/ Ainārs Kamoliņš / Blogs

Ainārs Kamoliņš: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Fotogrāfija, kurā Ļeņins Kapri salā spēlē šahu1)Raksts tapis pētījuma Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944–1991) (Nr. lzp-2024/1-0650) ietvaros, ko finansē Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu atbalsta programma. , mani sākotnēji ieinteresēja tāpēc, ka tajā revolūcijas vadonis redzams šķietami ikdienišķā un mierīgā gaisotnē. Viņš nestāv proletariāta masu priekšā, kaismīgi uzrunājot ļaudis. Savā ziņā šādas fotogrāfijas man ir ļāvušas iztēloties vēsturiskus personāžus citā gaismā. Tiesa, ilgu laiku nebiju domājis apšaubīt seno fotogrāfiju objektivitāti, ja vien tās nebija acīmredzamas kolāžas. Tikai vēlāk, uzzinot, cik izplatīta bijusi fotogrāfiju retušēšana, sāku aizdomāties par šādas “objektīvas” atspoguļošanas atkarību no ideoloģijas. Manuprāt, šī vēstures mācība ir sevišķi būtiska mūsdienās, kad manipulācijas ar attēlu ir pandēmisks fenomens.

Tomēr izvēlētā fotogrāfija un tās variācijas man saistās arī ar kādu citu radošās darbības iedvesmas avotu. Jaunībā uzzinātais fakts, ka Ļeņins dzīvoja Cīrihē, Spiegelgasse ielā, pavisam netālu no dadaisma dzimšanas vietas, man, līdzīgi kā daudziem citiem, šķita saistošs. Tas pavēra iespēju brīvi iztēloties dadas iespējamo ietekmi uz revolucionāru, un varbūt Krievijas revolūcija bija viena no radikālākajām dadaisma izpausmēm? Protams, arī šahs bija viens no elementiem, kas vienoja māksliniekus un Ļeņinu. Tādējādi gan izvēlētā fotogrāfija, gan tās vēsture ir lielisks piemērs tam, kā iespējams apvienot izkaisītus un šķietami nesaistītus faktus. Tas man ļāvis paraudzīties citādi uz pašu fotogrāfiju un brīvi iztēloties vēsturi, tajā nedaudz iepinot arī savu fantāziju.

Pirmā variācija, kas iedvesmo

Rīgas Balsī publicētais attēls. Fotogrāfijas autors ir krievu kinooperators un scenārists Jurijs Željabužskis (1888–1955).

1969. gada 18. martā laikraksts Rīgas Balss publicē vairākas sliktas kvalitātes fotogrāfiju reprodukcijas, kurās Ļeņins redzams ārzemēs. Viena no tām uzņemta 1908. gada aprīlī Kapri salā, kur viņš viesojās pie rakstnieka Maksima Gorkija (1868–1936). Tikšanos bija organizējis Gorkijs, kurš vēlējās pulcēt pie sevis boļševikus, lai mierīgā gaisotnē atrisinātu dažādas domstarpības. Ļeņinam gan bija citi nodomi: viņš jau iepriekš bija paziņojis Gorkijam, ka Kapri salā nevēlas diskutēt par filozofiju vai reliģiju.2)Tiesa, jau tajā laikā Ļeņins gatavojās vērsties pret saviem filozofiskajiem oponentiem, kas parādīsies viņa darbā Materiālisms un empriokriticisms (1909). Viens no minētā darba kritikas mērķiem bija arī šaha oponents Bogdanovs, kurš sākotnēji daudz ietekmējās no Rīgā dzimušā ķīmiķa Vilhelma Ostvalda (1853–1932) enerģētisma filozofijas. Skat. Стейла Даниэла. Наука и революция: рецепция эмпириокритицизма в русской культуре (1877–1910 гг.). Мockвa: Академический Проект, 2013. Par tikšanos Kapri salā – 293.–294. lpp. Tā vietā daudz laika tika pavadīts atpūšoties, tūrismā un arī spēlējot šahu. Fotogrāfijā Ļeņins izspēlē šaha partiju ar ārstu, filozofu un revolucionāru Aleksandru Bogdanovu (1873–1928). Bogdanovs vēlāk kļuva par Ļeņina filozofisko un politisko oponentu.3)Par abu filozofiskajām pretrunām skat., piem., Undusk Jaan. Ļeņins Kontra Bogdanovs. Grāmatā: Boļševisms un kultūra. Neputns, 2016, 30.–63. lpp. Raksta ilustrācija ir tā pati šaha mača fotogrāfija ar norādi, ka tā ir falsificēta. Raksts īsumā pievēršas arī boļševisma un dadaisma saistībai. Tāpēc šo partiju var uzskatīt par prelūdiju nākamajai kritikai.

