Kičs un slops

2022. gada rudenī pirms 14. Saeimas vēlēšanām es rakstīju par politiskajiem plakātiem pilsētvidē; kopš tā laika šis tas ir mainījies. Lai gan pievērsties šim populārajam politisko spēku vizuālās komunikācijas formātam joprojām šķiet jēdzīgi¹⁾Šīs tēmas interesentiem rekomendēju ielūkoties Didža Rudmaņa pārraudzītajā tviterkontā Politiskā reklāma Latvijā, kas jau ilgstoši dalās ar vērtīgu un interesantu informāciju, tostarp arī salīdzinošā perspektīvā. un domāju, ka liela daļa atziņu un sajūtu, ko savulaik rakstā notvēru, joprojām ir vietā, tagad es droši vien izteiktos nedaudz piezemētāk un ne tik ideālistiski. Tā, piemēram, paudu cerību, ka “kāds atļautos [pilsētvides plakātu] konvencijas sašūpot [..] vai arī radītu kādu māksliniecisku šedevru”. Acīmredzot uzprasījos. Visu maija mēnesi no dzīvokļa loga biju spiests skatīties uz blakusmājas ugunsmūri, kuru rotāja plaši pazīstama politiķa portrets uz mākslīgā intelekta ģenerētas Rīgas parodijas fona. Te nu bija šedevrs.

Par MI attēliem politiskajā komunikācijā šoreiz arī komentārs. Latvijas kultūras medijos par šo tēmu jau ir publicēti vismaz pāris vērtīgi teksti: jāizceļ Zanes Radzobes semiotiskā analīze par konkrēta politiķa MI videoklipiem, kā arī Elīnas Reiteres apkopotā Ģeneratīvā MI vizualitātes vārdnīca jeb rokasgrāmata priekšvēlēšanu mēmju kariem. Iesākto diskusiju vēlos papildināt, pievienojot tai jēdzienu, kas līdz šim vēl nav parādījies, bet kas potenciāli varētu pavērt jaunus domas ceļus, reflektējot par MI estētiku, tās auditoriju un sociālpolitiskajām implikācijām. Jēdziens izriet tieši no estētikas disciplīnas, kur tam jau ir visai gara vēsture, – šis jēdziens ir “kičs”.

Īsi par to, kas tas ir. Radniecīgo jēdzienu kartotēkā, kur kičs iederas, atrodas arī tādi jēdzieni kā māksla, laba māksla, gaume, kā arī nošķīrums starp augsto, zemo un pop- kultūru. Balstoties filozofes Līsas Šmalcrīdas atstāstījumā, vēsturiski var nošķirt divas valdošās kiča koncepcijas: kičs kā pseidomāksla un kičs kā antimāksla.²⁾Schmalzried, L. (2024). The Antinomy of Kitsch: Kitsch as an Aesthetic Category and an Aesthetic/Art-Critical Property. ESPES: The Slovak Journal of Aesthetics, 13(2). P. 102. Proti, saskaņā ar šīm teorijām kičs nav māksla – tas vai nu rada maldinošu mākslas iespaidu (ir pseidomāksla), vai arī nav pietiekami labs, lai skaitītos māksla (ir antimāksla). Tomēr, pēc Šmalcrīdas domām, šīs tradicionālās izpratnes kļūdās, kiču piesaistot mākslai, jo tas liedz pienācīgi tvert kiča estētisko specifiku; jēgpilnāk būtu to uzlūkot kā atsevišķu fenomenu. Un tā viņa formulē kiča definīciju: “Kičs ir artefakts, performance vai prakse, kā galvenā funkcija ir emocijās balstīta (paš)baudījuma raisīšana lielā cilvēku grupā. Lai šo iedarbi nodrošinātu, kičs paļaujas uz pārliecinoši iedibinātām mākslas un kultūras tēmām, stiliem un izpausmes formām.”³⁾Turpat. P. 109–110. Citiem vārdiem: kičīgas lietas, balstīdamās konvencijās, piedāvā salīdzinoši viegli uztveramus vēstījumus un raisa prognozējamas emocionālās reakcijas, ko līdzdalām ar citiem.

Jau pēc šī raksturojuma, iespējams, var noprast, kāds kičam sakars ar MI. Saskaņā ar šo definīciju MI veidojumus var pēc būtības uzskatīt par kiču.⁴⁾Skat. arī Schmalzried, L. (2025). Artificial Intelligence, Kitsch, and Art. In L. Schmalzried & C. Misselhorn (Eds.), Ästhetik, Digitalisierung und Künstliche Intelligenz (pp. 123–141).Brill. Tie balstās reproducējamībā un pavairojamībā – MI ir atkārtojumu mašīna, kas ir trenēta atbildēt lietotāja uzvednei ar visticamāko un visprognozējamāko rezultātu. MI ģenerējumi neizbēgami paļaujas uz “iedibinātām mākslas un kultūras tēmām, stiliem un izpausmes formām” – šīs konvencijas ir datos, ar ko lielo valodu modeļi trenēti. Un šīs iezīmes ir vēl jo eksplicītāk ieraugāmas pašā saturā, kas politiskajā komunikācijā radīts un izplatīts: patosīgos, simboliem un (pop)kultūras atsaucēm pilnos attēlos un videoklipos, kas, piemēram, pasniedz politiķus kā mesijas, veido skaidrus mēs–viņi vai savējie–ienaidnieki pretstatījumus un konstruē (auditorijai pieskaņotas) utopiskas pasaules vīzijas.

