Austrumu robežā bez pārmaiņām. Intervija ar izstādes kuratori un māksliniekiem
Starptautiskā fotogrāfiju izstāde Austrumu robežā bez pārmaiņām iepazīstina ar Lukas Berti, Entonija Haugija un Rafaela Džanelli-Meriano dokumentālās fotogrāfijas projektu jaunākajiem rezultātiem. Izstāde pievēršas Eiropas un NATO austrumu robežai ne tikai kā ģeogrāfiskai līnijai, bet arī kā vēsturiskam, kultūras, psiholoģiskam un uztveres stāvoklim.
Caur šo trīs mākslinieku darbiem izstāde aplūko gan fiziskās, gan neredzamās robežas, kas joprojām pastāv cilvēkos, valodā, atmiņā, emocijās, kā arī polarizējošo sadalījumu starp “mums” un “viņiem”. Narvas kontekstā tam ir īpaša nozīme, jo robeža ir daļa no pilsētas ikdienas urbānās un sabiedriskās pieredzes. Izstādi kūrējusi Kaisa Eihe (Kaisa Eiche) – māksliniece, kuratore, mākslas pasākumu organizatore un kritiķe. Viņa studējusi fotogrāfiju Tartu Mākslas koledžā un kopš 2003. gada piedalās izstādēs. Pašlaik viņa ir Fotogrāfijas nodaļas vadītāja vietniece Pallas Lietišķo zinātņu universitātē, Igaunijas Mākslinieku savienības un Fotomākslinieku asociācijas (FOKU) locekle. Izstāde Tartu Universitātes Narvas koledžās Galerijā apskatāma līdz 1. decembrim.
Kā radās ideja par izstādes projektu un kā tika atlasīti mākslinieki?
Ideja izauga no vairākām savstarpēji saistītām situācijām: karš Ukrainā, mana mākslinieciskā darbība un interese par šo tēmu, Eiropas austrumu robežas redzamība politikā un plašsaziņas līdzekļos, kā arī mans darbs Pallas Lietišķo zinātņu universitātes Fotogrāfijas katedrā, ar kuru visiem trim māksliniekiem gadu gaitā ir bijusi saistība.
Bija arī praktisks iemesls, kāpēc nolēmu apvienot šos projektus. Visi trīs darbu cikli joprojām ir procesā, tāpēc izstāde darbojas kā atskaites punkts – līdz šim tapušo attēlu publiska prezentācija. Tas palīdz pārbaudīt darbus dialogā ar skatītājiem, palielināt to redzamību, veidot uzticību kopienās, kurās mākslinieki strādā, un padarīt projektus pamanāmākus fondiem, iestādēm vai cilvēkiem, kas varētu atbalstīt to tālāko attīstību. Un es esmu pateicīga par šo ieskatu un iespēju mācīties kopā ar viņiem.
Tātad izstāde nav galīgais paziņojums, bet drīzāk platforma turpmākam darbam – veids, kā parādīt to, kas jau ir izveidojies, vienlaikus radot apstākļus projektu attīstībai.
Tematiski mani interesēja mākslinieku darbi, jo tie nevis vienkārši attēloja robežu kā ģeopolitisku līniju, bet strādāja ar pierobežas teritorijām kā sarežģītām telpām, kuras veido atmiņa, neaizsargātība un pastāvīga vēsturiska spriedze. Luka Berti, Entonijs Haugijs un Rafaels Džanelli-Meriano pievēršas šiem jautājumiem atšķirīgi, taču katrs ilgtermiņā iesaistās šajos jautājumos.
Lukas darbs Setomaā ir saistīts ar lauku kultūru, analogās fotogrāfijas tehniku un izzūdošajiem dzīvesveidiem. Rafaela projekts Ida-Virumaā aplūko imperiālo rūpniecības atmiņu, sarežģītas identitātes un sajūtu, ka atrodas “pelēkajā zonā”. Entonijs piedāvā plašāku Eiropas perspektīvu un skatījumu, jo viņš dokumentē NATO austrumu robežu, aplūkojot robežu pārmaiņas 1989. gada notikumu ilgstošajās sekās.