Rīgā izdotajā šaha žurnālā Ļeņina prasmes novērtē augstu: ja vien būtu bijis uzcītīgāks un nebūtu tik daudz laika veltījis revolucionārajai darbībai, varētu kļūt pat par šaha lielmeistaru.4)Великий друг шахмат // Шахматы (Рига) 8/1965, c. 16. Līdzās Ļeņina šaha prasmju aprakstam rakstā norādīts, ka šaha galdiņam, kas atradās pie viņa māsas, bija arī slepena vieta revolucionāro materiālu glabāšanai. Jāatzīmē, ka no 1960. līdz 1970. gadam žurnāla galvenais redaktors bija Rīgā dzimušais pasaules čempions šahā Mihails Tāls (1936–1992). Diemžēl ir saglabājusies tikai viena šaha partija, kas tiek piedēvēta Ļeņinam un Gorkijam. Taču pieejamo partiju trūkums netraucē brīvi iztēloties Ļeņina spēles stilu. Viena no šīs iztēles ierosmēm meklējama kādā kuriozā faktā: Ļeņins Cīrihē dzīvoja tajā pašā laikā un uz tās pašas ielas, kur darbojās dadaistu Cabaret Voltaire. Arī daudzi dadaisti bija aizrāvušies ar šahu. Šī sakritība ļauj iztēloties, ka arī Ļeņins varētu būt iegriezies Cabaret Voltaire, lai pavērotu dadaistu performances vai uzspēlētu kādu šaha partiju.5)Šis fakts ir attēlots igauņu filmā Minu Leninid (rež. Hardi Volmers, 1997). Viena no Ļeņina versijām 1916. gadā Cīrihē tiek atrasta izklaidējamies pie viena galdiņa ar Tristanu Carā turpat Cabaret Voltaire. Ja Tristans Carā (1896–1963), viena no galvenajām dadaisma figūrām, katrā šaha partijā saskata iespēju radīt haosu, tad Ļeņina taktiku nosaka revolucionārā loģika: uzbrukt pēc iespējas agresīvāk, kā 1917. gadā ieņemot Ziemas pili, un tikai pēc tam izstrādāt stratēģiju, kā noturēt iegūto. Taču arī šādai taktikai ir jāsaskan ar vēstures gaitas loģiku.6)Condrescu Andrei. The Posthuman Dada Guide. Tzara and Lenin Play Chess. Princeton Univercity Press, 2009. Ļeņina un Carā iztēlotās šaha partijas ir raksturotas šādi: “Spēlētājus pavada principiāli atšķirīgas valodas: Ļeņinu leģitimē šaha galdiņa loģika, savukārt Carā – tās piedāvātā iespēja transcendentāli izkļūt ārpus tā robežām.”7)Op.cit., p. 122. Šajā gadījumā fotogrāfijas punctumir šaha partijas pozīcija, kas ļauj iztēloties spēles gaitu kā procesu, kurā atklājas iesaistīto personības un to izpausmes politiskajā cīņā vai mākslā.8) Te ir iespējams salīdzināt Ļeņina un viņa filozofiskā iedvesmotāja Kārļa Marksa spēles stilus. Vilhelms Lībknehts (1826–1900) savās atmiņās par Marksu norāda, ka viņš bijis labs dambretes spēlētājs. Savukārt par Marksa šaha prasmēm viņš raksta: “Nepietiekamo prasmi viņš centās aizstāt ar uzcītību, bet dažkārt ar strauju un negaidītu uzbrukumu.” (Vilhelms Lībknehts. Dažas atmiņas par Marksu. Grāmatā: Atmiņas par Marksu un Engelsu. Rīga: LVI, 1957, 115.–116. lpp.) Diemžēl latviešu izdevumā izcenzēta detaļa, ka Ženija Marksa aizliedza vīram turpmāk vakaros spēlēt šahu ar Lībknehtu, jo pēc daudzajiem zaudējumiem viņš kļuva īpaši nīgrs. Ļeņins satika Lībknehtu Berlīnē, 1895. gadā. Tiesa, nav zināms, vai viņi spēlēja šahu un vai Ļeņinam veicās labāk nekā Marksam. Mulsums prātā uzpeld tad, ja sākam izjautāt, cik lielā mērā šaha spēles noteikumi ir patvaļīgi pieņemti un cik lielā mērā tie patiešām izsaka kaut ko a priori objektīvu, līdzīgi kā, piemēram, Ļeņina apcerēto neapturamo vēstures gaitu.9)Filozofs Daniels Denets (1942–2024) apšauba šaha noteikumu a priori objektivitāti, salīdzinot šahu un paša izdomāto spēli šmahs. Tādējādi varam iztēloties, ka gan Ļeņins, gan Carā ir pieņēmuši šaha noteikumus par objektīviem un paši sevi māna: viens seko vēstures “objektīvajai” kustībai, bet otrs meklē haosu kārtībā, kuru pats ir pieņēmis. Par Deneta pārdomām un to saistību ar Dišāna šaha izmantojumu mākslā sk. Rumpe Liene. Šmahs un šmāksla // Tvērums, Nr. 13 (2026), Spēle, 66.–71. lpp.