Un kam gan izdevīgs varētu būt saturs, kuru raksturo viegli uztverami vēstījumi un prognozējama, masveidīga emocionāla iedarbība? Trīsvienību, kurā jau ietilpst kičs un MI, protams, noslēdz politiskais populisms, MI lietošanas diskusijas kontekstā iesaukts arī par slopulismu (no vārda “slop”– samazgas, kā bieži dēvē MI radītu saturu). Par to, kā kičs gan izsenis, gan nesenāk ticis instrumentalizēts populistiskos nolūkos, jau ir bijuši pētījumi – sociologs un filozofs Mikolajs Rakusa-Suščevskis izsaka tēzi, ka abi šie fenomeni iet roku rokā, būdami, piemēram, sava veida aizsargmehānismi pret realitātes sarežģītību.⁵⁾Rakusa-Suszczewski, M. (2026). Populizm jako kicz. Studia Politologiczne, 80. P. 251–269. Savukārt estētiķe Jana Migašova kiču nodēvē par īpaša veida estētisku nesēju – potenciāli arī populistisku ideju nesēju.⁶⁾Migašová, J. (2024). Ethnic Populism and Bad Taste: Exploring the Kitschification of Slovak Folklore. ESPES: The Slovak Journal of Aesthetics, 13(2). P. 80–90. Taču slopulistu iespējas ar MI radīt un pavairot slopagandu piešķir kičam jaunu un nebijušu ātrumu, masveidīgumu, pielāgojamību auditorijai un lietotāju iesaistes līmeni. MI ir ļāvis kičam un populismam sasniegt jaunas virsotnes.

Semiotikas klasiķa Rolāna Barta domas par pirmsvēlēšanu fotogrāfijām jau savulaik citēju, bet šīs diskusijas gaismā ir vērts atkārtoti izcelt viņa tēzi, ka vēlēšanu kandidāta fotogrāfija ir sava veida spogulis un vēlētājs balso par sevis paša ideāltipu.⁷⁾Barthes, R. (1991) Photography and Electoral Appeal. In A. Lavers (Trans.), Mythologies. The Noonday Press. P. 91–92. Atsperoties no šīs atziņas – MI radītais kičs rezonē auditorijā gan tāpēc, ka tas pēc būtības ir tendēts uz pazīstamību, atsaucēm, emocionālu iedarbi, gan tāpēc, ka tas sastopas ar uztvērēju, kam ir atbilstīgi uzņēmīga, kičīga, varbūt pat slikta gaume. Un šī jau pārtop par diskusiju par mūsu estētiskajām preferencēm, erudīciju un atvērtību, kur citstarp iezogas arī dzimtiski un šķiriski apsvērumi. Īsumā, tas ir kārtējais apliecinājums, ka – iepretim izplatītajam priekšstatam par estētikas šķietamo nevainību un atrautību no praktiskās dzīves – mūsu estētiskajiem uzskatiem un priekšpieņēmumiem ir pavisam taustāmas sekas. Varbūt arī tāpēc jābūt uzmanīgiem ar kiču – ja tā uzdevums ir raisīt prognozējamu un kolektīvu reakciju, tad šo kārdinājumu ir vērts mācīties transcendēt.

Jābūt gan arī uzmanīgiem. Jāatgādina, ka kičs nav lamuvārds – nevajadzētu augstprātīgi iedomāties, ka viss jāaizstāj tikai ar augsto mākslu, it kā tā vien piepildītu mūsu ikdienu. Kiča pētnieki var apliecināt, ka dažkārt tam nav ne vainas un kiču mierīgi var uztvert kā kiču, kā mēs to ikdienā arī darām, baudot savu tiesu filmu, seriālu vai videospēļu. Tiesa gan, apzinoties, ka atrunas par jēdziena pareizu lietojumu tomēr ir nepieciešamas, kaut vai zinot kiča jēdziena normatīvi pielādēto vēsturi, es neuzdrošinātos apgalvot, ka MI attēlu un politiskās komunikācijas skaidrojamība ar kiča jēdzienu kļūst izteikti vieglāka. Nav gan ko nožēlot; nivelēt realitātes sarežģītību kā reiz būtu populistiski kičīgs gājiens. Es domāju, ka spēja kiču atpazīt un nosaukt vārdā dod mums jēgpilnu papildu ceļu, kā skaidrot MI (un ne tikai MI) attēlu plašo rezonansi. Žēl man ir vienīgi par to, ka domāt un izteikties par MI un tā politiskajām implikācijām prasa krietni lielāku piepūli un atbildību nekā šādu saturu radīt vai pavairot.