Tādējādi izstāde netika veidota, balstoties uz vienu vienīgu robežas jēdzienu, bet gan uz trim dažādiem veidiem, kā to šķērsot, novērot un mēģināt izprast plašākā nozīmē.
Vai atklājās kas negaidīts, apvienojot šos trīs projektus?
Neatceros nekādus īpašus pārsteigumus, taču patiesi apbrīnoju mākslinieku atdevi un motivāciju savos pētījumos un projektos.
Nesen Rīgā notika latviešu fotogrāfa Reiņa Hofmaņa izstāde Pierobeža, kas pēta tieši šo pašu tēmu. Jūsuprāt, ko šai diskusijai piešķir citu valstu fotogrāfu skatījums?
Pirmkārt un galvenokārt, manuprāt, šī ir svarīga diskusija, kas mums visiem jāveic gan sevī pašiem, gan savās valstīs, gan arī savstarpēji visā Baltijā un Eiropā.
Man šķiet, ka pašreizējā sabiedriskā diskusija Igaunijā ietver daudz neatrisinātu traumu, kas joprojām ietekmē jaunākās paaudzes. Es saprotu, ka daži no mums pagātnē ir piedzīvojuši lielas ciešanas kara, deportāciju un padomju okupācijas politikas dēļ. Arī maniem radiniekiem tā ir bijis. Es piedzimu Padomju Savienībā. Bet vai jaunākajām paaudzēm ir jānes šīs sāpes līdzi, vai varam vismaz viņiem ļaut augt bez naida? Tās ir diskusijas, kas mums jāveic savās ģimenēs un kopienās.
Kāpēc Putins jūtas pietiekami pārliecināts, lai publiski apgalvotu, ka krievvalodīgos Baltijas valstīs apspiež? Es uzskatu, ka jēgpilna integrācija notiek mūsu ikdienas dzīvē, caur to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem ap mums. Tomēr es negribu teikt, ka integrācija ir viegls process — ne tiem, kurus tā tieši skar, ne tiem, no kuriem tiek gaidīts, ka viņi to īstenos praksē.
Es saprotu arī to, ka cilvēkiem, kuri dzīvo tālu no Krievijas robežas vai kuri nekad nav piedzīvojuši dzīvi okupācijas apstākļos, var būt grūti to izprast. Tomēr ārējais skatījums ir ārkārtīgi vērtīgs, jo īpaši tad, ja cilvēki dalās savā pieredzē un ir gatavi to apspriest.
Man visinteresantākais brīdis ir tad, kad šīs atšķirīgās pieredzes satiekas. Ārvalstnieka skatījums nekad nevar pilnībā aizstāt vietējo iedzīvotāju balsis, taču tas var veicināt dialogu, kurā dažādas perspektīvas atspoguļo viena otru. Tas var palīdzēt mums atzīt gan mūsu atšķirības, gan kopīgās pieredzes, un, iespējams, veidot lielāku uzticību un sapratni par kaut ko ļoti sarežģītu – ne tikai domāt un runāt par to, bet arī dzīvot tajā.
Raugoties nākotnē, es būtu ieinteresēta sadarboties ar māksliniekiem no visām Baltijas valstīm, apvienojot šīs dažādās perspektīvas.
Jūs rakstāt, ka māksla var radīt solidaritātes telpu, kad parastā sociālā un politiskā valoda nespēj aptvert cilvēcisko pieredzi. Ko fotogrāfija var pateikt par pašreizējo situāciju, ko nespēj politiskā retorika?
