, fotogrāfiju perspektīva un kadru kompozīcija. Fotogrāfam sekoju jau, šķiet, pāris gadus, tātad tas nav gada pārsteigums jaunatklājuma nozīmē, bet gan tādā ziņā, ka novērtēju katru reizi, kad visvarenais Algoritms, lemjot man parādīt jaunu veikumu, izsit no dūmskrollēšanas.

Igors Gubenko, filozofs un kurators:

Mans gada pārsteigums ir franču fotogrāfa Lika Delajē personālizstāde Pasaules šalkoņa mākslas centrā Jeu de Paume Parīzē. Pieredzējis fotokorespondents un kādreizējs Magnum aģentūras biedrs pēdējos 25 gados, ko aptver izstādē, pievērsies mākslas fotogrāfijai. Šī dokumentālās un mākslinieciskās fotogrāfijas simbioze vistiešāk apjaušama izstādes pirmajā sadaļā, ko veido lielformāta batālijas, urbānās ainavas un varas īstenošanas vietu (tiesu zāļu utt.) skati ar rūpīgi izsvērtām, bieži digitāli uzlabotām kompozīcijām. Smeļoties savu auru no monumentālās glezniecības vēsturiskā prestiža, šie darbi paveic fotogrāfiskā medija debanalizāciju, ko neizbēgami rada neizsīkstoša fotoattēlu plūsma ikviena sociālo mediju lietotāja ikdienas pieredzē.

Tiesa, autors izstādē atrod veidu, kā savādot un debanalizēt arī pašu attēlu dienišķo plūsmu. Paliela izstādes sadaļa veltīta presē atrastajiem attēliem, kas vienādā izmērā ekponēti blīvā trīs rindu kārtojumā. Serija, kas aicina tulkot metonīmiskas attiecības starp šķietami nesaistītiem attēliem, skatāma arī kā pētījums par vizuālās pieredzes fantasmātisko spēku – kāpēc noteikti attēli spēcīgi rezonē ar mums un dziļi iespiežas (bez)apziņā, kamēr pret citiem mēs paliekam vienaldzīgi. Izstādes smagākie darbi ir dažādos šī gadsimta karos, tostarp Krievijas–Ukrainas karā uzņemtie attēli, kuri izvirza ētiskus un politiskus jautājumus ne tikai par skatīšanos uz citu sāpi (Sontāga), bet arī par tās vizuālo fiksāciju un publisku eksponēšanu.

Agate Tūna, māksliniece:

Šogad man personīgi visvairāk palika atmiņā satikšanās ar franču–kanādiešu mākslinieci Karolīnu Moksjo (Caroline Mauxion) Cité internationale des arts rezidencē Parīzē, apmeklējot viņas darbnīcu. Māksliniece strādā ar fotogrāfiju kā materiālu, apvienojot to ar ģipsi, papīru, audumiem un citiem elementiem, veidojot attēlu kā jutīgu un taktilu pieredzi. Sarunas un diskusijas par nespējas un dzimtes jautājumiem, kā arī par attiecībām ar ķermeni, man atgādināja par fotogrāfiju kā lēnu, domājošu procesu, kurā svarīga ir klātbūtne, laiks un dialogs.

Tajā pašā laikā šogad bija arī pārsteigumi, ko piedzīvoju netieši. Šajā periodā nebiju Latvijā, tāpēc neizdevās apmeklēt ISSP Skolas absolventu izstādi, tomēr gribas to pieminēt, jo no kolēģiem dzirdēju daudz pozitīvu atsauksmju gan par pašu izstādi, gan absolventu darbiem. Likās, ka par šo izstādi runā vairāk un citādi nekā ierasts, un arī tas man palika prātā kā pozitīvs signāls par to, kas šobrīd notiek vietējā fotogrāfijas vidē.

Džūlija Rodenkirhena, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vēsturniece:

LTV1 raidījuma Garainis sērija par Intu Ruku. Tieši daudzie dzirdētie komentāri no cilvēkiem, kas ikdienā nav saistīti ar fotogrāfiju, īpaši iepriecina. 

