Attēls kā līdzbūtne

Lai gan analogā fotogrāfiju tehnika aktualitāti joprojām nav zaudējusi, filmiņas attīstīšanas process laboratorijā ir kļuvis par sava veida eksotiku, kurā tikai retais sadūšojas darboties un iemiesot sevī iluzionista tēlu – ļauties procesam, nevis gaidīt ideālo rezultātu. Process ar foto apstrādes vielām un negatīvu attīstīšanu ir modernā maģija, ar ko darbojas fotogrāfe Agate Tūna (1996) savā jaunākajā izstādē Familiar/Līdzbūtne galerijā 427, ko var apmeklēt vēl līdz 21. februārim. Tajā māksliniece turpina starpdisciplināro pieeju, kuras centrā ir melnbaltu un krāsainu fotonegatīvu saspēle ar garīgām un mītiskām tēmām. Familiar/Līdzbūtne parādās ne tikai jauni darbi, bet arī elementi no iepriekšējām izstādēm, piemēram, stikla objekti no grupas izstādes Under The Sun galerijā Tur, vai arī tēla iesaistīšana loga fotokolāžā no mākslinieces pirmās personālizstādes DOM galerijā.

Nosaukumu reprezentē jau pati izstādes scenogrāfija – pirmajā brīdī šķiet, ka esi iemaldījies garu apsēstā fotolaboratorijā, kur katra sīkākā nianse veido noteiktu kopainu; darbi ir izkārtoti netipiskās vietās, piemēram, filmiņas atveidojums, kas karājas pie aizmugurējām galerijas durvīm, vai arī uzdrukāti negatīvi virs ieejas. Pastāv variācijas gan par fotogrāfiju izmēru, gan to atrašanos telpā – daži attēli kā filmiņā atrodas viens otram blakus konkrētā secībā, bet citi – izcelti atsevišķi. Tomēr nav novērojams haoss, ko varbūt varētu pieredzēt attīstīšanas procesā. Ir redzama attēlu nepārtrauktība – tie, visticamāk, ir no vienas fotosesijas, tomēr negatīvi veido kontrastu ar fotokolāžu logā, kas ir vienīgais pozitīvais attēls izstādē, kas zīmīgi atrodas ārpus telpas – kā atšķirība starp attēliem, kurus attīstīšanas procesā cilvēki neredz. Vērojot darbus bez jebkādu aprakstu lasīšanas, noteikti rodas jautājumi – kas ir šīs būtnes, ko tās iemieso un kā šie darbi transformētos, ja būtu izstādīti ierastā, “gatavā” formātā – attēlos. Līdzīga sajūta varētu būt, atrodot bēniņos kastes ar negatīviem no pagātnes, kuros var mēģināt atšķetināt atmiņas pavedienus, tomēr pašā izstādē ir uzsvērts, ka fotogrāfiskais attēls dzīvo savu dzīvi starp materiālo un cilvēcisko pasauli. Attīstīšana var būt intīms process, kurā tu saskaries ne tikai ar radošumu, bet arī izaicinājumiem, jo darbs ar fotogrāfiju arhīvu nav lineārs – to pavada nepilnības, nejaušības un transformācija, it īpaši analogā fotogrāfijā, kur ir liela iespēja zaudēt un sabojāt attēlu.

