Vilšanās fotogrāfijā 2025

Šajā viedokļu apkopojumā dažādi fotogrāfijas un mākslas nozares profesionāļi reflektē par aizvadītā gada vilšanās brīžiem – no konkrētām izstādēm, konferencēm un publikācijām līdz plašākiem institucionāliem, izglītības un infrastruktūras trūkumiem. Kopā šie skatījumi veido kritisku, subjektīvu, bet nozīmīgu ieskatu tajā, kā Latvijas (un pasaules) fotogrāfijas laukā pietrūkst, kas bremzē attīstību vai liek pārvērtēt ekspektācijas.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe, ISSP Galerijas vadītāja:

Par gada vilšanos jāmin Liepājā notikusī konference Vision & Voices 2025: Photography For a Connected World, kas publiski tika komunicēta kā pasaules līmeņa profesionāļu piesaistes un spilgtas radošās vides notikums, taču realitātē atgādināja vāji apmeklētu amatierfotogrāfu pasākumu. Arī par konferences “naglu” pasludinātais Deivids Bērnets, lai gan nozīmīga figūra fotožurnālistikā, tomēr neatspoguļo aktuālās fotogrāfijas tendences un diskursus.

Maija Rudovska, mākslas kritiķe un kuratore:

Lielākā vilšanās, kas ieilgusi, ir kritiski domājošas telpas un ar to saistītu notikumu, piemēram, diskusiju vai labu recenziju iztrūkums Latvijas mākslas un kultūras kopējā ainavā, tostarp arī fotogrāfijā. 

Aleksejs Muraško, grāmatu dizainers:

Lielas vilšanas ir sagādājusi grāmata (Ne)redzamās vēstures. Baltijas romi arhīvu fotogrāfijās, kur visi izdevēja un dizainera centieni aizgājuši aizmugures vākam. Savukārt pašas fotogrāfijas (pamatsaturs) šajā greznajā izdevumā ir nepiedodami mazas, nekontrastainas un tāpēc ne īpaši pārliecinošas. Forma te uzvarējusi saturu – rezultātā izdevums izskatas pēc izsoles kataloga.

Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:

Šogad, ceļodams pa Eiropu, biju pamanījis visai daudz bezmaksas fotogrāfiju izstāžu gan iekštelpās, gan uz ielām. Atslēgas vārds šeit ir “neuzbāzīgi”, nevis “nav jāmaksā”. Ielu stendiem var iziet cauri, iekštelpās var ieskriet uz brīdi, slēpjoties no saules vai lietus. Īpašu uzmanību pievērsu darbu atlasei un izkārtojumam. Te gan ir vismaz trīs problēmas: 1) Izmantodami sponsoru labvēlību, autori mēdz pārspīlēt ar kvantumu. Desmit piecpadsmit foto ļauj iepazīt un izzināt individuālo rokrakstu; vairāk attēlu nogurdina redzi, rada déjà vu iespaidu; 2) Fotografēšanas kā personiska emocionāla ceļa nozīme (autori to atklāj afišā, bukletā, parakstos, QR koda saistītajā mājaslapā) skatītāja acīs sāk izzust, ja attēls ir izdrukāts pārāk lielā formātā. Izmērs piesaista uzmanību tehnikai un fotogrāfiskajai estētikai, bet neļauj koncentrēties uz intīmo dialogu ar autoru; 3) Tematiska sadrumstalotība neļauj skatītājam piešķirt jēgu īsajai pastaigai starp fotogrāfijām. Tāpēc daudz garu parakstu. Savukārt kāds vizuāls āķis, kopīgs elements pārvērstu šo skrējienu pa pilsētu par iespaidiem bagātu notikumu.

