Psihoanalītisks process skatlogā

Čehova teātra galerija ir specifiska, jo tā funkcionē kā skatlogs, neielaižot skatītāju telpā. Kamēr caur pilsētas un saviem atspulgiem maldos un cenšos saskatīt izstādes detaļas, uz mani raugās garāmgājēji. Es skatos izstādi, uz mani skatās, kā es skatos izstādi, kur dažādos leņķos un rotējošā karuselī izstādītas fotogrāfijas, bet pašas mākslinieces pašportrets spogulī noraugās kā uz sevi, tā uz izstādītajiem darbiem. Ievas Epneres izstādē Otrdiena (kuratore Roberta Atraste), kas skatāma Čehova teātra galerijas skatlogā līdz 27. septembrim, savijas dažādi skatpunkti, laiki, identitātes, katru otrdienu ierodoties aizgājušā tēva dzīvoklī Liepājā un cenšoties izpētīt telpu, laiku, sevi un savu vietu telpā un laikā. Epnere šajā izstādē necenšas būt objektīvs vērotājs no malas, lai arī stūrī ir pašportrets, kurš it kā noraugās izstādē. Tomēr tā ir vairāk raudzīšanās sevī. Epnere izvēlas kadrus un to secību pašai vien saprotamā veidā. Tas ir viņas stāsts par sadzīvošanu ar tēva nāvi.

Lai arī izstādes veidotāji nekur nepiedāvā formulējumu “trauma”, skaidrs, ka vēstījums ir par traumatisku notikumu, kuru psihe cenšas pārstrādāt un integrēt. Traumas ir kļuvušas par visai populāru, varbūt pat modīgu tēmu fotogrāfiju izstādēs, taču pirms fotogrāfijas par traumu daudz izteikušies psihoanalītiķi.

Saskaņā ar Freida psihoanalīzi cilvēki nereti atgriežas situācijās, vietās, attiecībās vai notikumos, kas saistīti ar traumu. Tā pamatā ir vēlme iegūt kontroli pār notikušo un palīdzēt psihei to apstrādāt. Epneres gadījumā notiek atgriešanās pie traumatiskā notikuma – pie tā, kas ir noticis pats no sevis, neizbēgamā un neietekmējamā. Tagad kadrā Epnere ieliek sevi, lai atgūtu rīcībspēju, kontroli un sakārtotu notikušo. Pašas tēls aizvien ir neskaidrs, taču tas tur ir.

Savukārt Lakāna psihoanalīzē pastāv trīs reģistri: Reālais, Imaginārais un Simboliskais. Reālais ir nepieejams, taču tā izpausme ir trauma. Kā norāda Lakāna interpretētājs Brūss Finkss (Bruce Fink), par Reālo var domāt kā par to, kas vēl nav ticis ierakstīts Simboliskajā kārtībā, taču būtiski, ka Reālo pilnībā nekad nav iespējams simbolizēt¹⁾Fink B. The Lacanian subject: between language and jouissance. Princeton University Press, 1995. P. 26. . Vienmēr paliks pāri traumatiskais Reālais, kuru nevar iekļaut Simboliskajā. Lielās intensitātes, nesaprotamības u. tml. iemeslu dēļ traumatiskais notikums paliek nepabeigts, ārpus valodas, tam netiek piešķirta nozīme. Tāpēc tas turpina atgriezties dažādās formās, piemēram, sapņos, uzmācīgās atmiņās, reakcijā u. tml. Kamēr trauma nav apstrādāta, tā nav atmiņas, tā ir kaut kas, kas atkārtoti piesaka savu klātbūtni. Epneres izstādē rotējošās fotogrāfijas ir sapņainā estētikā, vienlaikus uzsverot gan traumas pretošanos simboliskajai kārtībai, gan traumatiskā notikuma atgriešanās aspektu. Atgriešanās pie traumatiskā pirmām kārtām ir psihiska atgriešanās, taču var būt arī ģeogrāfiska. Abas vieno mērķis saprast iepriekš nesaprasto. Tas, ko redzam izstādē, ir psihoanalītisks process skatlogā.