Otrā variācija, kas iedvesmo

Ļeņins Kapri salā.

1939. gadā Maskavā tiek izdota ilustrēta grāmata par Ļeņinu.10)Jāatzīmē, ka 1970. gada izdevumā Ļeņin (Isskustvo, Moskva, c. 33) tiek publicēta oriģinālā, neretušētā fotogrāfija. Proti, tas notiek tikai gadu pēc Rīgas Balss publikācijas. Atšķirībā no vēlāk publicētās fotogrāfijas šajā attēlā vairs nav redzams Gorkija audžudēls Zinovjevs Peškovs (1884–1966). Viņš tobrīd jau bija emigrējis uz Franciju, kur nomira 1966. gadā. Šādi iztrūkumi ne tikai fotogrāfijās, bet arī citos vizuālajos medijos padomju laikā nebija retums, un tie izgaismoja aktuālās politiskās vēsmas.11)Skat., piem.: King David. The Commissar Vanishes: The Falsification of Photographs and Art in Stalin’s Russia. NY: Metropolitan Books/Henry Holt, 1997. Kā autors norāda ievadā, faktiski var uzrakstīt alternatīvu padomju vēsturi, balstoties tikai uz tajā laikā retušētajām fotogrāfijām. Tas arī lika fotogrāfiju skatītājiem būt īpaši vērīgiem un mēģināt retušētajos attēlos nolasīt jauno situāciju – ir svarīgas pat mazākās zīmes, kas liecina vai nu par trūkumu vai arī nejauši atstātām liecībām par pagātni.

Tam uzskatāmu piemēru sniedz Milans Kundera (1929–2023) darbā Smieklu un aizmiršanas grāmata (1979). Čehoslovākijas komunistu līderis Klements Gotvalds (1896–1953) uzrunā sapulcējušos ļaudis no balkona. Viņam līdzās stāv tuvākie līdzgaitnieki, taču ir auksta ziema un puteņo. Tāpēc viena no ievērojamākajām Čehoslovākijas komunistiskās partijas personām Vladimirs Klementis (1902–1952) aizdod Gotvaldam savu kažokādas cepuri. Propagandas nodaļa publicē tūkstošiem šīs uzrunas fotogrāfiju eksemplāru, kas vēlāk parādās uz plakātiem, mācību grāmatās un muzejos. Pēc četriem gadiem Klementi apsūdz valsts nodevībā, notiesā uz nāvi un pakar. Tagad viņš fotogrāfijā uz balkona vairs nav redzams. Vietā, kur viņš stāvēja, rēgojas vien tukša mūra siena. Par viņa kādreizējo klātbūtni turpmāk netieši liecina vienīgi līderim aizdotā cepure.

Vai arī otrajā fotogrāfijas variācijā ir atrodama šāda cepure? Lai to noskaidrotu, fotogrāfijas skatītājam jānovēršas no šaha galdiņa, un uzmanības centrā nonāk paši skatītāji. Kuriem no viņiem joprojām ir ļauts būt klātesošiem šajā spraigajā šaha partijā? Tur, kur reiz stāvēja Peškovs, tagad redzami vienīgi kalni pie Tirēnu jūras. Vai viņa cepure ir uz Gorkija vai Ļeņina galvas? To mēs nezinām, ja vien neredzam oriģinālo fotogrāfiju.

