Foto Tallinn jau tuvojas. 10 minūtes ar Lilianu Hiobu-Kūtisu
Mākslas izstāde Foto Tallinn 2026 mākslas centrā Kai notiks no 18. līdz 20. septembrim, eksponējot 45 mākslinieku darbus no 15 valstīm; 30 autorus pārstāv 16 galerijas, piedalās arī 15 neatkarīgi mākslinieki. Paralēli plašajai publiskajai programmai, kurā ir dažādas ekskursijas, diskusijas un sarunas, norisināsies arī īpaša programma mākslas kolekcionāriem.
Kā norāda Foto Tallinn 2026 mākslinieciskā direktore Liliana Hioba-Kūtisa, šajā bezprecedenta attēlu pārpatēriņa laikmetā arvien svarīgāki kļūst tie stāsti, kas pretojas dominējošajiem vizuālajiem un ideoloģiskajiem modeļiem. Arvien lielāku nozīmi iegūst kritiska attieksme pret patiesību un naratīvu, kā arī jautājums par to, kā personīgais viedoklis veido mūsu izpratni par realitāti. “Identitāte, audzināšana, kopiena, ģimenes stāsti un personīgā mitoloģija, kā arī nemiers un dīvainība pasaulē, kurā dzīvojam – tas viss Foto Tallinn izstādē atrod māksliniecisko izpausmi dažādos veidos.”
Foto Tallinn – vienīgā fotomākslai veltītā izstāde Igaunijā – notiek reizi divos gados, un šogad tā norisināsies jau divpadsmito reizi. Gaidāmi vairāk nekā 90 starptautiski viesi, tostarp mākslas kolekcionāri, muzeju, izstāžu institūciju un mākslas fondu pārstāvji, kā arī žurnālisti. Ar eksponētajiem darbiem iepazīstinās galeristi un mākslinieki. Foto Tallinn 2026 žūrijā darbojās Anna Telgrena (Moderna Museet, Stokholma), Jeppe Ugelviga (Ņujorka), Margota Samela (Ņujorka), Sara Džuljatīni (Polycopies, Parīze) un Foto Tallinn 2026 mākslinieciskā direktore Liliana Hioba-Kūtisa.
No Latvijas piedalīsies Vika Eksta un Rasa Jansone (galerija Alma), Agate Tūna (ASNI), MAREUNROLS un Rūta Kalmuka (ISSP Galerija), Romāns Korovins un britu mākslinieks Deivids Penijs (Māksla XO). Igaunijas galerijas prezentēs Kristīnes Krauzes-Sluckas (Punctum) un Līgas Spundes (Kogo Gallery) darbus.
Foto Tallinn mākslinieciskā direktore Liliana Hioba-Kūtisa ir kuratore un mākslas eksperte. Latvijā viņas veikumu varēja iepazīt galerijā ASNI, kur 2024. gadā tika eksponēta viņas kūrētā izstāde Shifting Sand.
Šī gada atlases procesā pieteikumu skaits bija ievērojami lielāks nekā iepriekšējos gados. Kas jūs visvairāk pārsteidza?
Ir jūtama spēcīga individuālā autorība. Mākslinieki izmanto fotogrāfiju, lai veidotu savu vizuālo un konceptuālo pasauli, nevis mēģinātu iekļauties jau iedibinātajā estētikā.
Es redzu arī ļoti spēcīgu atgriešanos pie šī medija specifikas: filmas attīstīšana, drukāšana, sērijas veidošana, kadrēšana, eksperimentēšana ar procesiem un materiāliem. Laikā, kad attēlus var radīt un izplatīt gandrīz uzreiz, ir kaut kas pievilcīgs tajos māksliniekos, kuri pamatīgi iegulda darbu attēla radīšanas prasmē.
Tajā pašā laikā daudzi darbi pievēršas ļoti personīgai tematikai: identitātei, ģimenes vēsturei, atmiņām, izcelsmei, personīgajai mitoloģijai, kā arī vispārīgākai dīvainībai, kas raksturīga pasaulei, kurā mēs šobrīd dzīvojam. Rezultāti formāli var būt ļoti atšķirīgi, taču ir kopīga sajūta, ka mākslinieki cenšas izprast pasauli pēc saviem noteikumiem.
Jūs darbojaties gan Igaunijas, gan starptautiskā mākslas kontekstā. Kādas, jūsuprāt, ir raksturīgākās iezīmes fotogrāfijai, kas veidojas Igaunijā un plašāk Baltijas reģionā?
Man šķiet, ka reģionā pieaug pārliecība par to, ka mums jāapliecina sava vēsture, identitāte un vizuālā valoda, nevis jācenšas iekļauties Rietumu kanonā. Mēs esam šeit, mums ir sava vēsture un kultūras atsauces, un mākslinieki arvien biežāk izmanto tās kā materiālu, nevis kā kaut ko, kas jāpārtulko vai jāleģitimizē citur.
Man šķiet pārliecinoša tieši šī specifiskuma un atvērtības kombinācija. Baltijas reģionam piemīt īpaša vēsturiska un kultūras daudzveidība, taču spēcīgākie mākslinieki ne vienmēr attēlo šo vēsturi. Viņi to uzsūc un pārveido par kaut ko izteikti personīgu, mūsdienīgu un formāli negaidītu. Es nedomāju, ka mums ir jāpozicionē Baltijas mākslas scēna kā alternatīva Rietumiem. Mēs esam daļa no plašāka laikmetīgās mākslas diskursa, un mēs to arī veidojam.
