Zūdošā ainava

Zūdošā ainava ir darbs procesā – vizuāls un pieredzē balstīts pētījums par pļavu kā dzīvu kultūrtelpu — vietu, kur satiekas daba, cilvēks un paaudzēs nodotas zināšanas. Fotosērija tapusi Vidzemes augstienē, Elkas kalnā, kas darba gaitā kļūst par konkrētu, personiski un simboliski nozīmīgu telpu pļavas pieredzei, novērojumam un klātbūtnei.

Darba centrā ir pļava kā klēpis — vieta, kur ieguļoties zālē, āda smaržo pēc saules un, ja sastingst un ilgi nekustas, pļava sāk atvērties. Šī lēnā klātbūtne kļūst par darba metodoloģiju — pacietīgu vērošanu un cieņpilnu būšanu ainavā.

Latviešu mitoloģijā un folklorā pļava ir dziednīca, rituālu un pāreju telpa — vieta, kur vākt zāles, dziedāt, ārstēt un sargāt. Šīs zināšanas darbā savijas ar personiskām atmiņām: bērnībā netālu no ģimenes mājas atklāto “brīnumpļaviņu”, kur vakaros saulrieta gaismā pļava šķita bezgalīga un maģiska, un kur pirmo reizi radās apziņa, ka pļava nav ņemama līdzi, bet pieredzama klātesamībā. Šodien šīs pļavas vietā ir dzīvojamais rajons — palikusi vien šaura ziedošu augu josla gar meža ceļu kā atgādinājums par zudušo. Elkas kalns kļūst par nākamo satikšanos ar pļavu — spēka vietu, kur mācīties augus, atjaunoties un sajust cilvēka mazumu plašās ainavas priekšā. Tieši šeit nostiprinās apziņa par robežu: par vēlmi no pļavas paņemt tikai tik, cik nepieciešams, un par atbildību, kas nāk līdz ar zināšanām. Kultūras ekoloģijas un eko-feminisma skatījumā pļavu fragmentācija urbanizācijas un intensīvās lauksaimniecības ietekmē atklāj ne tikai bioloģiskās daudzveidības zudumu, bet arī šo personisko, mitoloģisko un ikdienas saišu pārtrūkumu. Sieviešu prakses — ārstniecības augu vākšana, kopšana un rituāli — veido neredzamu, bet būtisku kultūras mantojuma slāni.

Fotosērijā izmantotā tehniku daudzveidība — analogā un digitālā fotogrāfija, skenējumi un cianotipija — veido arhīvu, kas atspoguļo pašas pļavas struktūru un bioloģisko daudzveidību. Cianotipija, vēsturiski saistīta ar botānisko augu dokumentēšanu, iezīmē saikni starp zinātni, estētiku un dziedniecību. Augi šeit kļūst par līdzautoriem: skolotājiem, starpniekiem un lieciniekiem, kas rosina lēnu, cieņpilnu skatīšanos. Zūdošā ainava aicina pārdomāt cilvēka atbildību pret vidi un to, kā pļava — kā ainava, zināšanu lauks un mitoloģiska telpa — turpina veidot mūsu identitāti.

Līga Stibe absolvējusi ISSP skolas programmu Attīstot fotogrāfijas valodu, mācījusies pie Andreja Granta, piedalījusies izstādēs un festivālos Baltijā. 2023. gadā ar darbu Neidentificēts iekļuva Rīgas Fotogrāfijas bienāles un FK Balvas finālā, 2024. gadā piedalījās izstādē Skaņu mežs Visuma centrā galerijā MABOCA. Šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijā programmā Kustība, attēls, skaņa. Fotogrāfiju sērija Zūdošā ainava tapusi programmas FK Fotostāsts ietvaros.