Gada notikums Latvijas fotogrāfijā 2025

Aizvadītais gads Latvijas fotogrāfijā bijis daudzveidīgs, bet ne viennozīmīgs – bez viena dominējoša “lielā notikuma”, taču ar dažādām izstādēm, iniciatīvām un procesiem dažādās vietās. Šajā viedokļu apkopojumā fotogrāfijas nozares profesionāļi, kuratori, mākslinieki un pētnieki reflektē par gada nozīmīgākajiem notikumiem, iezīmējot gan redzamās kulminācijas, gan klusākas, bet būtiskas pārmaiņas.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Manuprāt, šis gads pagājis bez lieliem un spilgtiem notikumiem Latvijas fotogrāfijā, taču ir bijuši vairāki neliela izmēra pasākumi un izstādes, kuras varētu izcelt kā interesantas un aizraujošas. Piemēram, jaunās paaudzes kuratores Robertas Atrastes debija Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus Rīgas fotogrāfijas biennāles ietvaros (NEXT 2025 balva). Lai arī ne klasiska fotogrāfijas medijam veltīta izstāde, tā piesaistīja uzmanību ar neordināru, asprātīgu koncepciju, kur atsevišķu autoru darbi (piemēram, Artas Kauliņas) ļoti spilgti palika atmiņā. 

Agate Tūna, māksliniece:

Domājot par gada notikumiem fotogrāfijā, man ir grūti izcelt vienu konkrētu, tieši uz fotogrāfiju fokusētu notikumu. Drīzāk prātā palikuši plašāki mākslas lauka procesi, kuros fotogrāfija ir līdzās citiem medijiem. Riga Contemporary un Riga Art Week (RAW) norise, kā arī Latvijas Mākslas gada balvas attīstība iezīmē kustību, kas ietekmē visu vizuālās mākslas vidi.

Savukārt mani personīgie šīgada notikumi bija Annas Malickas izstāde Pūra lāde (pure lady) kim? Laikmetīgās mākslas centrā un nīderlandiešu mākslinieka Boba Dempera izstāde This Machine TUR telpā. Abās izstādēs īpaši palika atmiņā video darbu saspēle ar citu darbu materialitāti un telpas izveidi, veidojot niansētu izstādes vidi. Tieši šī dažādo mediju savstarpējā klātbūtne un telpiskais ritms man šķita būtisks, jo ļāva pieredzēt video kā fizisku, gandrīz taustāmu elementu telpā.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:

Vēlos uzslavēt šīgada Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmu – ne tik daudz kopumā (jo visu apskatīt un pārdomāt man nesanāca), bet drīzāk kā virsnotikumu dažām mazākām norisēm, ko paguvu nobaudīt. Ja konkrēti: Rūdu Ulasas izstādi Sarežģītie objekti ISSP Galerijā skatīju kā gaumīgu ikdienas estētikā ieturētu un ikdienišķas ainas savādojošu projektu, savukārt Robertas Atrastes kūrētais Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus izstāžu telpā PILOT piedāvāja daudzpusīgu, pārdomātu un arī rotaļīgu skatījumu uz aktuālu tēmu – radošās darbības un birokrātijas attiecībām. Un, tā kā šogad ar zināmu regularitāti nācies domāt par mākslīgā intelekta jautājumiem, biennāles katalogā (pēc tam arī portālā Echo Gone Wrong) publicētā Pauļa Petraiša eseja par MI attēliem un manipulēšanu ar realitāti ir viens no tekstiem, pie kā gada gaitā sanācis dažas reizes atgriezties.

Džūlija Rodenkirhena, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vēsturniece:

Kopumā, šķiet, ka šis ir bijis diezgan kluss gads – vai arī pagājušā gada Bindes un Gleizda izstādes bija uzlikušas latiņu gaidām. Izceltu konkursu un klubu aktivitāti – ar ļoti dažādu rezultātu kvalitāti, bet darbojas jau tradicionālie un arī jauni foto konkursi (Meklējot Pārdaugavu, Viena diena Latvijā, radio NABA fotokonkurss u. c.), redzams un pamanāms ir Talsu fotoklubs, Ogrē joprojām Egona Spura simpozijs. Ir kur augt jaunajiem un tikties pieredzējušajiem. 

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe, ISSP Galerijas vadītāja:

Fotogrāfija akadēmiskajā laukā. Jau iepriekš fotogrāfijas klātbūtne akadēmiskajā vidē ir bijusi vērā ņemama – šeit jāmin Liānas Ivetes Žildes un Līgas Goldbergas maģistra darbi. Tomēr šis gads bijis īpaši dāsns. Madaras Kvēpas izstāde un pētījums praktiskajā doktorantūrā Jūra nerunā, tomēr es atgriežos, tikko aizstāvētais Ievas Melgalves promocijas darbs Atmiņas nesēji. Procesa un materialitātes inovācijas fotogrāfijas izmantošanā Latvijas laikmetīgajā mākslā, kā arī trīs fotogrāfu uzņemšana Latvijas Mākslas akadēmijas praktiskās doktorantūras programmā iezīmē būtisku pavērsienu – fotogrāfija arvien skaidrāk nostiprinās kā pilntiesīgs pētniecības un zināšanu veidošanas lauks.