Daiga Jamonte, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

Nezinu, vai izstāde Sudrabmeitenes. Baltijas fotogrāfijas retušētā vēsture Lietuvas Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā bija gluži pārsteigums, bet jā, kad no balkona ieraudzīju izstāžu zāli, tā bija wow! sajūta. Bagātīga, vizuāli efektīga, gudra izstāde. Izstāde, kurā ieguldīts milzīgs darbs, interesants un patīkams iekārtojums. Un patiess prieks redzēt, kas ir iespējams, sadarbojoties visām trim Baltijas valstīm. Izziņas pārsteigums izstādē – cik tomēr dažādi ir strādājušas 20. gadsimta pirmās puses fotogrāfes. Domāju, ka ne vienam vien izstāde lauza stereotipus par šā laika fotogrāfiju.

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

Jaunie fotogrāfi – Niklāvs Kadiķis (ISSP Skola, šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas POST nodaļa), Katrīna Lilientāle un Emīls Stuķēns, kuru praksē jūtama arī analogās fotogrāfijas ietekme un Andreja Granta skola. Gribētos cerēt, ka jau 2026. gadā viņi par sevi skaļāk liks runāt caur izstādēm un fotogrāmatām, nepaliekot tikai digitālajā vidē.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe, ISSP Galerijas vadītāja:

Par pārsteigumu drīzāk ironiskā nozīmē jāmin fakts, ka LIAA joprojām atbalsta Art Riga Photo Fair 2025. Mākslas tirgus formāts, kurā nepiedalās pat nozīmīgākās Baltijas galerijas, neveicina ne mākslas tirgus attīstību, ne sabiedrības izpratni par fotogrāfiju, ne arī šīs jomas prestižu plašākā kultūras telpā.

Anna Volkova, foto redaktore un kuratore:

Par gada pārsteigumu fotogrāfijā Latvijā man kļuva Klāva Upaciera izstāde Lipinājumi galerijā Daļa laika Tallinas ielā. Tā man palika atmiņā kā ļoti fotogrāfiska, lai gan fotogrāfija nebija vienīgais izmantotais medijs. Zīmējumi, uzraksti un kolāžas, veidoti pāri ģimenes albumam, apstrīdēja fotogrāfisko attēlu kā “īstas” atmiņas nesēju. Attēli no laimīgās skolas dzīves vai ģimenes svētkiem — starp citu, visiem ļoti līdzīgi — mēdz konfliktēt ar personīgajām atmiņām, bet arī tad var būt par pamatu kaut kam jaunam.

Un nevaru nepieminēt pārsteidzošo Robertu Svižeņecu un viņa fotografēšanu izstāžu atklāšanās un citos kultūras pasākumos. Šķiet, ka Robertam ir izdevies atgriezt prieku par fotogrāfa klātbūtni (kas jau šķita zudis). Laikā, kad visi principā fotografē paši vai nolīgts fotogrāfs palīdz vienkārši “atskaitīties”, Roberts atgādina par fotogrāfa “ziņkārīgās acs” īpašo lomu – rast notikumu.

Vika Eksta, māksliniece:

Grūti pateikt, vai šogad mani kaut kas patiesi pārsteidza. Patlaban ar interesi sekoju mākslīgā intelekta attīstībai un izmaiņām, veidojot fotoreālistiskus attēlus vai konkrētu fotogrāfijas novirzienu stilizācijas, kā arī vairākiem māksliniekiem, kas savā radošajā praksē pēta ar AI un seju atpazīšanu saistītos tematus, piemēram Sjung Ju (Sheung Yiu), Deividam Fati (David Fathi) u. c.

Elīna Semane, māksliniece:

Patīkams pārsteigums bija Feliksa Helmuta Vāgnera (Felix Helmut Wagner) izstāde Imagining piece, ko šogad redzēju Vīnē. Īpaši gribas izcelt instalāciju Introspection Machine (2025), kur tieši fotogrāfija bija mākslas darba centrālais elements – lielformāta ānusa attēls, kas atrodas tieši virs skatītāja. Uz grīdas bija iezīmēts X, norādot skatītājam precīzu vietu un leņķi, no kura šis darbs vislabāk apskatāms. Mākslinieks lika skatīties uz ānusu – ķermeņa daļu, ko parasti slēpjam –, novietojot to cilvēka formai līdzīgās instalācijas galvas daļā. Ar šo darbu autors atsaucas uz šveiciešu psihiatra Karla Gustava Junga idejām, simbolizējot tās mūsu personības šķautnes, kuras mēs apspiežam, un liekot skatītājam burtiski “paskatīties acīs” ānusam.