Nezināmu iemeslu dēļ 1960. gadā Peškovs atgriežas Kapri fotogrāfijā. Tā ir tieši tā fotogrāfijas versija, kas vēlāk nonāk arī laikraksta Rīgas Balss lasītāju rokās.

Trešā variācija, kas iedvesmo

Oriģinālā fotogrāfijas versija, kas pirmo reizi tika publicēta žurnālā Пролетарская революция, 1926, No1 (48), c. 28.

Tomēr ne pirmajā, ne otrajā fotogrāfijas versijā mēs neredzam vēl kādu šaha partijas vērotāju. Empiriokritiķi Vladimiru Bazarovu (1874–1939) beidzot var ieraudzīt fotogrāfijas kreisajā pusē. Viņu tiesāja 1931. gada meņševiku prāvā, apsūdzot valsts ekonomiskā plāna sabotāžā. Bazarovs vairs nebija redzams fotogrāfijas vēlākajās versijās. Tur, kur viņam bija jābūt, palika tikko manāms, spokains tukšums. Diemžēl Bazarovam tā arī nebija lemts nokļūt laikraksta Rīgas Balss lappusēs. Tādējādi šī fotogrāfija, pat padarot atkal redzamu vienu cilvēku – Peškovu –, liek aizdomāties par mazāk veiksmīgiem spēlētājiem, kas palikuši aizmirsti fotogrāfijas tukšajos, retušētajos laukumos.

Fotogrāfijas oriģinālā versija liek iedomāties par kādu īpatnēju cepurīšu spēli, kas tiek stratēģiski izspēlēta paralēli šaha partijai. Savā ziņā šīs trīs fotogrāfiju variācijas pašas pārtop par savdabīgām šaha atklātnēm. Atkarībā no variācijas, figūras izgaist vai atkal parādās uz galdiņa. Visās trijās fotogrāfijās saglabājies izdevējs Ivans Ladižņikovs (1874–1971), kurš sēž blakus Ļeņinam. Bez cepures. Varbūt viņš savu bija aizdevis Ļeņinam, lai vēlāk pats paglābtos no politiskās konjunktūras vējiem? Ja tā, tad stratēģija bija veiksmīga. Savukārt Peškovs, iespējams, ieradās bez cepures. Šī neveiksmīgā taktiskā izvēle lika viņam paļauties uz mainīgo likteni, kā to apliecināja turpmākie notikumi. Tiesa, arī Bogdanova sieva bija bez cepures, taču viņa palika attēlā visās tā versijās. Sarežģītāks ir kādas sievietes gadījums, kura atradās nostāk un arī bija bez cepures, tā bija Maksima Gorkija sieva Jekaterina Peškova (1876–1965). Otrajā fotogrāfijas versijā viņas celis attēla labajā pusē ir retušēts, lai labāk izceltu Bogdanovu pie šaha galdiņa. Vēlākā versijā viņas klātbūtne attēlā tomēr atjaunota. Namatēvs Maksims Gorkijs gan jau bija pašpārliecināti paķēris līdzi savu cepuri, kuru nevienam neaizdeva, jo nešaubījās par savu vietu vēsturē. Tikai viņa skatiens atkarībā no fotogrāfijas versijas klejoja no šaha galdiņa uz sievas celi – ja vien to ļāva saskatīt padomju cenzūra.

Uz Bazarovu neviens neskatījās. Viņu tobrīd neredzēja arī Rīgas Balss lasītāji. Bazarovs ir redzams tikai oriģinālās fotogrāfijas kreisajā malā, cepurē, vērojot maču un piekārtojot žaketi. Cepuri viņš nevienam nebija aizdevis. Varbūt tāpēc vēlāk par viņa klātbūtni neliecināja pat netiešas pēdas? Šādas kļūdas nevajadzētu pieļaut. Tieši tāpēc šī fotogrāfijas versija ir tik iedvesmojoša vēstures mācība par to, kā stratēģiski atstāt savas pēdas (vai cepuri) vēsturē par spīti apzinātai cenzūrai vai banālai aizmāršībai.