Es domāju, ka fotogrāfija piedāvā atšķirīgu pieeju realitātēm, par kurām parasti runā politikas kontekstā. Politiskajam diskursam ir tendence noteikt nostājas un vienkāršot sarežģītas situācijas, savukārt fotogrāfija ļauj līdzāspastāvēt pretrunām un individuālajām pieredzēm. Protams, fotogrāfijas un video jau ir daļa no politiskās komunikācijas. Tos izmanto, lai pamatotu argumentus, veidotu sabiedrisko viedokli un arī to manipulētu. Tātad jautājums ir – kas mainās, kad mēs sastopamies ar šiem attēliem jaunā kontekstā? Es ticu, ka māksla mums piedāvā citādu ietvaru, kā skatīties uz fotogrāfijām un tās interpretēt. Ziņās bieži tiek gaidīts, ka attēli apstiprinās stāstījumu. Izstādē mēs varam palēnināt tempu, ļaut arī savām emocijām atdzist, pārdomāt to, ko redzam, un apšaubīt savus pieņēmumus. Mums visiem piemīt noteikti aizspriedumi.
Runājot par austrumu robežu, mēs bieži pievēršam uzmanību drošībai, polarizācijai, nacionālajai identitātei un vēsturei vai neveiksmīgai integrācijai, kamēr šo teritoriju iedzīvotāju ikdienas dzīve paliek nepamanīta. Cik daudz cilvēku mēs pazīstam, kuri patiešām dzīvo pie robežas? Un, ņemot vērā, ka esam robežvalsts, cik daudz cilvēku no Rietumeiropas ES valstīm mūs pazīst personīgi? Man izstādē Austrumu robežā bez pārmaiņām interesē mākslinieku ilgtermiņa iesaistīšanās šajās vietās. Viņi atgriežas, novēro, veido attiecības un laika gaitā padziļina savu izpratni. Savukārt politiķi parasti rīkojas citādi.
Izstāde veido dialogu starp dažādām perspektīvām, neuzspiežot tām vienotu politisko vēstījumu. Tieši šeit var sākties solidaritāte. Ne vienmēr esot vienisprātis, bet gan skatoties, klausoties un atzīstot realitāti ārpus mūsu pašu pieredzes. Es saprotu arī to, ka solidaritāte un piederības sajūta ir atšķirīgas lietas. Es vēlētos runāt par bailēm (no pārmaiņām), pašai neizplatot bailes un polarizāciju. Mans mērķis ir tieši pretējs.
Izstāde Narvā ir atvērta kopš septembra sākuma – kāda ir bijusi sabiedrības reakcija?
Es jums ko pastāstīšu. Man bija diezgan grūti organizēt izstādi Narvā, jo es nerunāju krieviski, bet lielākā daļa turienes iedzīvotāju ir krievvalodīgi. Taču tu patiesi nesaproti situāciju, kamēr neesi tur klāt un pats neizjūti šīs grūtības. Pat vienkāršas praktiskas lietas, piemēram, mēģinājums kaut ko nopirkt vai noorganizēt piegādi, var kļūt sarežģītas. Par laimi, viena mūsu komandas locekle runāja krieviski, tāpēc mums izdevās visu nokārtot.
Universitātē strādāja arī administratore, ar kuru mēs sazinājāmies, izmantojot tulkošanas lietotni. Viņa man palīdzēja pārbaudīt izstādes tekstu tulkojumus krievu valodā. Viņa izskatīja visus tekstus, izlaboja kļūdas, un es biju ļoti pateicīga par viņas palīdzību.
Izstādes atklāšanas vakarā, kad viņa slēdza ēku, viņa pienāca pie manis un laipni teica: “Es izlasīju visus šos tekstus, un man šķiet, ka tā ir ļoti interesanta izstāde.”
Un tas lika man aizdomāties. Varbūt dažreiz ir vienkārši jāieklausās citādā balsī nekā tajās, kuras esi pieradis dzirdēt. Balsī, kas runā ar tevi citādā tonī, kas palīdz mainīt tavu domāšanas veidu.
Pie kādiem vēl projektiem tu pašlaik strādā?
