Kas redz romus? Paplašinot vizuālās vēstures robežas

Sadarbība ir fotogrāfijas pamatnosacījums, tomēr visbiežāk fotografēto cilvēku ieguldījums, līdzdalība un veiktās izvēles paliek fotogrāfa autorības ēnā – šādi apgalvots 2024. gada grāmatas Sadarbība: fotogrāfijas potenciāla vēsture ievada manifestā¹⁾Azoulay, A., Ewald, W., Meiselas, S., Raiford, L., & Wexler, L. (2023). Collaboration: a potential history of photography. Thames and Hudson. . Tās mērķis ir pārskatīt ierasto fotovēsturi, pārorientējot uzmanību no viena autora uz dažādajiem cilvēkiem, kas piedalās attēla radīšanā, izplatīšanā un interpretācijā. Arī grāmatā (Ne)redzamās vēstures: Baltijas romi arhīvu fotogrāfijās (2025) sperts apzināts solis šādā virzienā, fotografēšanas apstākļiem un kontekstam pievēršoties tikpat daudz, cik autorības faktam vai attēla saturam. Izdevums ir vairāku gadu sadarbības rezultāts starp Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu un pētnieciskajām institūcijām Lietuvā un Igaunijā, ciešā dialogā ar romu kopienu pārstāvjiem. Albums tapis kā kopīgs Baltijas mēroga projekts – tas jau izdots Lietuvā un tuvākajā laikā iznāks arī Igaunijā. Tāpat kā drīz gaidāmais atjaunotais Sudrabmeiteņu izdevums, tas apliecina šobrīd aktīvo pētnieku spēju un interesi strādāt ar vizuālo kultūru reģionālā līmenī. Grāmatā apkopotas 100 fotogrāfijas – romu portreti, vides un tradīciju dokumentācija, u. c. – no dažādiem Baltijas muzejiem un arhīviem, kas lielākoties tapuši 20. gadsimta starpkaru periodā (daļa arī agrāk). Tās pavada plašs klāsts dažāda formāta tekstu – gan sadarbības procesa apraksts, gan ieskati katras valsts (romu) vēstures rakstīšanā, kritiski akadēmiska eseja par “čigānu subjektu” fotoattēlos, un izvērsti apraksti pie pašām fotogrāfijām.

Tāpat kā Sudrabmeitenes, arī šis izdevums aktualizē arhīvu kritiskās pārlasīšanas potenciālu. Arhīvi fotogrāfijas jomā mūsdienās nereti saistās tieši ar līdz šim “neredzamu”, noklusētu vai marginalizētu stāstu izgaismošanu, vienlaikus atsedzot arī sabiedrības atcerēšanās un aizmiršanas mehānismus. Pazīstams šādas pieejas piemērs ir Magnum fotogrāfes Sūzanas Meizelasas (Susan Meiselas) ilggadējais projekts un grāmata Kurdistāna. Vēstures ēnā (1997)²⁾Meiselas, S., & van Bruinessen, M. (1997). Kurdistan: In the shadow of history. Random House , kurā, apvienojot pašas fotogrāfes attēlus, intervijas un vēsturiskus, etnogrāfiskus un personiskus arhīvu materiālus, tiek veidots kurdu tautas vizuālais arhīvs. Kurdi ir viena no lielākajām etniskajām kopienām pasaulē bez savas valsts (un līdz ar to – bez nacionāla arhīva un vēstures institūcijām), tomēr, kā uzsver Meizelasa, Kurdistāna pastāv vairāk nekā divdesmit miljonu cilvēku apziņā. Romu tauta Eiropas kontekstā ieņem līdzīgu, fragmentāri dokumentētu stāvokli – ilgstoši pozicionēti kā “citi”, pakļauti aizspriedumiem, diskriminācijai un vardarbībai, tostarp arī nacistu īstenotajam genocīdam. Baltijas valstu romu vēsture lielā mērā palikusi neizstāstīta, bet šo izdevumu veido pētnieki/-ces (no Latvijas – Ieva Vīvere, Ieva Garda-Rozenberga), kas jau ilgstoši darbojas pie šī vakuuma aizpildīšanas.