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

Vision & Voices 2025 Liepājā, kas veiksmīgi apvienoja dažādu paaudžu un žanru fotogrāfus – gan profesionāļus, gan amatierus –, radot atvērtu un daudzveidīgu sarunu vidi. Īpaši interesanti bija klausīties Deivida Berneta stāstos, kas rosināja domāt par to, cik nozīmīga fotogrāfam ir spēja sevi prezentēt un komunicēt savu darbu arī ārpus vietējā konteksta.

Katrīna Jaunupe, kuratore:

Armanda Andžes personālizstāde Bailes no ainavas ISSP Galerijā ir notikums, kas iezīmē fotogrāfijas medija attīstību Latvijā, piedāvājot intelektuāli konsekventu, laikmetīgu un kritisku pieeju. Izmantojot dagerotīpijas un sauso stikla plašu tehnikas, Andže fotogrāfiju aktualizē nevis kā vēsturisku citātu, bet kā laikmetīgu domāšanas un pretestības formu – lēnu, nepavairojamu un materiāli klātesošu. Izstāde piedāvā retu piemēru, kur vēsturiska tehnika kļūst par konceptuālu instrumentu urbānās vides, progresa ilūziju un kolektīvu baiļu refleksijai, apliecinot fotogrāfiju kā kritisku un aktuālu laikmetīgās mākslas praksi.

Daiga Jamonte, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

Gada notikums Latvijas fotogrāfijā, manuprāt, varēja būt konference Vision & Voices 2025 Liepājā vasaras noslēgumā, ko rīkoja biedrība Viena diena.lv. Starptautiska konference, kurā lektori runāja par aktuāliem ar fotogrāfiju saistītiem jautājumiem. Pārdomas rosinošs un iedvesmojošs pasākums. Mani sevišķi iepriecināja Alnis Stakle, izaicinoši atraktīvi, domājoši (atgādināja viņa fotoprojektus). Savukārt Deivida Berneta priekšlasījums bija patiesi izbaudāms, vērojot, kā cilvēciskā dzīvesziņa savijas ar fotogrāfiju.

Kristīne Krauze-Slucka, māksliniece:

Šogad iepriecināja ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde Pārnese, kas pirmo reizi koncentrējās ap vienotu grupas izstādes konceptuālo ietvaru, jaunajiem autoriem strādājot ar fotogrāfijas arhīva un atmiņu tēmām. Dažādi autori, dažādas metodes – no dokumentalitātes līdz poētiskām konstrukcijām – kopā veidojot aktuālu ieskatu tajā, kādi tematiskie atzari ir aktuāli jaunajiem autoriem un, kas vissvarīgāk, tajā, kā attēls tiek izmantots kā domāšanas veids. Pozitīvi, ka izstādes ietvaros tika organizētas arī publiskās diskusijas, vēršot uzmanību uz problemātisko jautājumu par Latvijas Fotogrāfijas muzeja kā pilnvērtīgas institūcijas darbību.

Elīna Semane, māksliniece:

Armanda Andžes personālizstāde Bailes no ainavas ISSP Galerijā. Man vienmēr ir simpatizējusi viņa eksperimentālā pieeja analogajai fotogrāfijai, kā arī tas, ka viņš ir viens no retajiem latviešu autoriem, kas konsekventi strādā ar medija fundamentu – senām analogajām fotogrāfijas tehnikām, stikla plašu negatīviem un lēnu, pilnībā paša kontrolētu procesu. Minimālistiskā, precīzā un pārdomātā ekspozīcija aktualizēja fotogrāfijas rašanās procesa fizikalitāti un laiku, kas izstādē parādās gan filozofiski, gan saturiski. Ainava šeit atklājas ne tikai kā vēsturisks žanrs, bet arī kā psiholoģiski suģestējoša eksistenciāla telpa.

Anna Volkova, foto redaktore un kuratore:

Šķiet, ka sarunas par mākslīgo intelektu ir palīdzējušas fotogrāfijai kā “aparātu veidotai mākslai” beidzot pārliecināt skatītājus par tās māksliniecisko vērtību. Pat ja Art Riga Photo Fair kuratore Gaļina Maksimova raidījumā 100 g kultūras apgalvoja, ka viņas organizētajā izstādē fotogrāfija “izskatījās sliktāk nekā īstā glezniecība”, fotogrāfija tomēr tika lieliski pārstāvēta pavasara Riga Contemporary laikmetīgās mākslas mesē, ko organizēja Kim? – gan ISSP Galerijas stendā, gan arī dažu ārzemju galeriju stendos. Tā kā var arī līdzās glezniecībai!