Nesen atklāju izstādi Fotografiska galerijā Tallinā ar nosaukumu My Story Is…, kurā piedalās Pallas Lietišķo zinātņu universitātes Fotogrāfijas nodaļas studenti un absolventi. Šo projektu es kūrēju kopš 2023. gada, un tajā apvienoti personīgi un bieži vien slēpti stāsti, kas atklājas caur personīgiem stāstījumiem un netradicionāliem ģimenes attēlojumiem fotogrāfijās. Jaunie mākslinieki apšauba to, ko atklāj ģimenes fotogrāfijas, ko tās noklusē un kā mēs veidojam savu priekšstatu par piederību, identitāti un attiecībām. Izstādi papildina izdevums Love Letters, kurā iekļauti iepriekšējo izstāžu dokumenti un mākslinieku rakstītas mīlestības vēstules. Tā ir arī pirmā izstāde Fotografiska jaunajā Kopienas galerijā, un tā būs atvērta līdz 29. novembrim.
Es vēlētos turpināt projektu Austrumu robežā bez pārmaiņām un izvest izstādi ārpus Igaunijas, piemēram, uz Rīgu. Vai citur. Manuprāt, saruna par robežām (iekšējām un ārējām) ir īpaši aktuāla visās Baltijas valstīs, un būtu interesanti to turpināt citā kontekstā. Tāpēc, ja kāds zina galeriju vai iestādi, kas varētu būt ieinteresēta mūs uzņemt, lūdzu, ziņojiet man! Paldies, ka veltījāt laiku.
Atbild fotogrāfi:
(1) Kādas ir galvenās tēmas, ko pētāt savā fotogrāfijā, un kā šis projekts saistās ar jūsu radošo ceļu?
(2) Kā jūs salīdzinātu savas zināšanas un izpratni par situāciju pie Eiropas austrumu robežas pirms šo fotoprojektu uzsākšanas un tagad?
Entonijs Hogijs (Anthony Haughey)
(1) Robežas un cilvēku pārvietošanās jau vairāk nekā divus gadu desmitus ir bijusi centrālā tēma manā mākslinieciskajā darbībā. Darbs Disputed Territory (2006) pētīja strīdīgās teritorijas Īrijā, Bosnijā, Kosovā un citviet, savukārt Citizen (2011) aplūkoja robežu saistībā ar migrāciju un Eiropas cietokšņa ideju.
Šis darbs uzdod sarežģītus jautājumus: kam šeit ir vieta? Kam ir tiesības pārvietoties? Kas kontrolē teritoriju? Un kā politiskās robežas iesakņojas ikdienišķās ainavās un cilvēku dzīvē? Izmantojot ainavu un pagātnes pēdu vizuālo attēlojumu, darbs pēta, kā vara un ideoloģija tiek ierakstītas vietā, atklājot veidus, kādos vēsture, politiskās struktūras un savstarpēji pretrunīgi teritorijas prasījumi turpina veidot tagadni.
Eastern Front pievēršas ainavai, kurā vēsturiskā spriedze, militārā alianse un nākotnes konflikta iespējamība joprojām ir aktīva un redzama. Mani neinteresē tradicionāli attēlotās militārās darbības vai žurnālistiskie kadri. Tā vietā es pētu, kā ģeopolitiskie spēki iestrādājas ikdienišķās vietās un ikdienas pieredzē: ceļos, robežās, apdzīvotās vietās, infrastruktūrās, zīmēs un ainavās, kā arī cilvēkos, kuri dzīvo robežzonu tuvumā. Izmantojot šīs saskares, darbs apsver, kā konfliktu vēsture un savstarpēji konkurējošas ideoloģijas iestrādājas vietā un kā pagātnes pēdas turpina veidot tagadni.