Agate Tūna, māksliniece:

Šogad īpaši bieži dzirdēju šī jautājuma aktualizēšanu gan sarunās ar kolēģiem, gan publiskās diskusijās. Latvijā fotogrāfiju joprojām nav iespējams studēt kā pilnībā atsevišķu akadēmisku disciplīnu, visbiežāk tā parādās kā viens no medijiem plašākās programmās, piemēram, vizuālajā komunikācijā. Daudziem ceļš uz laikmetīgo fotogrāfiju sākas ISSP Skolā, kas dod spēcīgu pamatu un arī reālas iespējas tālākai prakses attīstībai, tostarp iespēju pieteikties Futures Open Call un nonākt dialogā ar tādām nozīmīgām fotogrāfijas institūcijām kā, piemēram, Der Greif, FOAM vai Fotofestiwal Łódź. Tajā pašā laikā šis ceļš prasa lielu pašorganizāciju un finansiālu ieguldījumu, jo tas nav valsts izglītības ceļš ar skaidru turpinājumu. Latvijā ir spēcīgi jaunie fotogrāfi un liels potenciāls, taču atbalsta vide bieži vien nav uzreiz pārskatāma, tāpēc daudzi skatās ārpus Latvijas, meklējot studijas, rezidences vai citas profesionālās iespējas, lai saprastu, kā fotogrāfijas prakse var attīstīties ilgākā laikā. Tas pats par sevi nav nekas slikts, drīzāk raksturo esošo situāciju. Līdz ar to varbūt jautājums šobrīd nav tikai par to, kur mācīties, bet arī par to, kā veidot fotogrāfijas vidi, kas Latvijā ne vienmēr veidojas organiski pēc studijām, bet rodas no pašu izvēlētiem ceļiem un iniciatīvām, un par to, kādu tieši mēs šo vidi vēlamies redzēt?

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:

Šogad diemžēl arī mani piemeklējusi iepriekšējo gadu aptaujās dažkārt izskanējusī vilšanās sajūta, ka mākslā lielās līnijās nekas daudz nemainās un viss šķietami atkārtojas un stagnē gan saturiski, gan institucionāli, gan infrastrukturāli, Latvijai joprojām atpaliekot no kaimiņvalstīm. Cerams, tas nozīmē, ka kāpt var tik uz augšu.

Plašākā nozīmē savukārt mani satrauc mākslīgā intelekta aktualitātes un tas, ka tas arvien vairāk ieplūst/tiek iepludināts mūsu dzīvē. Tam, protams, ir sekas arī attiecībā uz fotogrāfiju plašā nozīmē, liekot raizēties par, piemēram, fotogrāfu, mākslinieku un ilustratoru darba aizstāšanu, gaumi “MI šļuras” jeb AI slop laikmetā, skatītāju vizuālo pratību, grūtībām nošķirt īstus attēlus no neīstiem utt. Saka, ka šogad esam šķērsojuši robežu, kad internetā ir vairāk MI ģenerētu nekā cilvēka radītu tekstu. Skaidrs, ka tas viss veicina arī pretestību – attālināšanos no digitālā, atgriešanos pie materiālā un dzīvā –, bet piekritīšu tiem, kas prognozē, ka paliks vēl sliktāk, pirms kļūs labāk.

Kristīne Krauze-Slucka, māksliniece:

Pirmo reizi šogad piedzīvoju elegantu, labi apgaismotu, tehniski nevainojamu vilšanos. Tāds vilšanās premium komplekts. Publicitātē par autoru teikts: “Viņš ir intelektuāls fotogrāfs, kurš pasaules pilsētu piezīmes veido apzināti, gluži kā kartējot cilvēku apziņas stāvokļus. Vienlaikus viņa darbos ir jūtama spēcīga ironija un uzmanības pievēršana arhitektoniskiem paradoksiem, kuri nereti radušies vēsturisko, politisko un sociālo apstākļu ietekmē.” Brīnišķīgi. Tas ir lielisks veids, kā jau iepriekš pateikt skatītājiem: “Ja jums kaut kas nepatīk, tad problēma ir jūsos.” Es skatījos uz Pētera Vīksnas personālizstādi This Feels Familiar, un man aizvien bija sajūta, ka sazobe starp kontekstu, tekstu un vizuālo fotoattēlu iterāciju bija kaut kur aizdevusies atvaļinājumā.