Vika Eksta, māksliniece:

Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju sērija Shared Horizon, kurā viņš dokumentē Latvijas/Krievijas pierobežu. Sērijas īstenošanai viņš saņēma Fujifilm GFX grantu, tādējādi iegūstot gan finansiālu atbalstu, gan iespēju prezentēt šo darbu starptautiski. Manuprāt, tas ir gan ļoti iespaidīgs, gan arī sociāli nozīmīgs projekts. Ceru, ka tas tiks izstādīts arī Latvijā.

Igors Gubenko, filozofs un kurators:

Vēlos izcelt Agates Tūnas izstādi Voltentitāte, kas bija skatāma galerijā Asni no 30. aprīļa līdz 1. jūnijam un vēlāk Artissima mesē Turīnā. Agates darbus pirmoreiz ievēroju pirms dažiem gadiem POST absolventu izstādē, un kopš tā laika viņas rēgainie eksperimenti ar fotogrāfijas mediju nav laiduši mani vaļā. Īpašu gandarījumu sniedz organiskas evolūcijas iespaids, ko atstāj mākslinieces prakses tapšana – saglabājot tēmu un formu pēctecību, tā vienlaikus izvairās no ieciklēšanās jau apgūtu paņēmienu lokā. Lai gan rēga figūra mūsdienu filozofijā visciešāk saistās ar Žaka Deridā hontoloģiju, Tūnas spēja darīt redzamus neredzamos spēkus vairāk satuvina viņas darbus ar Žila Delēza sniegto mākslas misijas skaidrojumu. Pārsniedzot klātbūtnes un prombūtnes, dzīvības un nāves bināro opozīciju, šie darbi pārliecinoši un, atļaušos teikt, graciozi dekonstruē arī trauslo robežu starp zinātni un ezotēriku. Lai gan Ieva Melgalve neaplūko Tūnas praksi savā nupat aizstāvētajā promocijas darbā Atmiņas nesēji, kas pēta fotogrāfijas starpmediālo izmantojumu Latvijas laikmetīgajā mākslā, Agates darbi, pēc manas pārliecības, ir spilgtākais piemērs fotogrāfijas mākslinieciskai manifestācijai ārpus konvencionāli definēta fotogrāfiskā medija rāmjiem.

Santa Hirša, mākslas kritiķe:

Gada pirmajā pusē joprojām aplūkojamā izstāde Gleizds, šķēres, papīrīt’s (Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs) – laikam šogad vienīgais vērienīgais fotogrāfijas notikums, kas operēja ar plašākām fotogrāfijas vēstures un mūsdienu dimensijām.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

ISSP Skolas absolventu izstāde Pārnese, kas notika Tallinas ielas kvartālā, kur visi studenti pievērsās Latvijas Fotogrāfijas muzejam, tā saturam, vietai, politikai, un plašākā kontekstā arī fotogrāfijas nozīmei kolektīvās atmiņas veidošanā. Pirmkārt, izstāde bija jēgpilna un aktuāla, it īpaši ņemot vērā muzeja trauslo statusu pēc pārcelšanās. Un netrūka arī ironijas, viegluma, asprātības. Otrkārt, fakts, ka studentu izstāde necilās telpās izkonkurē notikumus prestižās galerijās vai valsts galvenajos muzejos un kļūst par gada notikumu, liecina par kaut ko ne pārāk pozitīvu nozares kontekstā, taču tās ir labas ziņas jaunajai paaudzei. Citiem vārdiem – jaunie talanti ir, taču tradicionālās platformas viņiem bieži ir slēgtas (šajā kontekstā īpašs prieks, ka ISSP beidzot izsludināja Open Call un balvu – iespēju veidot personālizstādi – ieguva tieši šīs izstādes dalībnieks Niklāvs Kadiķis). Treškārt, šī izstāde jeb, precīzāk, ap to notikušie pasākumi izgaismoja sen esošu absurdu atmiņinstitūciju politikā. Studentiem bija jāmaksā muzejam par iespēju izmantot attēlus no muzeja arhīva izstādes vajadzībām, lai gan šī izstāde muzejam varēja būt spilgtāks (un lētāks) PR nekā visi līdzšinējie pasākumi pēc pārvākšanās.

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:

Vērā ņemams notikums fotogrāfijā bija Ievas Melgalves promocijas darbs LMA doktorantūrā Atmiņas nesēji. Procesa un materialitātes inovācijas fotogrāfijas izmantošanā Latvijas laikmetīgajā mākslā. Precīzāk, tā aizstāvēšana. Vēl precīzāk, recenzenta Igora Gubenko visnotaļ kritiskā recenzija. Darbs ir brīvi pieejams. Silti iesaku lasīt un censties formulēt atziņas vai iebildumus, jo, manuprāt, tieši argumentēta, dziļdomīga saruna, īpaši ar strīda elementiem, īpaši fiksēta tekstā, ir fotogrāfijai īpaši atbilstošs un piestāvošs konteksts, nevis vienalga cik veiksmīgi organizēta jaunu un jaunu attēlu aprite.