Izstāde Otrdiena ir pēdējais šī gada Fotogrāfijas biennāles notikums, tāpēc vēlos vērst uzmanību uz biennāles tēmu, kas šogad ir līdzāspastāvēšana. Epneres izstāde vistiešākajā veidā ir šīs tēmas ietvarā, būtisks ir arī mākslinieces apgalvotais, ka dzīvē ir divi lieli notikumi – bērna piedzimšana un vecāku nāve –, kas pieaugšanu vairs neļauj ignorēt. No vienas puses, abi ir spilgti līdzāspastāvēšanas notikumi, kas būtiski izmaina identitāti. No otras puses, izstāde pārskata ne tikai līdzāspastāvēšanu ar citiem, bet arī ar sevis dažādām versijām. Izstādē ierautība dzīves notikumu karuselī un kustībā atainojas rotējošajos attēlos, kuros cilvēka figūra nav izšķirama. Lai arī māksliniece dodas uz tēva dzīvokli, galvenā varone ir pati māksliniece. No malas, vienlaikus esot ekspozīcijas daļa, raugās mākslinieces pašportrets – kamera uz statīva, pretim spogulim, izlaistiem matiem, gaišā kleitā. Tā ir nekustība un raudzīšanās uz sevi. Ja lielākajā daļā fotogrāfiju mākslinieces ķermenis parādās izplūdis, daļēji paslēpts vai saplūdis ar dzīvokļa vidi, tad šajā fotogrāfijā fokusā ir jautājums par “es”, kurš atgriežas telpā un mēģina uzturēt saikni ar aizgājušo. Spogulis rada situāciju, kurā māksliniece ir gan subjekts, gan objekts, proti, viņa ir tā, kas veido attēlu, bet vienlaikus kļūst par attēla saturu. Identitāte netiek atainota kā pabeigta vai stabila, tā ir mainīga un starp dažādām lomām, laikiem, notikumiem. Dubultais pašportrets, ko redzam izstādē, ir jautājums, vai identitāte ir viena, vai bez pagātnes es esmu tas pats. Tikai vienam no diviem pašportretiem fonā pie sienas rāmī ir vēl viens portrets, kurš, kā norāda Anita Vanaga, ir mākslinieces bērnības portrets, taču īsti pārliecināta neesmu, jo lielajā attālumā tas nav saskatāms. Varbūt dubultais pašportrets ir arī jautājums par to, vai es vēl esmu bērns, vai es vēl fonā redzu savu bērnību, vai tomēr ir laiks pieaugt, nepaturot skatienā bērnību.

Īpašā izstādes forma paredz, ka skatītājs atrodas ārpusē. Taču Epnere šo aspektu padara vēl komplicētāku, izvietojot rotējošo attēlu karuseli. Nu attēlu redzamību daudz lielākā mērā nosaka telpa un izstādes scenogrāfija, nevis pats skatītājs. Tam ir būtiskas sekas fotogrāfiju uztveres notikumā, salīdzinot ar citiem fotogrāfijas pastāvēšanas veidiem, (piemēram, klasisku izstādi, fotogrāmatu, katalogu). Pirmkārt, lai arī izstāde ir tās pabeigtībā, skatītājs nesastopas ar attēliem kā pabeigtu arhīvu, bet gan atrodas situācijā, kur kopums pakāpeniski veidojas uztveres procesā un lielā mērā ir individuāls, subjektīvs. Nepastāv tāds punkts, no kura var pārlaist acis visai izstādei. Līdzīgu argumentu varētu izvirzīt fotogrāmatai, taču fotogrāmatā fotogrāfijas ir autonomas, tās iespējams aplūkot no jauna, analizēt, mainīt skatīšanās secību, savukārt izstādē Otrdiena process ir daudz mazāk ietekmējams. Otrkārt, izstādē tiek ierobežota ķermeniskā kustība. Klasiskā galerijas telpā skatītājs parasti pārvietojas starp darbiem, nosakot attālumu, skatīšanās veidu, ilgumu un veidojot savu trajektoriju starp izstādes darbiem. Ekvivalents ķermeniskai kustībai telpā ir iespēja fotogrāmatā attēlus šķirstīt pašam. Otrdiena gadījumā skatītājs var izvēlēties tikai vienu no diviem izstādes logiem. Skatītājs nav absolūti ārējs vērotājs, bet arī nevar pilnībā ienākt atgriešanās procesā. Tāpat kā trauma paliek starp pieredzi un simbolizāciju, arī skatītājs paliek pie robežas.