Pagājušogad Vika Eksta rakstīja par mūsdienu Lietuvas romu kopienas attēlojumu Endrjū Mikša (Andrew Miksys) grāmatā Baxt – divdesmit gadu laikā tapušā projektā, kas vienlaikus šķietami atkārto stereotipus un ar tiem spēlējās, iezīmējot arī konkrētas problēmas (tabora apkaimes iznīcināšanu), ar ko romi saskaras vēl šajā gadsimtā. (Ne)redzamās vēstures arī šķetina stereotipus, viena autora darba vietā izmantojot arhīvu attēlu kopumu, kur romu klātbūtne atklājas caur citu skatieniem (un paši skatieni kļūst par pētījuma elementu). Grāmatas vizuālais materiāls piedāvā romu dzīvesveida dokumentāciju: redzamas apmetnes un vēsturiskie apģērbi, kopīga gatavošana un vakari ap ugunskuru, tādas nodarbes kā zirgkopība un tirgošanās, kā arī dažādu paaudžu portreti, kas ļauj nolasīt radniecības saites un ģimeniskuma nozīmi. Tomēr (Ne)redzamajās vēsturēs dokumentējošā funkcija nav uztverta pašsaprotami – autori aicina lasītāju strādāt arī refleksīvā līmenī, uzdodot jautājumus par to, kā mēs “redzam” romus šajos attēlos un kādi faktori šo skatījumu veido. Skatiena dekonstrukcija lielā mērā tiek īstenota, izmantojot tekstus pie atsevišķiem attēliem un fotogrāfiju sērijām, kas analizē attēlu tapšanas apstākļus. Kas ir fotogrāfs? Kāds ir viņa/-s mērķis? Kam šie attēli bija domāti, un kas tos patlaban skatās? Kļūst skaidrs, ka fotogrāfijas lielākoties piedāvā skatienu “no malas” – paši romi tikai ļoti retos gadījumos ir attēlu autori vai pasūtītāji. Krājumā iekļauti laikmetam raksturīgi etnogrāfiskas ievirzes attēli, kas tapuši ekspedīcijās un kuros romi bieži tiek pozicionēti kā eksotiska vai pat “mežonīga” sabiedrības daļa. Šajos attēlos atkārtojas gan tieši, gan netieši stereotipi – zirgi, pieticīgas āra apmetnes un teltis mežā, noplukuši apģērbi un bērni ar basām kājām, zīlēšana –, kas romu kopienu reducē līdz vizuāli viegli atpazīstamiem motīviem. Tomēr grāmatā izmantotā stratēģija papildināt arhīva attēlus ar mūsdienu romu kopienu pārstāvju komentāriem (viņi piedalījušies arī foto atlasē) nojauc “vienvirziena” skatienu un dod balsi tiem, kuriem līdz šim arhīvā piešķirta pasīva loma. Stāsti piedāvā personiskā vēsturē balstītas zināšanas un skatpunktus, un bieži tiek izceltas kopienas vērtības – ģimeniskums, vairāku paaudžu līdzāspastāvēšana, zināšanu un prasmju nodošana, darbīgums un apsviedība.

“Eksotizējošā” līnija ir tikai viena daļa no spektra, kas iekļauj dažādas attiecību formas starp fotogrāfu un fotografētajiem romiem. Grāmatā ir iekļauti arī pazīstamu autoru darbi – piemēram, Roberta Johansona studijas portreti (lielākā zināmā vēsturiskā Latvijas romu fotoattēlu kolekcija) ir pozēti un izmanto stereotipizētus atribūtus (krāsaini lakati, pīpes u. c.), tomēr attēlos nolasāms arī cilvēcisks siltums un izpausmes brīvība, tie atklāj arī aktīvu kultūras un mūzikas dzīvi. Atzītās lietuviešu mākslinieces Veronikas Šleivītes (Veronika Šleivytė) attēli ar romu apmetni Kauņas apkārtnē šķietami norāda uz  pazīšanos un sirsnīgām attiecībām jau iepriekš. Nezināmais, kas paliek aiz kadra, izcelts pavadošajā tekstā: “Vai šīs fotogrāfijas ir par romiem vai tikai Veronikas iztēli par romiem? Kurš konstruē vēstījumu, un kurš diktē spēles noteikumus?” (96. lpp.)

Vairāki Strenču fotodarbnīcas attēli izceļas un ienes jaunu perspektīvu – “turīgo, veiksmīgo, un vidusšķiras” romu reprezentāciju, kas veido pretstatu standarta priekšstatiem par romiem kā nabadzīgu kopienu. Tā, piemēram, divu sieviešu portrets modernā apģērbā, ar pieskaņotām frizūrām un rotām (115. lpp.), kā arī Vīrietis ar zirgu (143. lpp.) rada pārticības un pašapzinīguma iespaidu. Līdzīgu skatījumu piedāvā arī ģimenes sieviešu portrets Topeļciema dārzā (124. lpp.), kā arī Igaunijas fotogrāfa Jākoba Bokmana (Jakob Bokmann) romu ģimeņu studiju portreti ar gleznotiem foniem – arī šeit romi paši izvēlējušies fotografēties, pārņemot kontroli pār reprezentāciju savās rokās, un parādās kā sava laika sabiedrības daļa, kas piedalās tās ikdienišķajos rituālos. Vērojot šos un citus grāmatas attēlus kā kopumu, tie pierāda tekstos uzsvērto: starpkaru periodā romi bija cieši integrēti sabiedrībā un tās ikdienā. Sezonālais nomadisms (ziemās dzīvojot patstāvīgās mājvietās pilsētās) un dažādās nodarbošanās veidoja ekonomiskas saiknes ar citām sabiedrības grupām. Romi piedalījās arī pilsoniskās aktivitātēs: pārstāvot savas intereses biedrībās un citās organizācijās, piedaloties, piemēram, baznīcā armijā vai mūzikas kolektīvā.

