Piesardzīgie novērojumi

Radošā rūpnīca Veldze, viens no jaunākajiem Rīgas kultūras kvartāliem, turpina nostiprināties kā mākslas izstāžu norises vieta – no 16. jūlija līdz 30. augustam pop-up galerijā Lielās noliktavas ir skatāma starptautiska fotogrāfijas izstāde Nepastāvīgā laika piezīmes, kas ir tapusi sadarbībā ar projektu Heritage Lens: Vizuāli stāsti par kultūras mantojuma noturību klimata pārmaiņu apstākļos, kurā piedalās četras Eiropas fotogrāfijas institūcijas, tostarp arī ISSP no Latvijas. Atšķirīgas valstis pārstāv astoņi izstādes fotogrāfi; no Latvijas piedalās fotogrāfe Katrīna Marta Riņķe. Izstādi papildina plaša starpdisciplināra pasākumu programma – vairāki simpoziji, spēļu vakars un pat lēnās lasīšanas klubs. 

Ekoloģija un klimata krīze pašlaik ir viena no aktuālākajām tēmām Latvijas fotomākslā, ko iezīmē kaut vai šī gada aktuālo izstāžu pārskats – nesen notika izstāde Zoom in: Ekoloģija Rīgas Fotogrāfijas biennālē, reflektējot par dabas un tehnoloģijas attiecībām, ISSP skolas absolventu izstādē 1,5 ha jaunie autori un Iveta Gabaliņa personālizstādē Meža vakari veidoja darbus par meža tēmu, bet RIXC Mākslas un zinātnes festivāla tēma rudenī būs Klimata iztēle. Noteikti vēl kāda fotogrāfijas ekspozīcija par ekoloģiju vēl ir tapšanas procesā, un tas liek jauāt – kā veidot oriģinālas interpretācijas par tēmu, kas ir tik nozīmīga un plaši pārstāvēta nelielajā Latvijas mākslas telpā?

Galerija aptver trīs telpas, kuras nav pārblīvētas ar fotogrāfiju skaitu, katram autoram atvēlēts pietiekami daudz vietas. Darbu novietojums ir dažāds – daži objekti atrodas uz podestiem, fotogrāfijas ir atbalstītas pret sienu, piestiprinātas pie sienas vai atrodas virs cilvēka acu augstuma. Vairāki Nepastāvīgā laika piezīmju darbi ir starpdisciplināri, iesaistot arī atšķirīgas tehnikas, piemēram, Žozē Vitevēnas (José Witteveen, Nīderlande) darbs Putnu manifests, kurā putnu muguru foto sēriju papildina skaņu kompozīcija un manifesta teksts, uzdrukāts uz liela auduma, bet Pedro Markano (Pedro Marcano, Venecuēla) darbs Par izkaltušu un mūžīgu zemi veidots cianotipijas tehnikā. Atsevišķi darbi tieši iegūst no papildinošajiem elementiem – Toivo Heinimeki (Toivo Heinimäki, Somija) darbam Tetris, kas atspoguļo Helsinku “otro nojaukšanas vilni” arhitektūrā, vislielāko vērtību piešķir tieši nelielā kartotēkas kastīte ar informāciju par katru no zūdošajām ēkām. Scenogrāfijā plaši izmantots kokmateriāls, lai gan rodas šaubas, cik ilgtspējīgs šāds risinājums ir pašas tēmas kontekstā. Katru autora veikumu papildina apraksts latviešu un angļu valodā, kas veidots uz gareniem paneļiem, atstutētiem pret sienu. Apraksts sniedz papildu kontekstu izstādei, tomēr diemžēl latviešu valodas versijā tekstā ir diezgan daudz pareizrakstības un stila kļūdu.