Džūlija Rodenkirhena, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vēsturniece:

Latvijas Kultūras minstrijas ieraksts un video Facebook 6. oktobrī par Tab Fab kvartālu, kur “ar Kultūras ministrijas piesaistīto #ESfondi atbalstu radīta mājvieta mūsdienīgai un daudzfunkcionālai radošās izglītības un kultūras videi. Te mājo Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālā filmu skola, LKA Kultūras un mākslu institūts, maģistranti un Tālākizglītības centrs, Latvijas Kino muzejs, Latvijas Fotogrāfijas muzejs u.c.” Protams, protams, pēc komentāra kļūda tika labota. Bet skumji un vilšanās tāpat. 

Daiga Jamonte, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

Gada vilšanās laikam ir tā, ko dzirdu no Latvijas Fotogrāfijas muzeja apmeklētājiem – “Un tas ir viss?” Muzeja atrašanās stipri šaurās pagaidu telpās, šobrīd neredzot pozitīvu risinājumu.

Mazā vilšanās – konference Vision & Voices 2025. Ar ambīcijām, lielu potenciālu rīkotajam pasākumam informēšanas kanāli tika izvēlēti nedaudz nesaprotami, kā rezultātā tā apmeklētāju vairums, šķiet, bija liepājnieki un ar Liepāju saistīti cilvēki, lai gan domāju, ka interesenti būtu bijuši atrodami daudz plašākā lokā.

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

Rīgas Fotogrāfijas biennāle šķiet kļuvusi par monopolu lielo fotogrāfijas notikumu vidū. Ceru, ka nākamgad situācija mainīsies un parādīsies jauns, daudzpusīgs fotogrāfijas notikumu kopums, līdzīgi kā šogad Riga Art Week, kas spēj piedāvāt plašāku perspektīvu un iesaisti.

Vika Eksta, māksliniece:

Pietrūkst Fotogrāfijas muzeja vai līdzvērtīgu izstāžu telpu, kas piedāvātu regulāras laikmetīgo autoru izstādes. Šobrīd muzejs koncentrējas uz vēsturiskām kolekcijām un sava krājuma apzināšanu, kas arī ir ļoti vajadzīgs un vērtīgs darbs. Tomēr ceru, ka kaut kad arī atgriezīsies kapacitāte un telpas, lai muzeja darbība aptvertu (un tādējādi veicinātu) arī to, kas notiek šodien.

Katrīna Jaunupe, kuratore:

Joprojām nav atdzimis Rīgas Fotomēnesis, uz kura atgriešanos biju cerējusi. Pietrūkst ne tikai telpu, bet arī mērķtiecīgu, ilgtermiņā strādājošu atbalsta mehānismu jaunajiem fotogrāfiem — kopumā Latvijā trūkst skaidru un stabilu formātu, kas dotu ne vien īslaicīgu redzamību, bet arī pēctecību. Vienlaikus nevar teikt, ka nenotiek nekas. FK Fotostāsts, ISSP Open Call un arī Fotobiennāles NEXT balva Meklējam jauno fotogrāfijā! veido kustību un piedāvā iespējas jaunajiem autoriem. Tā nav tukša ainava. Taču šie piemēri drīzāk izgaismo sistēmas fragmentāro raksturu — iniciatīvas pastāv, bet tām pietrūkst telpiskas, institucionālas un finansiālas konsekvences. Šobrīd fotogrāfijas laukā vairāk redzama individuāla izturība un entuziasms, nevis stabila infrastruktūra. Un tieši telpas — gan fiziskas, gan domāšanas – šobrīd visvairāk pietrūkst, lai jaunā fotogrāfu paaudze varētu augt ne tikai projektos, bet arī laikā.