Kā jūs raksturotu tipisko Foto Tallinn apmeklētāju un kā tas ir mainījies gadu gaitā?
Man šķiet, ka Foto Tallinn apmeklētāju loks kļūst arvien daudzveidīgāks – tajā ir gan daudz kolekcionāru un cilvēku, kuriem jau ir dziļa interese par fotogrāfiju, gan arī mākslinieki, dizaineri, skolotāji, studenti un cilvēki, kuri vienkārši vēlas saprast, kas notiek šajā jomā.
Šogad mēs esam veltījuši īpašas pūles, lai izstādē piesaistītu vairāk reģionālo profesionāļu, kā arī starptautisko presi. Īpaši strādājām, lai stiprinātu Foto Tallinn lomu kā reģiona profesionāļu tikšanās vietu un radītu vairāk iespēju apmaiņai starp vietējo, reģionālo un starptautisko publiku.
Man tas ir svarīgi. Es nedomāju, ka fotogrāfijas izstādei vajadzētu vērsties tikai pie jau pieredzējušas kolekcionāru publikas. Tai vajadzētu būt arī vietai, kur kāds var nopietni saskarties ar fotogrāfiju pirmo reizi, vienlaikus piedāvājot profesionāļiem nozīmīgu kontekstu, kurā atklāt māksliniekus, veidot kontaktus un apspriest plašākas nozares aktualitātes.
Un, iespējams, visinteresantākais ir tas, ka apmeklētāji kļūst arvien pašpārliecinātāki un iesaistītāki. Cilvēki ir gatavi uzdot jautājumus, skatīties tālāk par to, kas ir tūlītēji pazīstams, un atklāt māksliniekus, kurus iepriekš nepazina. Šī ziņkāre kopā ar spēcīgas profesionāļu kopienas klātbūtni ir tieši tas, ko izstādei vajadzētu veicināt.
Programmā ir iekļauta arī diskusija Kā muzejs ietekmē fotogrāfiju? Kas pamudināja izvēlēties šo tēmu?
Fotogrāfijai ir sarežģītas attiecības ar institūciju. Vienam un tam pašam attēlam var būt ļoti atšķirīgas funkcijas – tas var būt ģimenes fotogrāfija, dokuments, avīzes attēls, mākslas darbs galerijā vai priekšmets muzeja kolekcijā. Institucionālais konteksts maina to, kā mēs uztveram attēla vērtību, autorību un nozīmi.
Tieši tas mani interesē šajā diskusijā, kurā piedalīsies Moderna Museet fotogrāfijas kuratore Anna Telgrena un Tartu Mākslas muzeja izstāžu nodaļas vadītājs Indreks Grigors. Kopā viņi diskutēs par to, kas notiek ar fotogrāfiju, kad tā nonāk muzejā: kā tā tiek iekļauta kolekcijā, saglabāta, eksponēta un kontekstualizēta, kā arī par to, kas notiek ar tās materiālo un vēsturisko nozīmi, kad tā pāriet no viena konteksta citā.
Šie jautājumi attiecas arī uz mūsdienu plašāko vizuālo kultūru: komerciālo fotogrāfiju, ģimenes arhīviem, sociālajiem tīkliem, videospēlēm un citām attēlu veidošanas formām, kuras muzeji tradicionāli ir uzskatījuši par sekundārām vai kuru saglabāšanu vēl nav iemācījušies. Tie izvirza sarežģītus jautājumus par atlasi, autoritāti, resursiem un vēsturisko distanci.
Turklāt rodas jautājums – ko muzejs dara redzamu un ko atstāj ārpus redzesloka? Muzeji var saglabāt un leģitimizēt zināšanu formas, taču var arī radīt iespaidu, ka fotogrāfijas vēsture pastāv tikai institucionālajās kolekcijās. Manuprāt, ir būtiski pievērst uzmanību tām vēsturēm, kas ir saglabājušās citur – privātkolekcijās, ģimenes albumos, personīgajās atmiņās, mutvārdu vēsturēs un arhīvos, kas vēl nav nonākuši muzejā.
Kādi, jūsuprāt, ir priekšnoteikumi, lai varētu teikt, ka Foto Tallinn ir bijusi veiksmīga – gan īstermiņā, gan ilgtermiņā?
Īstermiņā izstādei ir jādarbojas to cilvēku labā, kuri to padara iespējamu: galerijām un māksliniekiem ir jāpiedzīvo laba izstāde, kolekcionāriem ir jāatrod darbi, ar kuriem viņi patiesi vēlas dzīvot kopā, un publikai ir jājūt, ka tur bija kaut kas, ko bija vērts nākt apskatīties. Šīs lietas ir savstarpēji saistītas.
Bet, manuprāt, ilgtermiņa rādītājs ir tas, vai Foto Tallinn spēj veicināt fotomākslas attīstību reģionā. Vai tā spēj nodrošināt nozīmīgu saskarsmi starp māksliniekiem, galerijām, kolekcionāriem un institūcijām, iepazīstināt starptautisko publiku ar Baltijas un Ziemeļvalstu praksi un, iespējams, mainīt to, kā šeit tiek uztverta un kolekcionēta fotomāksla.
Man panākumi nozīmē radīt kaut ko, kam ir ilgstoša ietekme. Tas ir par to, vai pēc dažiem gadiem mēs varēsim atskatīties un teikt, ka Foto Tallinn palīdzēja izveidot spēcīgāku fotomākslas ekosistēmu reģionā.
*Titulbilde: Taavi Rekkaro, GO GO GO