(2) Kad 90. gados es pirmo reizi sāku pievērsties robežu un strīdīgo teritoriju jautājumiem, mana izpratne par Eiropas austrumu robežu bija attālināta un lielā mērā veidota, balstoties uz vēsturiskiem aprakstiem, politisko diskursu un mediju atspoguļotajiem konflikta tēliem. Tomēr man bija arī neliela personīga pieredze šajā reģionā. 1989. gadā, kad krita Berlīnes mūris un šķita, ka tas iezīmē aukstā kara beigas, es dažus mēnešus studēju kino Polijā. Tajā laikā šķita, ka politiskās pārmaiņas, kas notika visā Austrumeiropā, iezīmēja jaunas ēras sākumu un atvērtākas un integrētākas Eiropas rašanos. Retrospektīvā skatījumā šis optimisma periods izrādījās pārsteidzoši īslaicīgs.
Projekta Eastern Front izstrādes process ir būtiski mainījis manu izpratni par Austrumeiropu un manu attieksmi pret to. Ceļojot pa pierobežas apvidiem un pavadot tajos laiku, pētot to vēsturi un sastopoties ar cilvēkiem un vietām, kas tajos dzīvo, esmu iemācījusies uztvert pierobežas kā sarežģītas un dzīvas telpas, nevis vienkārši ģeopolitiskas teritorijas. Ceļi, meži, apdzīvotas vietas, militārā infrastruktūra, pieminekļi, ceļazīmes un ikdienas sastapšanās atklāj, kā ģeopolitiskā spriedze tiek izjusta vietējā līmenī un kā konfliktu vēsture joprojām ir ietekmē ainavu.
Mana personīgā pieredze, dzīvojot netālu no robežas Īrijā, man ir devusi zināmu ieskatu robežzemes iedzīvotāju psiholoģijā: apziņu par neredzamām robežām, strīdīgu vēsturi, mainīgu identitāti un veidiem, kā politiskās robežas var kļūt par ikdienas apziņas sastāvdaļu. Lai gan Austrumeiropas pierobežu vēsture un apstākļi ir ļoti atšķirīgi, šī personīgā pieredze ir devusi atskaites punktu, caur kuru es varu sākt saprast, ka robežas nav vienkārši līnijas kartēs, bet gan dzīves realitāte, kas veido cilvēku izjūtu par vietu, piederību un drošību.
Šis projekts arī licis skaidrāk apzināties manas pozīcijas ierobežojumus kā māksliniecei, kas nāk no Īrijas un pievēršas šīm vietām no ārpuses. Tā vietā, lai mēģinātu sniegt galīgu reģiona aprakstu, Eastern Front ir kļuvis par skatīšanās, klausīšanās, pētīšanas un jautājumu uzdošanas procesu – nepārtrauktu procesu, kurā manas paša pieņēmumus apstrīd realitāte, ar ko sastopos. Šis projekts ir mainījis manu izpratni par politiskajām robežām – no fiksētām ģeogrāfiskām līnijām tās ir kļuvušas par pastāvīgi mainīgām un apstrīdētām telpām, kurās krustojas vēsture, identitāte, drošība, migrācija, atmiņa un mūsdienu ģeopolitika. Tieši šajās telpās un caur to iedzīvotāju dzīves pieredzi kļūst redzamas sarežģītās attiecības starp robežām, vietu un varu.
(1) Tēmas, ko esmu pētījis savā fotogrāfa karjerā, ir saistītas ar cilvēka un dabas attiecībām un to arvien mazāko līdzāspastāvēšanu. Es pētu šīs tēmas, dokumentējot izzūdošās lauku kultūras Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs, izmantojot klasisku lielformāta analogo kameru. Analogās fotogrāfijas izmantošana ļauj man šo procesu uztvert kā gleznošanu, veltot laiku katram procesa posmam. Ceļojot galvenokārt ar velosipēdu un izmantojot analogo fotogrāfiju, es izjūtu dabas lēno ritmu un to, kā lauku kultūras pastāv līdzās. Mans nesenais projekts Setomā ir šī ceļojuma ideāls turpinājums. Tur fotografētie lauksaimnieki un ciema iedzīvotāji spilgti atspoguļo to kopienu dziļo izturību, kuras nevēlas tikt aizmirstas, un tieši to dokumentēju savā mūža projektā Cilvēks un daba.
