Runā jaunais fotogrāfs: Ričards Briška
Ričards Briška (1995) ir fotogrāfs un dizainers, mācījies Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, studējis Vilema de Kūniga akadēmijā Nīderlandē. Dzīvo un strādā Roterdamā, fotografē žurnāliem Cosmopolitan, Shape, Lilit u. c. Vienlaikus strādājis arī pie kampaņu projektiem tādiem zīmoliem kā Samsung, Maybelline, Calvin Klein, Tommy Hilfiger u. c. Roterdamā notikušas divas fotogrāfa personālizstādes Stranger galerijā Ox Space (2024) un Foreign Societies izstāžu zālē Hilton Art Lab (2022). Briškas talantu pamanījuši un atzinuši arī Nīderlandes Vogue.
2023. gadā Nīderlandes Fotogrāfijas muzejs, pateicoties ziedojumiem, Nīderlandes valdības un Roterdamas pilsētas atbalstam, iegādājās bijušās rūpnīcas Santos ēku. No šī gada 7. februāra muzejs ir atkal atvērts apmeklētājiem, piedāvājot divas izstādes, no kurām viena – Awakening in Blue – veltīta cianotipijai. Šajā grupas izstādē piedalās arī Ričards Briška.
Kā sākās tava interese par fotogrāfiju?
Ar fotogrāfiju sāku aizrauties diezgan agri, apmēram 13 gadu vecumā. Atceros, kopā ar ģimeni un ģimenes draugiem bijām aizbraukuši slēpot uz Alpiem. Manam draugam toreizi līdzi bija DSLR kamera. Toreiz tas man likās kaut kas tik īpašs un maģisks. Kad viņš iedeva ar to pafotografēt, mani tik ļoti tas viss aizrāva, ka ik brīvu brīdi gribējās to tik darīt un slēpošana vairs nebija prātā , domāju, kā ātrāk tikt pie kameras un bildēt.
Pagāja gandrīz divi gadi, līdz beidzot izdevās pārliecināt vecākus, lai viņi man nopērk pirmo kameru. Atskatoties uz to laiku, saprotu, ka bez viņu atbalsta es, iespējams, nemaz nebūtu izvēlējies šo radošo ceļu.
Sākumā fotografēju cilvēkus sev apkārt, draugus, paziņas, klasesbiedrus. Mani īpaši fascinēja tas, kā fotografēšanas brīdī starp fotogrāfu un modeli veidojas ļoti personiska, gandrīz nemanāma saikne. Kamera kļuva par veidu, kā tuvāk iepazīt cilvēkus. Pamazām tas pārauga darbā ar profesionāliem modeļiem, un jau diezgan agrā vecumā sāku sadarboties ar vadošajām modeļu aģentūrām Latvijā. No turienes ceļš pakāpeniski aizveda līdz darbam ar žurnāliem un zīmoliem dažādās pasaules valstīs. Arī mans izglītības ceļš no Oskara Kalpaka Daiļamata pamatskolas aizveda uz Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolas Fotodizaina nodaļu un vēlāk uz Nīderlandi, Vilema de Kūniga Mākslas akadēmiju, kuru pabeidzu kā produktu dizainers. Domāju, tas viss ietekmējis arī manu mākslinieciski profesionālo redzējumu.
Kas tevi visvairāk interesē fotogrāfijā? Kādos žanros jūties visērtāk?
Manas intereses fotogrāfijā gadu gaitā ir ļoti mainījušās. Ironiskā kārtā sākumā mana pieeja bija diezgan komerciāla – jau bērnībā sapņoju par darbu ar žurnāliem un modes zīmoliem. Toreiz mani vairāk motivēja ideja par panākumiem, iespēja strādāt ar “lieliem” zīmoliem un žurnāliem.
Tomēr pēc vairākiem gadiem industrijā mana attieksme ir būtiski mainījusies. Redzot, kā šī nozare darbojas aizkulisēs, bieži vien saproti, ka šāda veida panākumi var būt diezgan virspusēji un arī emocionāli nogurdinoši. Tas liek pārdomāt savas vērtības un attiecības ar šo industriju, cik lielā mērā tās iespējams savienot ar savu personīgo redzējumu.
Pēdējos gados es arvien vairāk koncentrējos uz savu māksliniecisko praksi. Mani īpaši interesē analogās drukas tehnikas, alternatīvie fotoprocesi un eksperimenti ar dažādiem materiāliem. Man ļoti svarīgs ir pats process – iespēja pētīt, kļūdīties, atklāt jaunas kombinācijas un pakāpeniski veidot savu vizuālo valodu.
2020. gadā nodibināju mākslas studiju Negative Feed, kur mans galvenais fokuss ir vērsts uz analogo procesu izpēti un uz to, kā fotogrāfija var pārsniegt tradicionālo attēla formu un kļūt par objektu, materiālu vai instalāciju telpā.
