Saules baudītāji

Jau no pagājušā gada Radošā rūpnīca Veldze ir kļuvusi par zīmīgu vietu kultūras aktivitātēm un mākslas izstādēm, piemēram, smaržu pasākumam Scent + Art Festival vai Rīgas Starptautiskā īsfilmu festivāla 2ANNAS 30 gadu jubilejas izstādei Alternatīva. No pagrīdes telpas, tomēr tieši šogad, maijā, ir notikuši šī kvartāla oficiālie atvēršanas svētki. Vizuālās mākslas programmā fotogrāfa Filipa Šmita izstāde Saules skūpstā nav vienīgā, bet noteikti visgrandiozākā izstāde kvartālā. Tā parāda Šmita pēdējo piecu gadu darbības rezultātu pēc fotogrāfa veiksmīgā izrāviena mākslas vidē 2020. gadā, kad viņš ieguva FK Balvu labākajam Latvijas jaunajam fotogrāfam. Tikai nedēļu pirms Saules skūpstā atklāšanas ar šiem pašiem darbiem Filips Šmits kļuva par vienu no pieciem fotogrāfiem, kas pārstāv Latviju izstādē Emerging Artists 2026. The Baltics & Finland muzejā Fotografiska Tallinā. Ar ko Šmits pārsteidz apmeklētājus Rīgā?

Pašā izstādes sākumā Šmits ieved nelielā pasaulītē, kas kontrastē ar pārējo, plašo izstādes zāli – mazā istabā, kurā var sajust laika dvesmu no dažādām desmitgadēm, piemēram, ieraugot 80. gadu sienas kalendāru, autora bērnības portretu saulainā vasaras dienā vai vinila plates uz galdiņa. Istaba ir izstādes priekštelpa pirms ieiešanas galvenajā telpā, kas spēj skatītājus piesaistīt ar estētiskām detaļām un nostalģijas atblāzmu, bet tomēr nav īsti skaidrs, vai tas ir vispārīgs padomju mikrorajona dzīvokļa prototips, Šmita bērnības telpa vai iekšējās nospiestības atspoguļums, kas alkst izrauties gaismā? Pēc iziešanas no istabas apmeklētājus sagaida liela telpa ar gaišam pagaidu sienām, izgaismotām fotogrāfijām un vairākām instalācijām, piemēram, pie griestiem izveidoto apjomīgo un apaļo kupolu, sarkano soliņu un sauļošanās krēslu ar propelleri. Ja instalāciju nebūtu, telpa šķistu neproporcionāli milzīga pret darbu skaitu un saspiesto izvietojumu. Izstādes konceptā un scenogrāfijā ir jūtams arī kuratores Elīzas Elizabetes Ramzas rokraksts, nedaudz atgādinot viņas kūrēto izstādi BINDE 100–10 par fotogrāfu Gunāru Bindi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Izstādes centrālais elements ir saule, kas ir galvenais motīvs gan nosaukumā, gan scenogrāfijas elementos, piemēram, dzelteni stiklotos logos, milzīgā kupolā vai izstādes bukleta konceptā, kura apraksts ir veidots kā metālisks saules reflektors (diemžēl ir grūti salasīt dzelteni drukāto tekstu). Saule šajā kontekstā ir labbūtības, miera un atpūtas rituālu simbols. Fotogrāfiju tēli sauļojas jebkurā gadalaikā un bauda siltumu par spīti utopiski absurdai scenogrāfijai, kurā cilvēki peldkostīmos tver saules starus sniegainos pauguros, jāj uz zirga daudzstāveņu pagalmā vai bučojas ar neīstu krokodilu. Filipa Šmita darbos  veiksmīgi saplūst ikdienišķais un neparastais. Starp svarīgākajiem izstādes mērķiem ir pretnostatīt darbus ukraiņu filozofa Ivana Ščeglova (Ivan Chtcheglov) urbānisma kritikai un situacionistu kustību kapitālistiskās patērētāju kultūras nosodījumam. Fotogrāfijās cilvēki attālinās no produktivitātes ēras un vismaz kādu mirkli atpūšas, tomēr tā ir sava veida fasāde, kur tēli, līdzīgi kā personas īstajā dzīvē, kas liek internetā ideālus attēlus no ārzemju ceļojumiem, kļūst par daļu no fotogrāfijas performancēm, nevis reālistisku labsajūtas atspoguļojumu. Attēli komentē patērētājsabiedrības dzīvesveidu un eskeipismu, lai gan pati izstāde reizēm vairāk līdzinās produktam, nevis mākslas projektam ar kritisku vēstījumu.