(2) Manas pamatzināšanas ir palikušas nemainīgas, taču reālā situācija uz vietas ir krasi pasliktinājusies. Kad 2021. gadā uzsāku Seto projektu, sākotnējā ideja bija dokumentēt Setomā abās robežas pusēs. Pēc kara sākšanās Ukrainā fotografēšana Krievijas pusē kļuva par pilnīgu utopiju. Šodien tas ir pilnīgi neiespējami, lai gan es joprojām ceru pabeigt šo projekta daļu, kad situācija atgriezīsies normālā gultnē. Es vienmēr esmu uzskatījis Setomā par gan ģeopolitisku, gan kultūras robežu. Politiski un ģeogrāfiski tā robežojas tieši ar Krieviju. Šobrīd drošības pasākumi ir tik stingri, ka pat nevar piekļūt robežai, ja Igaunijas robežpolicija nav pārbaudījusi jūsu nodomus. Manuprāt, Setomā kultūras ziņā ir pati par sevi atsevišķa valsts. Tā pastāv savā telpā, ko raksturo unikāla valoda, reliģija, tradicionālā kultūra un ievērojami lēnāks dzīves ritms.
Rafaēls Džanelli-Meriano (Raphaël Gianelli-Meriano)
(1) Portretu un ainavu fotogrāfiju sērijās, kā arī dokumentālajās filmās es pētu tādus kā pagrieziena punktus cilvēku dzīvēs, pārmaiņu brīžus un jēdzienu “mājas”, dokumentējot, kā cilvēki tajās dzīvo un kā tās savukārt ietekmē viņus. Šīs divas tēmas pastāvīgi parādās manā daudzveidīgajā pēdējo divdesmit gadu darbu kopumā — sākot no grāmatām un izstādēm līdz dokumentālajām filmām.
Esmu intuitīvs cilvēks, tāpēc mana pieeja indivīdiem vai teritorijai galvenokārt izpaužas caur fizisko fotografēšanas procesu, izmantojot fenomenoloģisku pieeju. Šajā attēlu radīšanas procesā, kopā ar sastapšanos un liecībām, ko savācu, pamazām parādās sīkā sarkanā pavediena līnija, kas kļūs par sēriju vai filmu. Šis process ļauj man radīt telpu stāstīšanai. Es neesmu ne zinātnieks, ne žurnālists, tāpēc savu darbu salīdzinātu ar dzejnieka darbu – es atrodu savus izteiksmes līdzekļus apkārt esošajā fiziskajā pasaulē un izpaužu savu vizuālo valodu caur attēliem, kurus apstrādāju un vēlāk apvienoju, izmantojot dažādus medijus.
Pēdējās divas desmitgades esmu ceļojis un strādājis visā Igaunijā, uzņemot portretus un fotografējot ainavas, kas kļuva par manu pirmo fotogrāfiju grāmatu (Par Igauniju, izdevniecība Argo, 2005), vēlāk – par dokumentālo filmu (Kaplinska sistēma, 54 min, Allfilm un Eaux Vives produkcija, 2012), vairākām izstādēm, tad nesen – par vēl vienu grāmatu (Vēstules mājās, 1991, Books, 2019) un tagad – par projektu Ida-Virumaa. Pelēkā zona (gan fotogrāfijas, gan filma). Abi darbi tapuši pārmaiņu brīžos: filmā Kaplinska sistēma Jāns Kaplinskis nolemj savā rakstniecībā ieņemt jaunu virzienu; grāmatā Vēstules mājās draugi kļūst par vecākiem un veido savas “mājas”. Ida-Virumaa projekts turpina šo saikni ar Igauniju. Ida-Virumā ir sarežģīts reģions ar savu rūpniecisko un pēcpadomju mantojumu, lielu krievvalodīgo kopienu un atrašanos pie robežas, kas kopumā rada jautājumus par piederību. Šajā kontekstā es turpinu pētīt šīs tēmas, attēlojot reģionu, kura piederības sajūta tiek pārbaudīta Krievijas agresijas kara pret Ukrainu un paralēlās hibrīdkara darbības dēļ. Tas ir pagrieziena punkts gan reģionam, gan Igaunijai, gan Eiropai.
