Skaistuma mirkļi un atsvaidzinoši bezlikumīgie deviņdesmitie. Intervija ar Māru Rāviņu

Māra Rāviņa ir kanādiešu latviešu māksliniece, neatkarīgā kino pārstāve, kas radoši izpaudusies arī fotogrāfijā un glezniecībā. Studējusi vēsturi un teātri Toronto universitātē, kā arī jauno mediju mākslu Ontario Mākslas un dizaina koledžā. Vairāk nekā 25 gadus strādājusi gan mazbudžeta, gan lielbudžeta filmās, savu karjeru sākot kā māksliniece inscenētāja Kanādas neatkarīgajā kino. Gan viņas spēlfilmas, gan dokumentālās filmas guvušas kritiķu atzinību starptautiskos festivālos.

Viņa režisējusi īsfilmas Solace (2008), Sand in Her Shoes (1996), Velveeta Afternoon (1992), savukārt viena no Latvijā zināmākajām viņas pilnmetrāžas filmām ir Rīts priežu mežā, ko Rāviņa režisēja kopā ar Jāni Kalēju un kuru izrādīja 1998. gada Starptautiskajā kinofestivālā Arsenāls.

90. gados, kad Rāviņa pirmo reizi nokļuva Latvijā un strādāja ar dažādiem kino projektiem, viņa arī daudz fotografēja. Iepazīstoties un veidojot tuvākas attiecības ar cilvēkiem un lūkojoties uz notiekošo no “ārpuses”, radies plašs un daudzveidīgs arhīvs, kurā dokumentēti nejauši garāmgājēji, vietas, notikumi un arī mūsdienu kultūrā labi zināmi cilvēki sarežģītajā neatkarības atjaunošanas laikā.

Kāda ir fotogrāfijas loma jūsu dzīvē?

Pirmo reizi ar fotogrāfiju nopietnāk iepazinos Vācijā 70. gados, ģimnāzijā. Tur bija pieejama laboratorija, kur varēju attīstīt savas melnbaltās bildes. Kopš tā laika sapratu, ka fotogrāfija ir man dota dāvana, līdzeklis, kā izjust un uztvert pasauli dziļākā līmenī. Vizuāla valoda, kura dod stabilitātes sajūtu svārstīgajā pasaulē un, protams, lielu radošu gandarījumu. Studiju laiks jauno mediju fakultātē Ontario Mākslas un dizaina koledžā Kanādā deva iespēju izpētīt dažādasfotomākslas pieejas, kā arī eksperimentēt ar alternatīviem analogajiem procesiem.

Fotografējot es uzkavējos noslēpumainajā, nezināmajā, kas mani ir savaldzinājis. Spontāni krāju iespaidus brīžos, kad esmu neizskaidrojami aizkustināta, vilināta, pārsteigta vai satricināta. Palielinot fotogrāfijas detaļas, es dekonstruēju žestus, atspoguļojumus, līnijas, ēnas, noskaņas, līdz attēls sāk atklāt savu noslēpumu, jēgu, kļūstot par kādas patiesības, skaistuma izpausmi.  

Kāre, skumjas, zaudējums, dusmas, bailes, izmisums, pacilātība, miers izraisa intuitīvu aicinājumu iemūžināt brīdi fotogrāfijā – īslaicīgas formas, mirkļa izpēte, to atspoguļošana kaut kādā veidā dod iespēju pārsniegt emociju un jūtu neapstrādāto spēku, piedāvājot svaigu iespēju komunicēt ar vizuālu valodu, virzoties no tīri personīgā uz vispārējo eksistenciālo. Fotogrāfija palīdz man saprast šo pasauli, manas esības jēgu šajā pasaulē. Arī mazina vientulības sajūtu.   

Fotogrāfijā mani vienmēr interesē, kas tiek atklāts un kas noslēpts? Kas ir šīs pēdas, fragmenti, iespaidi, kas paliks, kas pastāvēs laika gaitā?

Liela daļa jūsu fotoarhīva ir no 90. gadiem Latvijā. Pastāstiet, ar ko šajā laikā nodarbojāties, ar kādām izjūtām atminaties šo laiku?

Šajā laika posmā es strādāju kino industrijā kā māksliniece inscenētāja, paralēli uzņemot savas 16 mm filmas. 90. gadu sākums man dāvāja brīnišķīgu iespēja braukt uz Latviju ar darba piedāvājumu kā kostīmu māksliniecei pilnmetrāžas filmai Red Hot (režisors Paul Haggis). Uzaugot latviešu ģimenē Kanādā, tas man bija ļoti nozīmīgs brīdis – būt pirmo reizi senču zemē. Kamēr strādāju pie filmas, fotografēju savu ikdienu, klejojot pa Rīgas nomalēm un ceļojot pie radiem uz laukiem. Tā bija brīnumaina iespēja iepazīties ar savējiem, veidot sirsnīgas, nozīmīgas draudzības ar Latvijas māksliniekiem, kino cilvēkiem. Kaut kas dziļš un nozīmīgs dvēseliskā līmenī saistīja mani tā, ka es Latvijā jutos kā mājās, pat ar visām izpratnes atšķirībām, kuras rodas starp vienas tautības cilvēkiem, kas uzauguši ļoti atšķirīgās sociālajās sistēmās. Atceros šo laika posmu kā ļoti gaistošu, svaigi satricinošu, haotisku, sirreālu, atsvaidzinoši bezlikumīgu, brīnumainu, allaž trauslu – tas bija posms ar tādu sirsnīgu nekārtību, bet pilnu ar traku potenciālu, piedzīvojumiem un neierobežotiem sapņiem. 