Galvenais fotogrāfa Filipa Šmita trumpis ir viņa pieredze modes un reklāmas fotogrāfijā, kas veidojusi pamatu viņa mākslas valodai, kurā ir meistarīgas producēšanas spējas, darbs ar aktieriem un lielu atbalsta komandu, un pārdomātu tēlu stilu, kas kopējā Latvijas fotogrāfijas ainā izceļas. Noteikti Šmita fotogrāfijās var redzēt līdzības ar viņam iemīļoto amerikāņu meistaru Gregoriju Krūdsonu (Gregory Crewdson), kurš veido kinematogrāfiskus attēlus ar iestudētām ainām marginālās ainavās ar lielu filmēšanas komandu, katras fotogrāfijas tapšanā iesaistot desmitiem cilvēku un cītīgi plānojot katru kustību. Tēlu daudzveidība atgādina teātra izrādi, kurā pazūd laiks un telpa, un Žannas d`Arkas un Tibetas mūku parādīšanās nevienu nepārsteidz. Filipa Šmita darbi nav uzņemti ar digitālo kameru, bet gan analogā fototehnikā ar 120 mm filmiņu; attēli ir skaidri un izdrukāti īpaši augstā izšķirtspējā.

Fotogrāfija THE CIRCLE OF GRATITUDE, kas pozitīvi izceļas starp pārējām, ir darbs no 2025. gadā notikušā hepeninga Dreiliņkalnā, kas tika nominēts Latvijas mākslas gada balvai debijas kategorijā. Lai gan attēli no hepeninga ir inscenēti un plānoti, tomēr šo fotogrāfiju tapšanas daba ir daudz neparedzamāka, jo, piemēram, nevar zināt, kādi cilvēki ieradīsies uz pasākumiem. Autors ir spiests atteikties no pilnīgas kontroles. Cilvēki šajā fotogrāfijā izskatās dabiskāki un mazāk “glamūrīgi” nekā pārējos Šmita darbos. Improvizētāji ir sastājušies aplītī, radot plaša saules rituāla iespaidu. Pa vidu aplī bērni spēlējas ar bumbu, kas kā saules ripa paceļas augstu virs cilvēku galvām. Pasaules kontekstā Šmita hepeninga fotogrāfija stilistiski atgādina, piemēram, Mārtina Parra (Martin Parr) piekrastes sēriju vai Justīnes Kurlandas (Justine Kurland) dabas iemūžinājumus. Ir labi, ka pastāv darbi, kas atdzīvina hepeninga kustību Latvijas fotogrāfijā, jo īstermiņa aktivitātes, kur skatītājs, it īpaši ārpus ierastās mākslas vides, var iesaistīties attēla tapšanā, pašlaik nenotiek bieži. 

Visvairāk izstādē pietrūkst skaidrāk sajūtamas personīgās perspektīvas un dziļāka emocionālā skatpunkta. Lai gan izstādes konceptā ir vērtīgas idejas un dizainiski intriģējoši risinājumi, tomēr pēc darbu apskates nevar līdz galam saprast, kāpēc autoram ir svarīga konkrētā tēma. Kā viņa radošā darbība sasaucas ar savu pieredzi un iekšējo pasauli? Tikai no internetā pieejamām intervijām tapa skaidrs, ka fotogrāfs pats uzaudzis Rīgas blokmāju apkaimē un kovida pandēmija rosināja autoru domāt par cilvēku atsvešinātību un veselības rituālu veidiem. Autors pats ir neitrāls vērotājs no malas, kurš kontrolē situāciju un mēģina veidot skatītājiem saistošas ainas, kas līdzinās glancētu žurnālu atvērumiem. Un tas nav slikti – Filipa Šmita izstāde atšķiras un paliek atmiņā ar savu vērienu, lielajiem objektiem, smalki izstrādātajiem attēliem, tomēr tie ir tik rūpīgi konstruēti, ka tajos gandrīz vairs nepaliek vieta nejaušībām un autentiskumam, līdz ar to izstāde vairāk pārliecina ar savu estētisko vērienu nekā ar personīgo klātbūtni un autora individuālo balsi.