(2) Mana pirmā pieredze ar Igaunijas robežu ar Krieviju bija 2006. gada vasarā, kad braucu ar vilcienu no Tallinas uz Maskavu un atpakaļ. Tā bija pieredze, kas ļāva izjust robežlīniju, kas šķir abas valstis –vilciens atpakaļceļā apstājās pulksten četros no rīta, un pirms atgriešanās Igaunijā bija jāaizpilda dokumenti kirilicā. Tas bija tuvu tam, par ko cilvēki fantazēja: robežsargi iztaujāja par vairākām kamerām manās somās, par analogajām filmām, par to, ka ceļoju viens pats, utt.
2010. gadā un vēlāk, intervējot Jānu Kaplinski un citus intelektuāļus, bijušos padomju laika disidentus, robeža kļuva drīzāk par vēsturisku un politisku procesu Igaunijas sabiedrībā, ko iezīmēja 1991. gads un Igaunijas Republikas neatkarības atjaunošana.
Mūsdienās, neskaitot fizisko robežu, piemēram, Narvas robežstaciju, Narvas upi vai Peipusa ezeru, mana izpratne par robežu veidojās divos negaidītos veidos: dzirdot no studentiem, kurus es mācu Tartu Pallas Lietišķo zinātņu universitātē, viņu bažas par nākotni, kas ir tieši saistītas ar šodienas situāciju, un caur jautājumu, ko man regulāri uzdeva igauņu draugi un jauni paziņas: “Kā franči uztver situāciju šeit, Igaunijā?”
Es sapratu, ka robeža ir “viņu tagadne” – tā pastāvīgi ir klātesoša, cilvēku apziņas dziļumos, šeit, Igaunijā. Robeža ir daļa no viņu emocionālās dzīves – nevis punkts vai līnija kartē, bet gan parādība, par kuru notiek nepārtrauktas iekšējās sarunas. Man tas tā nav bijis. Es rakstu pagātnes formā, jo jūtu, ka tā lēnām kļūst par daļu no manas dzīves – jauna jēdziena, par kuru man jāvienojas ar sevi un jāatrod sava vieta gan savā darbā, gan kā cilvēkam.
Šis jautājums lika man saprast, cik daudz es nesu sev līdzi. Strādājot pie tik sarežģītas tēmas kā Ida-Virumā, es apzinos, ka, būdams Francijas pilsonis un ārzemnieks, un neskatoties uz to, ka ļoti labi pazīstu Igauniju, man ir savs priekšstats. Tas ir neizbēgami. Šo priekšstatu veido mana paša izcelsme, Francijas un Eiropas plašsaziņas līdzekļi, kultūras atšķirības, valodas barjera un vēl daudz kas cits. Esmu strādājis Igaunijā pēdējos divdesmit gadus, un šī pieredze jau vairākkārt ir mainījusi manu skatījumu, taču dzīve Narvā ir pavisam cita veida mācīšanās. Tāpēc esmu nolēmis ilgtermiņā iesaistīties šajā projektā. Es cenšos lēnām izdzēst šo priekšstatu, tāpat kā jūra to dara ar akmeni, erozijas rezultātā pārveidojot to par gludiem, noapaļotiem oļiem. Tas ļauj man skatīties uz lietām no zemes līmeņa un lēnām pārveidot savu viedokli. Viena lieta, ko esmu iemācījusies šeit, Ida-Virumā, ir tā, ka, neraugoties uz spriedzi, par ko nepārtraukti runā ziņās, cilvēki joprojām sapņo par savu nākotni un daudzi jaunieši cer piepildīt savus sapņus šeit, šajā reģionā, nevis ārzemēs. Varbūt tas ir manis paša pagrieziena punkts, ko es arī dokumentēju šajā darbā.