Līdz 7. jūnijam Nīderlandes Nacionālajā fotogrāfijas muzejā apskatāma izstāde Awakening in Blue, kur viens no autoriem esi arī tu. Kā tapa šī sadarbība un ko izstādē var aplūkot?
Uzaicinājumu piedalīties izstādē saņēmu no muzeja kuratores, kura izrādīja interesi par projektu Negative Feed (negativefeed.com), kur es koncentrējos uz alternatīvo printēšanas procesu cianotipiju – senu fotogrāfijas drukas tehniku.
Izstāde Awakening in Blue pievēršas cianotipijas tehnikas vēsturei un tās interpretācijām laikmetīgajā mākslā, pulcējot māksliniekus, kuri savā praksē izmanto šo vēsturisko fotogrāfijas procesu.
Izstādē prezentēju darbu sēriju Ephemeral, kas tapusi aptuveni divu gadu laikā. Tā sastāv no trim lielformāta darbiem uz audekla, kas veidoti cianotipijas tehnikā, kā arī no vairākiem tekstila un apģērba objektiem, kas presēti starp stikla plāksnēm. Šie darbi paplašina fotogrāfijas robežas, pārvietojot attēlu no tradicionālās plaknes uz materiālu un telpisku pieredzi.
Sērijā mani interesē nepastāvības un identitātes fragmentācijas tēma. Es pievēršos trauslām un bieži nepamanītām urbānās vides pēdām – pamestiem arhitektūras fragmentiem, automašīnu vrakiem un īslaicīgām cilvēka klātbūtnes zīmēm. Attēli atrodas kaut kur starp dokumentālo un poētisko. Tie vienlaikus atklāj gan urbānās vides skarbo skaistumu, gan eksistences smagnējo klātbūtni.
Liela daļa no tavas radošās darbības ir portretu fotogrāfija. Kā atrast īsto kontaktu ar modeli?
Man šķiet, ka labs portrets sākas ar uzticēšanos. Pirms fotografēšanas man vienmēr ir svarīgi izveidot cilvēcīgu kontaktu – aprunāties, iepazīt cilvēku, saprast viņa enerģiju.
Fotografēšana man ir sadarbības process. Kad cilvēks kameras priekšā jūtas droši un iesaistīts, attēli kļūst daudz patiesāki. Dažkārt pats interesantākais brīdis notiek tieši starp pozām – tajā īsajā momentā, kad cilvēks uz mirkli aizmirst par kameru.
Ikdienā vairāk paļaujies uz iedvesmu vai regulāru darbu?
Man šķiet, ka radošā darbā svarīgākais ir regulārs darbs. Iedvesma, protams, ir ļoti svarīga, taču bieži tā parādās tieši tad, kad tu jau esi procesā.
Daudzas idejas man rodas studijā, eksperimentējot ar materiāliem, drukas procesiem un dažādām tehnikām. Dažkārt viens nejaušs eksperiments var novest pie pilnīgi jaunas darbu sērijas.
Vai vari salīdzināt jaunās paaudzes fotogrāfus Latvijā un Nīderlandē?
Man šķiet, ka jaunie fotogrāfi abās valstīs ir ļoti atvērti eksperimentiem un jauniem izteiksmes veidiem. Atšķirība, iespējams, vairāk saistīta ar infrastruktūru; Nīderlandē māksliniekiem bieži ir plašākas institucionālās iespējas, piemēram, rezidences, fondi un izstāžu platformas.
Latvijā savukārt bieži redzama ļoti spēcīga pašorganizēšanās kultūra – daudzi projekti, izstādes un iniciatīvas rodas tieši pašu mākslinieku iniciētas.
Kas ir tavi pēdējā laika lielākie atklājumi fotogrāfijā?
Pēdējā laikā mani īpaši aizrauj alternatīvie un analogie drukas procesi. Jo vairāk tajos iedziļinos, jo vairāk atklāju, cik daudz iespēju tie piedāvā.
Man interesē arī tas, kā fotogrāfija var pārsniegt tradicionālo attēla formu, kļūt par objektu, materiālu vai instalāciju telpā.
Pie kādiem projektiem patlaban strādā un kādi ir tavi lielākie sapņi nākotnē?
Turpinu attīstīt savu māksliniecisko praksi, īpaši koncentrējoties uz analogo procesu izpēti un lielāka mēroga darbiem.
Runājot par nākotni, mans lielākais mērķis ir turpināt radīt darbus, kas man pašam šķiet patiesi un nozīmīgi. Mani interesē projekti, kuros ir vieta eksperimentiem, materiāla izpētei un radošai brīvībai.