Pusotru gadu pēc Red Hot filmēšanas beigām es atgriezos Latvijā, kur kopā ar Jāni Kalēju sāku radīt pilnmetrāžas filmu Rīts priežu mežā, tverot šo laika posmu caur jauniešu skatījumu. Sešu gadu radošais process deva man unikālu un priviliģētu iespēju plaši ceļot pa visu Latviju – pavadīt laiku gan cietumos, skolās, rūpnīcās, pamestās krievu armijas bāzēs, slimnīcās, Latvijas armijā un policijā, gan dažādos pasākumos, tostarp kristiešu sektās – fotografēt tik dažādās vidēs, kuras citiem nebija tik viegli un plaši pieejamas.     

Ar tādu mazliet nostalģiju atceros garās rindas Centrāltirgū, pirmās rietumu Preces veikalos, Rietumu modes ietekmes, biežos vakara tusiņus M6, svētdienu slepkavības pagalmos, degvielas zagšanu, degošu automašīnu lielceļa malā miglainā rītā, reivus pamestās rūpnīcās, fantastisko kontrabandas preču tirdzniecību. Visā sabrukumā un atjaunošanā, liekas, bija kaut kas mīļi nevainīgs, traģisks, svaigs, sirsnīgs, tik ļoti dzīvs un interesants; varu teikt, ka esmu laimīga piedzīvot šo “Mežonīgo Austrumu” posmu, kas skāra visas bijušās padomju republikas tajā laikā.

Kāpēc bija svarīgi dokumentēt šo laiku?

90. gadi Latvijai bija svarīgs vēsturisks posms, unikāla pāreja no Latvijas PSR uz brīvu valsti. Haotisks, traucējošs posms ar neparedzamām sekām. Tas bija ļoti nenoteikts laiks, kas daudziem likās pilns ar cerībām, ar potenciālu veidot labāku, bagātāku, gaišāku nākotni, radīt un celt ko jaunu. Pat ar visu neziņu bija izjūtams tāds pozitīvs maiņas lādiņš. Daudz cilvēku spēja izveidot jaunus uzņēmumus, atjaunot īpašumus, radīt kaut ko savu. Sākumā, protams, bija ekstrēmi – uzņēmīgākie, tie ar drosmi, ar pareiziem kontaktiem, paķēra visu, ko varēja, un bija tādi, kuri daudz zaudēja, nespēja pielāgoties straujajām pārmaiņām. Šie bija pēdējie gadi, pirms internets, mobilie sakari, digitalizācija un sociālie mediji sāka pārņemt visu, savienojot un ievelkot Latviju globālā pasaulē ar globālām problēmām.

Kā jūs veicat sava arhīva digitalizāciju?

Lēnām digitalizēju negatīvus ar Epson V600 Scanner. Mana iecere ir radīt kvalitatīvu fotogrāmatu ar šiem 90. gadu attēliem – tādā gadījumā ir jālieto augstākās kvalitātes tehnika un jāapstrādā attēli ar Photoshop. Ceru, ka varētu sadarboties ar kādu, lai sniegtu svaigu skatījumu, kontekstu šiem attēliem.

Kas ietekmē jūsu personīgo izvēli fotogrāfiju atlasē?

Izvēli ietekmē brīži, kuri izceļas paši par sevi. Tie paliek kā kaut kas nozīmīgs, sirsnīgs, unikāls tam laikam.

Vai mūsdienās būtu iespējams radīt tikpat autentisku dokumentāciju kā 90. gados?

Noteikti, ja ir sirsnīgums, atvērtība, gatavība būt neaizsargātam un patiesam attiecībās ar fotogrāfu. Neapšaubāmi, 90. gados bija daudz vieglāk ātri izveidot šādas attiecības, jo personīgs kontakts ar katru cilvēku klātienē bija ikdienas dzīves sastāvdaļa, sociālā mijiedarbība un saziņa bija daudz tiešāka. Tagad cilvēki vairāk sazinās caur ekrāniem. Ar MI un sociālajiem tīkliem cilvēkiem ir mazāk uzticības pret citiem un bailes par to, kā viņu informācija un attēli tiks izmantoti, novērtēti, notiesāti.