   [ + ]

1. Raksts tapis pētījuma Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944–1991) (Nr. lzp-2024/1-0650) ietvaros, ko finansē Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu atbalsta programma.
2. Tiesa, jau tajā laikā Ļeņins gatavojās vērsties pret saviem filozofiskajiem oponentiem, kas parādīsies viņa darbā Materiālisms un empriokriticisms (1909). Viens no minētā darba kritikas mērķiem bija arī šaha oponents Bogdanovs, kurš sākotnēji daudz ietekmējās no Rīgā dzimušā ķīmiķa Vilhelma Ostvalda (1853–1932) enerģētisma filozofijas. Skat. Стейла Даниэла. Наука и революция: рецепция эмпириокритицизма в русской культуре (1877–1910 гг.). Мockвa: Академический Проект, 2013. Par tikšanos Kapri salā – 293.–294. lpp.
3. Par abu filozofiskajām pretrunām skat., piem., Undusk Jaan. Ļeņins Kontra Bogdanovs. Grāmatā: Boļševisms un kultūra. Neputns, 2016, 30.–63. lpp. Raksta ilustrācija ir tā pati šaha mača fotogrāfija ar norādi, ka tā ir falsificēta. Raksts īsumā pievēršas arī boļševisma un dadaisma saistībai.
4. Великий друг шахмат // Шахматы (Рига) 8/1965, c. 16. Līdzās Ļeņina šaha prasmju aprakstam rakstā norādīts, ka šaha galdiņam, kas atradās pie viņa māsas, bija arī slepena vieta revolucionāro materiālu glabāšanai. Jāatzīmē, ka no 1960. līdz 1970. gadam žurnāla galvenais redaktors bija Rīgā dzimušais pasaules čempions šahā Mihails Tāls (1936–1992).
5. Šis fakts ir attēlots igauņu filmā Minu Leninid (rež. Hardi Volmers, 1997). Viena no Ļeņina versijām 1916. gadā Cīrihē tiek atrasta izklaidējamies pie viena galdiņa ar Tristanu Carā turpat Cabaret Voltaire.
6. Condrescu Andrei. The Posthuman Dada Guide. Tzara and Lenin Play Chess. Princeton Univercity Press, 2009.
7. Op.cit., p. 122.
8. Te ir iespējams salīdzināt Ļeņina un viņa filozofiskā iedvesmotāja Kārļa Marksa spēles stilus. Vilhelms Lībknehts (1826–1900) savās atmiņās par Marksu norāda, ka viņš bijis labs dambretes spēlētājs. Savukārt par Marksa šaha prasmēm viņš raksta: “Nepietiekamo prasmi viņš centās aizstāt ar uzcītību, bet dažkārt ar strauju un negaidītu uzbrukumu.” (Vilhelms Lībknehts. Dažas atmiņas par Marksu. Grāmatā: Atmiņas par Marksu un Engelsu. Rīga: LVI, 1957, 115.–116. lpp.) Diemžēl latviešu izdevumā izcenzēta detaļa, ka Ženija Marksa aizliedza vīram turpmāk vakaros spēlēt šahu ar Lībknehtu, jo pēc daudzajiem zaudējumiem viņš kļuva īpaši nīgrs. Ļeņins satika Lībknehtu Berlīnē, 1895. gadā. Tiesa, nav zināms, vai viņi spēlēja šahu un vai Ļeņinam veicās labāk nekā Marksam.
9. Filozofs Daniels Denets (1942–2024) apšauba šaha noteikumu a priori objektivitāti, salīdzinot šahu un paša izdomāto spēli šmahs. Tādējādi varam iztēloties, ka gan Ļeņins, gan Carā ir pieņēmuši šaha noteikumus par objektīviem un paši sevi māna: viens seko vēstures “objektīvajai” kustībai, bet otrs meklē haosu kārtībā, kuru pats ir pieņēmis. Par Deneta pārdomām un to saistību ar Dišāna šaha izmantojumu mākslā sk. Rumpe Liene. Šmahs un šmāksla // Tvērums, Nr. 13 (2026), Spēle, 66.–71. lpp.
10. Jāatzīmē, ka 1970. gada izdevumā Ļeņin (Isskustvo, Moskva, c. 33) tiek publicēta oriģinālā, neretušētā fotogrāfija. Proti, tas notiek tikai gadu pēc Rīgas Balss publikācijas.
11. Skat., piem.: King David. The Commissar Vanishes: The Falsification of Photographs and Art in Stalin’s Russia. NY: Metropolitan Books/Henry Holt, 1997. Kā autors norāda ievadā, faktiski var uzrakstīt alternatīvu padomju vēsturi, balstoties tikai uz tajā laikā retušētajām fotogrāfijām.