Kristīne Krauze-Slucka, māksliniece:

Man kā ziņkārīgai un vienlaicīgi skeptiskai būtnei, vairāk ir interesanti atradumi kā pārsteigumi. Man liekas, ka pārsteigt kādu mūsdienās ir ļoti, ļoti grūti. Viens no tādiem saistošiem atradumiem ir Freda Ričina (Fred Ritchin) grāmata The Synthetic Eye. Ritchins aicina fotogrāfus saglabāt un paplašināt fotogrāfijas kā ticamas liecinieces sociālo lomu, vienlaikus brīdinot par sintētisko attēlu ētiskajām bedrēm. Grāmata piedāvā ceļvedi jaunajā attēlu pasaulē, kur mākslīgais intelekts rada gan draudus, gan jaunas radošās iespējas. Teksts ir kā ceļvedis jaunā režģī, kurā attēls kļūst par diskusiju, nevis pierādījumu. Saistoša likās arī viņa youtube intervija par šo tēmu.

Katrīna Jaunupe, kuratore:

Par gada pārsteigumu fotogrāfijā man kļuva Madara Kvēpa ar darbu ciklu Jūra nerunā, tomēr es atgriežos, kas bija skatāms ISSP Galerijā. Šis bija personīgs atklājums – līdz šim Madaru primāri uztvēru kā gleznotāju, lai gan zināju, ka viņas mākslinieciskā prakse ir plašāka. Darbs pārsteidza ar dziļumu, konsekvenci un mērogu. Tas nav tikai vizuāli niansēts fotogrāfiju cikls, bet ilgtermiņa mākslinieciskās pētniecības projekts, kas piedāvā skatīt fotogrāfiju kā laika, attiecību un domāšanas metodi. Madara fotogrāfiju izmanto klusi, precīzi un konceptuāli, ļaujot tai kļūt par starpnieku starp cilvēku un dabu, starp skatīšanos un ieklausīšanos. Tieši šī lēnā, empātiskā un intelektuāli godīgā pieeja man kļuva par gada pārsteigumu.

Santa Hirša, mākslas kritiķe:

Nezinu, vai pārsteigums ir precīzākais apzīmējums, bet uz kopējā fonā visspilgtāk prātā palikuši Agates Tūnas darbi, kas šogad bija apsojami grupas izstādēs Zem saules TUR telpā un Neironi izmisīgi meklē viens otru (Rīgas Fotogrāfijas biennāle), kā arī personālizstādē Voltentitāte (galerija Asni), kā arī Robertas Atrastes kūrētā izstāde Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus (Rīgas Fotogrāfijas biennāle). Man ļoti patīk, kā Agate Tūna savos darbos spēlējas ar fotogrāfijas (ne)redzamību un spēj apvienot tik daudzas, šķietami pretrunīgas attēla dimensijas. Priecājos par Robertas Atrastes pieteikto kuratoriālo virzienu, kas atšķirībā no daudziem citiem jaunajiem kuratoriem necenšas vienkārši lokalizēt starptautiski trendīgos diskursus (kas ir kļuvis par tādu mazliet absurdu iniciācijas procesu laikmetīgās mākslas sistēmā). Roberta patiešām meklē, nevis izdomā paralēles un kopsakarības ikdienas dzīves un fotogrāfijas laukos.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

Pārsteidzošs ir fakts, ka šogad fotogrāfija nav bijusi par sociālpolitisko aktualitāšu dokumentēšanu, bet par dziļu, personisku meklējumu – savas identitātes, iekšējās pasaules un “zudušā tēva” atklāšanu. To varēja spilgti redzēt Arlā. Plašākā kontekstā es to saistu ar sabiedrības vilšanos politikā un sociālās attīstības virzienos, un šī “tēva vārda” simbola izzušanu vai fragmentāciju var interpretēt kā ilgas pēc stabilitātes, autoritātes vai atgriešanās pie tradicionālām vērtībām. (Foto)mākslā tas nozīmē, ka sāk dominēt iekšēji strukturāli meklējumi un melanholija, nevis sociāli komentāri un aktīvisms. Ja Latvijā tā jau ir sena tradīcija, ka visnotaļ progresīvi mākslinieki (neapzināti?) kultivē tradicionālās vērtības, tad es biju pārsteigts, ka arī Eiropa sliecas eskepisma virzienā un tas notiek Arlā, kas ir kreisi progresīvo perēklis.