Viens no spilgtākajiem izstādes darbiem ir fotogrāfu Arianna Sanesi un Rekuerdo Demi (Arianna Sanesi, Recuerdo Demi, Itālija) projekts Tumšā pasaka, kurā fejas valkā cimdus, kura aizsākumu iezīmē Ariannas Sanesi 2025. gada Valensijas apmeklējums neilgi pēc postošās vētras Dana, kurā tika atrasts jauns materiāls darbam, proti, postažā bojātās ģimeņu fotogrāfijas, kas tika restaurētas Sanesi un Demi vadībā. Darbs nav restaurācijas procesa hronoloģisks dokumentējums, ierāmēts pie sienas, bet gan telpisks objekts, kas daudzpusīgi ieskicē klimata pārmaiņu skarbo realitāti – fragmentārās atmiņas no ģimeņu foto kastēm, smagu kopīgo darbu, lai atjaunotu mantojumu, un sabiedrības neapmierinātību ar valdības spēju pārvarēt ekstremālas situācijas. Trīsdimensionālais darba skats izceļas kopējā telpā.

Vairāku autoru darbus vieno līdzīgs projekta veidošanas princips. Gan Mihaela Nagjidajova (Michaela Nagyidaiová, Slovākija) Sarkanie kalni, gan Marko Lumini (Marco Lumini, Itālija) Kur sākas jūra, gan Ola Skovronska (Ola Skowrońska, Polija) Kuršu kāpa ir izvēlētsviens ekosistēmas veids, par kura kultūrvēsturisko kontekstu konkrētajā valstī sniegts apraksts, piemēram, par Kuršu kāpu ir pievienots citāts no 19. gadsimta autora Gotfrīda Petera Raušnika teksta. Tas tiek saistīts ar mūsdienu ainavu interpretācijām, kur ekoloģiskie jautājumi iekustina pārdomas par darbu ar atmiņu, kopienu, līdzāspastāvēšanu. Vizuālie paņēmieni, protams, atšķiras. Marko Lumini fotogrāfijas ir ikdienas dokumentācija ar piejūras ainavām un iedzīvotājiem, kuru vidū viņš ir vērotājs no malas. Mihaelas Nagjidajovas melnbaltie un infrasarkanie attēli spēlējas ar fantāziju par labāku nākotni, kurā cilvēki atpūšas mežos un rūpējas par to saglabātību. Olas Skovronskas darbs atkal izceļ dabas baismīgumu graudainās un augsta kontrasta fotogrāfijās, kas iezīmē ne tikai vidi Kuršu kāpā, bet arī potenciālās briesmas tuvu Krievijas robežai.

Galvenais izstādes trūkums nav formveide vai fotogrāfiju mākslinieciskā kvalitāte, kas tām noteikti piemīt. Drīzāk problēma ir kopējais darbu tematiskais vēstījums un izvēlētā balss. Dažās fotosērijās tikai knapi jūtama kultūrvēsturiskā mantojuma perspektīva, kas tiek pieteikta Eiropas projektā kā galvenais virziens sasaistē ar ekoloģiju, piemēram, darbu Putnu manifests, kurā ir apcerēta putnu nozīme kultūrā, varētu attīstīt vēl saistošākos virzienos. Latviešu māksliniece Katrīna Marta Riņķe vēro lielākā Latvijas ezera Lubāna transformāciju pārsvarā melnbaltās dabas ainavās, līdz galam skatītājam neļaujot sajust autora personīgo attieksmi. Lielākoties arī pārējie izstādes darbi ļauj pārdomāt dzīvi, bet savā vēstījumā ir daudz mazāk transgresīvi un drosmīgi. Klimata pārmaiņas ir nopietna, ar politiku un sabiedrību cieši saistīta tēma, bet tādas šķautnes šajos darbos neparādās.

Analizējot izstādi, arī jāņem vērā tās institucionālais rāmis – tā ir tapusi Eiropas Savienības projekta ietvaros, kurā ir, piemēram, konkrēta vīzija, atlases kritēriji fotogrāfiem un obligātie nosacījumi, kas ietekmē autoru brīvību. Tas palīdz saprast, kāpēc pieeja ekoloģijas tēmai izstādē lielākoties ir vienota, bet piesardzīga. Projekts Heritage Lens nav pārstāvēts tikai Latvijā –izstādes vienlaikus notiek arī Seviļā un Romā, un to apskate ļautu gūt pilnīgāku priekšstatu par projekta kopējo ieceri. Lai gan izstādei Nepastāvīgā laika piezīmes vietumis pietrūka drosmes un neierastu interpretāciju, tā izcēlās arī ar vairākiem pozitīviem aspektiem, piemēram, veiksmīgu scenogrāfiju un izmantoto tehniku daudzveidību.