Fotonegatīvos attēlotā tēma nav nejauša, it īpaši ņemot vērā Agates Tūnas interesi par hontoloģiju (hauntology) un tehnoloģiskajiem rēgiem. Hontoloģija kā koncepts pirmo reizi parādījās franču filozofa Žaka Deridā 1993. gada grāmatā Marksa rēgi (Specters of Marx)¹⁾Derrida, J. Specters of Marx. Routledge, 1994 , rēgiem iegūstot jaunu veidolu postmodernismā, kurā tiek apgāzta konkrētu lietu esamības vai neesamības binaritāte. Spoku tēls ir plūstošs, to izcelsmi vai pastāvēšanu ir grūti pierādīt, un tos pārsvarā uztver kā redzes rēgus, kas sasaucas arī ar vienu no galvenajām fotogrāfijas interpretācijām Rolāna Barta filozofijā, ka “attēls nav realitāte, bet gan tās līdzība, analogon, kas ir tiešas līdzības perfekcija, kas definē fotogrāfu”.²⁾Barthes R. The Photographic Message.- In: Image-Music-Text. London. 1977, p. 17 Agates Tūnas un viņas māsas abstraktie pašportreti dažādās pozās tieši iemieso neskaidrības aspektu starp fotogrāfijas tapšanas mirkli un gatavu fotogrāfiju. Māsas iesaistīšana nav nejaušība – sarunā Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras rondo Tūna piemin Fox sisters – trīs māsām, kas izklaidējās ar garu sazināšanās konceptu, un tas ir iemīļots temats Agates Tūnas radošajā darbībā. Nav runa tikai par spirituālismu, bet arī par robežu taustīšanu starp dokumentālo attēlojumu un fantāziju par fotogrāfiju ķermeniskumu. Galvenais ir nevis redzamie tēli, bet gan negatīvi – fotogrāfijas medijs. Arī no valodas skatupunkta vārds “medijs” iemieso divas nozīmes, kas cieši saistās ar izstādi, – tas ir gan cilvēku un garu starpnieks spiritisma rituālos, gan informācijas izpausmes veids.

Papildu kontekstu izstādei sniedz fotogrāfijas pētnieces un mākslas vēsturnieces Katrīnas Teivānes teksts, kura pamatā ir saruna ar Agati Tūnu – refleksija par savām attiecībām ar fotogrāfiju krājumu un darbošanos ar materiāliem. Top skaidra mākslinieces krātuves interpretācija, kas ir pretstats, piemēram, tekstā pieminētajam Borhesa stāstam par Bābeles bibliotēku, jo krātuvei ir skaidra hierarhija un tematika. Parādās arī viena no galvenajām problēmām krājuma uzturēšanā – cik ļoti lietu glabāšanu ietekmē individuālas izvēles un prioritātes? Kāda ir cilvēka loma darbā ar krājumu? Pēdējā rindkopā tiek sniegts piemērs tehniskam brāķim, kuram tomēr ir pievienotā vērtība, ko paspilgtina teikums “nozīmei nav jābūt pilnīgi skaidrai, lai to būtu vērts saglabāt”, ieskicējot metafizikas idejas, kur jēgu var piešķirt pats cilvēks neatkarīgi no universāliem principiem. Pats teksts diemžēl pazūd telpā un ir grūti salasāms uz caurspīdīgā materiāla, lai gan būtu vērts to izcelt kā vērtīgu papildmateriālu izstādes scenogrāfijā. Tajā pašā laikā teksta izkārtojums telpā sasaucas ar krājuma neredzamo dabu plašākai sabiedrībai.

Izstāde sniedz pārdomātu versiju par fotogrāfiju pielietojumu, aicinot kavēties pie to tapšanas procesa, kaut arī tas ir iepriekš apspēlēts gan kopējā Latvijas fotomākslas sfērā, gan Tūnas izstādēs. Vienlaikus ir arī aspekti, kurus vērts apdomāt, piemēram, apmeklētāja mijiedarbību ar tekstu vai arī to, cik daudz izstāde pati funkcionē kā līdzbūtne izstādītajiem darbiem un kā ar mākslas darbu vai kādu izstādes elementu vēl vairāk izcelt attēlu personifikāciju. Vispārliecinošāk izstādi reprezentē tās scenogrāfija un mediju sasaiste ar hontoloģijas un krātuves idejām, kas liek skatītājam vairāk iedziļināties analogās fotogrāfijas attīstīšanā arī no filozofiskā skatpunkta.