Grāmatā arhīvs izprasts nevis kā neitrāla liecību krātuve vai zināšanu kalve, bet kā nepabeigta un arvien mainīga konstrukcija, veidojot sarunu par to, kā priekšstati par romiem laika gaitā mainās un tiek pārrakstīti. Romiem (tāpat kā kurdiem) vēsturiski nav bijis savas valsts un līdz ar to arī centralizēta, “oficiāla” arhīva, kas būtiski ietekmē to, kā romu vēstures liecības ir saglabātas un pieejamas mūsdienās. Arhivēšanas mehānismi ir selektīvi – stereotipi ietekmē arī to, kā attēli tiek aprakstīti un klasificēti, un kādi stāsti paliek ārpus redzamības. Atsevišķā sadaļā tiek aprakstīta arhīvu un resursu situācija katrā no valstīm, turklāt romu pētnieka un aktīvista Gopala Mihailovska (Gopalas Michailovskis) rakstā izcelta nepieciešamība pievērsties romu kultūras mantojuma institucionalizēšanas, finansēšanas, pārvaldības jautājumiem, kas ir daļa no cīņas pret rasismu, ar ko joprojām saskaras mūsdienu romi. Vēsture un tās izpratne nav atdalāma no mūsdienu situācijas. Baltijas romu vēstures gadījumā visu trīs valstu arhīvos pieejamie materiāli ir fragmentāri, apraksti – skopi. Šī nepilnība vienlaikus rada telpu mūsdienu pētnieku iztēlei un spekulatīvām, atvērtām interpretācijām.

Dizaineres Anetes Krūmiņas veidotais spilgti sarkanais vāks kritiski atsaucas uz tipoloģiskās etnogrāfiskās fotogrāfijas tradīciju, kurā rotaļīgie, izteiksmīgie cilvēki Johansona fotogrāfijās (aizmugurē) it kā “neiederas rāmjos”, pretojoties klasificējošam skatienam. Vāks tiek piedāvāts vairākās versijās, pasvītrojot viena, fiksēta naratīva neiespējamību. Tomēr, neskatoties uz to, ka grāmata nosaukta par “albumu”, tās iekšējā uzbūvē teksts bieži ņem virsroku pār attēlu. Kā iepriekš minēts, tas nodrošina kontekstualizāciju, jo attēli lielā mērā reproducē ārēju, svešu skatienu uz romiem. Tomēr tiešai, personiskai sastapšanās pieredzei ar attēlotajiem cilvēkiem var traucēt tekstu klātbūtne it visur, kā arī fotogrāfiju salīdzinoši nelielais izmērs. Iespējams, brīvāka formāta sadarbībā ar dizaineri vai mākslinieku varētu rast risinājumu, kas ļautu fotogrāfijām “elpot” un runāt pašām par sevi, mazinot attēlu asociatīvo līdzību ar zinātniskiem “eksponātiem” un pastiprinot afektīvo klātbūtnes izjūtu. Tieši vizualitātē, mākslinieciskā valodā balstīta pieeja varētu vēl vairāk veicināt izdevuma mērķos minēto identificēšanos, empātiju un solidaritāti, palīdzēt pārkāpt iedomātās robežas ar “citiem”.

Mūsdienu publiskajā telpā, kurā periodiski uzvirmo vienkāršoti, etnonacionālismā balstīti naratīvi, ir vietā atgādinājumi par Baltijas reģiona vēstures daudzbalsību. Grāmata parāda, ka arī pazīstamas un kanoniskas kolekcijas – piemēram, Strenču fotodarbnīcas mantojumu – iespējams skatīt no dažādām šķautnēm, izgaismojot zemstraumes un līdz šim noklusētus pavedienus. Arhīvu varam pārlasīt un iedzīvināt, ienesot tajā jaunus jautājumus, balsis un skatpunktus. (Ne)redzamās vēstures piedāvā kritisku skatījumu uz vēstures atspoguļošanu attēlos un mūsu redzēšanas robežām. Pievēršot uzmanību attēlu tapšanas apstākļiem un arhīva nosacītībai, grāmata uzsver, ka atmiņa ir dinamisks sociāls un politisks process, kurā fotogrāfijas ne tikai fiksē, bet arī aktīvi veido vēstures izpratni.