Totnauberga jeb mūžīgā atgriešanās

Mans vectēvs bija nacists. Man ir trīs viņa portreti, kuros viņš smēķē cigāru. Parasts cilvēks. Es viņu pazīstu. Manējais.

Es uzaugu netālu no Totnaubergas, Švarcvaldē. Tur atradās Heidegera būda — es to fotografēju. Mēs elpojām vienu un to pašu gaisu. Manas bērnības ainavas bija skaistas, un tās bija komplicētas. Šī fotosērija izaug no tās vietas, kur satiekas šis skaistums un komplicētība.

1967. gadā Todtnaubergā Pauls Cēlans apmeklēja Heidegeru. Dzejnieks — izdzīvotājs, liecinieks, Nāves fūgas autors — ieradās, cerot uz kādu laipnu vārdu, varbūt pat uz izlīgumu. Viņš aizbrauca, saņēmis tikai rindiņu viesu grāmatā. Šī klusēšana ir viena no 20. gadsimta atvērtajām brūcēm. Filozofs, kurš par būtību bija domājis dziļāk par vairumu citu, nespēja izdomāt nevienu godīgu teikumu. Todtnauberga ir vieta, kur valoda cieta neveiksmi un dīvainā kārtā tas tur joprojām jūtams.

Man interesē, kas notiek ar ainavu, kas uzsūkusi šādu neveiksmi. Melnā meža ainava nepārstāv pagātni; tā to nes, tāpat kā ķermenis nes rētu, ko tas nav izvēlējies. Migla, miza, izcirtumi, takas — tās nav metaforas. Tā ir materiālā virsma, kas nav sadzijusi un nekad nesadzīs. Katra fotogrāfija fiksē nevis notikuma liecības, bet enerģiju — spriedzi starp skaistumu un to, ko skaistums slēpa.

Apakšvirsraksts — mūžīgā atgriešanās — nav tikai filozofiska figūra. Es to tiešām redzu visapkārt. Tie mehānismi, kas iedarbināja 20. gadsimtu, nekur nav pazuduši. Tie ir atgriezušies, pielāgojušies un tērpušies jaunās drānās: autoritārās retorikas normalizēšana, robežu pārzīmēšana pēc etniskās pazīmes, demokrātisko normu lēnā erozija visā Eiropā un ārpus tās. Melnā meža reģions nav pagātnes muzejs. Tas ir spogulis pretī tagadnei — atgādinājums, ka skaistajā ainavā un kārtīgajā sabiedrībā iesakņojusies līdzvainība nebeidzās 1945. gadā. Tā atkārtojas. Tā atkārtojas tagad.

Šo darbu nevirza ne nostalģija, ne vainas sajūta, bet gan atskārta, ka norises, kuru rezultātā notika katastrofa, ir cikliskas. Mana vectēva portrets nav relikvija. Tāds tēls atkārtojas katrā paaudzē — klusais vīrs, kurš novērsās, pilsonis, kurš sajauca kārtību ar taisnīgumu un tīrību ar mieru. Es fotografēju ainavas, kas piesātinātas ar šo visu, jo tās nav mainījušās. Gaisma ir tā pati. Klusums ir tas pats.

Es stāvu starp veco vīru ar cigāru un tumšmatainu bērnu. Es nevaru atcelt izdarīto. Es varu tikai fotografēt ainavas — un atteikties novērst skatienu.

Matiass Kohs (Matthias Koch, 1964) ir vācu fotomākslinieks un redaktors, kurš dzīvo Ardešā, Francijā. Viņa plašajās fotogrāfiju sērijās pētīta ainava, atmiņa un Eiropas identitāte. Viņš divreiz iekļuvis Atēnu fotofestivāla finālistu sarakstā, un viņa darbi publicēti izdevumā L’Œil de la Photographie. Matiass Kohs sadarbojas ar filozofu Klodu Mozino.