Igors Gubenko, filozofs un kurators:

Gada vilšanos šoreiz sagādāja man personiski ļoti nozīmīgā fotogrāfa Volfganga Tilmansa retrospektīvā izstāde Pompidū centrā. Galvenais vilšanās iemesls – dusmas par to, ka izstādi nebija iespējams pat pavirši apskatīt viena apmeklējuma laikā. Izvēle izkliedēt vairākus simtus darbu 6000 m² plašajās Publiskās informācijas bibliotēkas telpās preses relīzē tika pieteikta kā “kuratoriāls eksperiments”, kura rezultāts atstāja nepārprotamu iespaidu: Tilmanss – mākslinieks ir pamatīgi nomācis Tilmansu –kuratoru, un neviens cits nav varējis atturēt abus no megalomāniskās ieceres eksponēt sava veikuma kvazitotalitāti. Kvīru portretu sērijas, modes fotogrāfija, Patiesības izpētes centra materiālu izklājumi, lielformāta jūras ainavas, “brīvās peldēšanas” tehnikā veidotās abstrakcijas, grāmatu un žurnālu vāki, video un skaņu instalācijas… – izstāde sniedza neizsmeļamu materiālu tiem, kas vēlas atklāt Tilmansa fenomenu visās tā niansēs, tomēr ekspozīcijas necilvēciskais mērogs ar lielu varbūtību sagādāja rūgtumu ikvienam, kas nebija gatavs tur pavadīt vismaz pusi dienas. Izstādes baudīšanu papildus apgrūtināja gan Tilmansam tipiskā aizraušanās ar blīvu un raibu salon hang tipa darbu izkārtojumu, gan tieksme iespējami dāsni pārstāvēt ikvienu savas darbības tematiski žanrisko sadaļu, kas nebūt nenāca par labu šo sadaļu mijiedarbības un kopsakara tvērumam. Īsāk sakot, tā bija uz mākslinieku, nevis apmeklētāju centrēta izstāde.

Santa Hirša, mākslas kritiķe:

Droši vien fakts, ka šis bijis fotogrāfijas notikumu ziņā ļoti trūcīgs gads. Pietrūkst spēcīgu izstāžu programmu gan ISSP Galerijā, gan Latvijas Fotogāfijas muzejā. Arī plašākā Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā jau ilgstoši izjūtu ideju un skatpunktu konformismu, nespēju nošķirt patiesi interesanto no mēreni garlaicīgā. Lielākā daļa mākslas un fotogrāfijas procesu šķiet sastinguši autorus un kuratorus privāti interesējošās zonās, kurām nav potenciāla rezonēt ar plašākiem procesiem sabiedrībā un kultūrā, radīt jaunas pieredzes vai šķērsgriezt pastāvošās.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

Paris Photo laikā kādā galerijā notika paliela grupas izstāde Sekss un politika, kas solīja transgresīvu, politiski uzlādētu mākslu ar marksista filozofa Slavoja Žižeka tekstu priekšgalā. Tēma man ir personiski tuva kopš bērnības, tāpēc ekspektācijas bija lielas, taču izstāde izrādījās bez skaidra kuratora skatījuma, piezemēta, neambicioza, dekoratīva. Un problēma pat nebija tik daudz individuālos darbos, cik kuratora blāvumā. Šis droši vien ir spilgtākais notikums parādībai, ar ko nākas sastapties visai bieži, tai skaitā arī Latvijā – izstāžu aprakstiem ir maz saistības ar izstādē redzamo.

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:

Man šogad lielu vilšanos sagādāja divu mākslinieku — Mārtina Parra un Valta Kleina — aiziešana. No kultūras mantojuma viedokļa raugoties, ar Mārtinu Parru jeb ar to, kas mums visiem no viņa tika un tiek joprojām, viss būs labi, tas ir, institūcijas un mehānismi parūpēsies, lai šis mantojums būtu plaši pieejams. Taču Valta Kleina nāve lika sadomāties par dīvainībām Latvijas sabiedriskajās barības ķēdēs, kurās pārtiekam viens no otra un pēc tam katrs savu. Ar dzīvību nesavienojamos apstākļos mākslas iespējas būt klātesošai kritiski izsīkst.