Es gaidu, kad atgriezīsies 90. gadu sajūta, kad nesakārtota dzīve bija pieņemama ar visiem kompleksiem, nebija visu laiku sevi jāpierāda, nebija kauns vienkārši būt – nesamākslotā veidā, gan ar asarām, gan priekiem.

Kas, jūsuprāt, ir laba fotogrāfija?

Man šķiet, ka laba fotogrāfija spēj attēlot patiesas emocijas, mirkļa būtību vai to, kas slēpjas aiz tā mirkļa. Labam fotogrāfam ir jāizjūt gaisma. Tā var būt visādos formātos, kompozīcijās, tēmas pētījumā, piemēram, Nenas Goldinas neapstrādātie dokumentālie attēli, kuri ataino viņas intensīvo, gaistošo privāto dzīvi, Diānas Arbusas un Lisetes Modeles groteskā skaistuma iemūžinājumi portretos, Gregorija Krūdsona vientuļo indivīdu tēli uz rūpīgi inscenētajiem sabrukušajiem amerikāņu sapņiem. Ja attēls var aizkustināt skatītāju, satricināt, rosināt domas, palikt skatītāja atmiņā, tad, man šķiet, tā ir laba fotogrāfija.

Vai kino ir ietekmējis to, kā fotografējat, un otrādi?

Kino devis dziļāku sapratni vizuālās valodas pielietojumā, pievēršot uzmanību faktūrām, krāsām, telpai, apgaismojumam un skaņai katrā vidē, rūpīgi izvērtējot sīkākās nianses un to potenciālu radīt skatītājam izteiksmīgāku, metaforiskāku un asociatīvāku iespēju izjust stāstu. Fotografējot izjūtu un pētu saikni starp vidi un tās iespēju plašāk attēlot cilvēka vai notikuma iekšējo emocionālo pasauli.

Skatoties fotogrāfijas un filmas, tēli paliek atmiņā, uzkrājās zemapziņā, vēlāk pat neapzināti iespaidojot radošo procesu. Piemēram, Mikelandželo Antonioni melnbaltās filmas ir ietekmējušas manas portretu kompozīcijas, sevišķi viņa izcilajā ainavas izmantošanā kā metaforu cilvēku eksistenciālām krīzēm. Modernās pilsētās un industriālās vidēs varoņi bieži atrodas kadra malā vai daļēji kadrā. Džoela Pītera Vitkina fotogrāfija Woman Once a Bird iedvesmoja stāstu manā eksperimentālajā tuksneša filmā Sand in Her Shoes.

Fotogrāfija māca man pacietību pētīt un izprast gaismu, kompozīciju, saprast īsto brīdi, ko iemūžināt attēlā. Fotografējot iemācījos pilnībā vizualizēt kadru, kompozīciju, kustību filmas ainā pirms tās uzņemšanas. Fotogrāfija liek uz brīdi apstāties, ievilkt elpu, izjust mirkļa esību. Kino aicina ieplūst stāstā, vēl dziļāk tam atdoties.

Kādi ir jūsu turpmākie radošie plāni?

Es vēlos fotografēt ar melnbalto filmu. Atgriezties pie portreta kā mūsdienu strauji mainīgā laikmeta atspoguļojuma, kur sajūtama spriedze, nenoteiktība. Analogi radīti attēli joprojām izceļas ar pilnīgi atšķirīgu kvalitāti, vairāk saglabājot noslēpumainības sajūtu, kas raksturīga šim unikālajam, gaismas ietekmētajam ķīmiskajam procesam – digitālā tehnoloģija var to imitēt, taču nekad neaizstās pilnībā.

Es dzīvoju lielpilsētas centrā, kur katru dienu saskaros ar ekstrēmiem elementiem, bezpajumtniekiem, narkomāniem, jauniem bagātniekiem sociālā sistēmā, kura ātri sāk sabrukt. Mani interesē, kā varam izdzīvot šajos laikos. Kas mums šobrīd šķiet vērtīgs? Kur varam atrast mierinājumu, mājas, drošību, cerību? Kādas jaunas sevis, identitātes, ģimenes, kopienas, ieradumu formas varam radīt, pārkāpjot novecojošas eksistences paraugu robežas, lai piedzīvotu vairāk mīlestības, labestības, stabilitātes un laimes? Kur slēpjas potenciāls patiesai saiknei ar sevi, citiem un pasauli, pieņemot un pārveidojot savas vājības, bailes, morālo un emocionālo haosu, neaprobežojoties ar to, kā vērtējam sevi, savu rīcību un citus kā labus vai ļaunus, kā kaut ko pareizu vai nepareizu?

Šie jautājumi dzen manu radošo procesu un ļauj man atrast jēgu, uztverot vizuālo mākslu kā saziņas valodu, dvēselisku saikni ar citiem un pasauli, vienalga, cik naiva varētu būt iecere. Vienlaikus ar portretu projektu es turpinu digitalizēt savus fotoarhīvus un mācos Fuji XT4 digitālo foto/kino aparāta tehnoloģiju, kas novedīs pie jaunas, vēl nezināmas radošas sadarbības.