Fotogrāfija kā divreiz divi

Stereoefekts atkal ir nācis modē: mēs skatāmies 3D kino, telpiskie attēli tiek izmantoti poligrāfijā un web-dizainā. Tomēr šķietami ultra modernais paņēmiens ir aizpagājušā gadsimta izgudrojums – labi aizmirsts vecais. Par šo arī lielākoties atgādina izstāde Skaties divreiz. Stereofotogrāfijas vēsture (Смотри в оба. История стереофотографии Maskavas Multimediju mākslas muzejā, kas iepazīstina apmeklētājus ar stereofotogrāfijas fenomenu.

Olgas Annanurovas ekspozīcija balstās uz vēsturisko loģiku, izsekojot stereofotogrāfiju no tās rašanās brīža. Skatītājiem aplūkošanai tiek piedāvāti aparāti, kas radīti šādu attēlu aplūkošanai. No pavadošā teksta mēs uzzinām, ka pirmais stereoskops parādās 19. gadsimta 30. gados, drīz pēc tam, kad fiziķis Čārlzs Vitstouns nolasīja savu lekciju par “redzes fizioloģiju”. Jaunā ierīce izmanto redzes binokulāro dabu, kas automātiski savieto divus attēlus vienā. Attēlos bija redzama viena aina, uzņemta no diviem dažādiem skatupunktiem, starp kuriem attālums bija 10 līdz 20 centimetri. Abi attēli tiek uzlīmēti uz paliktņa, kuru ievieto ierīcē – to novietojot attiecīgā attālumā no acīm. Lai arī labā un kreisā acs katra redzēja dažādus attēlus, taču acumirklī uztvēra tos kā vienu. Tādējādi tika panākts trīsdimensiju efekts.

Stereoskopa izgudrošana oficiāli par vienu gadu apsteidz fotogrāfiju (Vitstouns izmantoja zīmējumus). Paši stereouzņēmumi kļūst populāri daudz vēlāk, 1884. gadā, kad sāk ražot aparātus. 1951. gadā starptautiska izstādē Londonā atnes slavu šim izgudrojumam, un stereoskops kļūst par daļu no ikdienas dzīves. Eksistēja vairāki stereoskopa modeļi – ar noņemamām lēcām un bez, caurspīdīgu un necaurredzamu attēlu apskatei, saliekamie un mobilie eksemplāri tika ražoti līdz ar masīvām, no vērtīga kokmateriāla izgatavotām kastēm, kuras tika izgreznotas ar grebumiem un inkrustācijām. Savs desmits retu eksemplāru redzami arī izstādē.

Runājot par tehnikas vēsturi, jāpiemin arī fotogrāfiskās ierīces, kas uzņem stereopārus – tās 1849. gadā izgudroja skotu zinātnieks Dāvids Brūsters. Nepagāja ne desmit gadu, kā franču izmeklētājs Žozefs d’Ameida 1958. gadā aprakstīja analogu metodi stereotogrāfijas radīšanai. Ar tās palīdzību varēja redzēt telpiskos attēlus, vajadzēja vien pirms tam uzvilkt mums pazīstamās brilles ar sarkanajiem un zaļajiem stikliem. Jāpiemetina, ka pirmais video, kas izmantoja šo metodi, parādījās tikai 1920. gados ar nosaukumu plastigramma.

Līdz ar aparātu sērijveida ražošanu stereofotogrāfija ātri vien ieguva popularitāti un komerciālu veiksmi. Stereoskopisko pāru attēlu komplekti bija visnotaļ ienesīgi. Kļūdama ievērojami populāra, stereofotogrāfija nepretendēja uz mākslas statusu. Viena no tās īpatnībām bija tāda, ka attēla autors gandrīz vienmēr palika anonīms. Galvenā loma šeit bija nevis fotogrāfam, bet kompānijai, kura ražoja kartītes: Underwood and Underwood ASV, Lielbritānijā, Japānā un Kanādā, akciju sabiedrībai Grandberg Šveicē, stereofotogrāfijas izdevniecībai Svet Krievijā.

Stereofotogrāfija bieži vien izpildīja izglītojošu funkciju. Zinātne izmantoja telpiskos attēlus savām vajadzībām, dokumentējot pilsētu ainas, arhitektūras pieminekļus, ainavas, ikdienišķus skatus. Stereouzņēmumi tika izmantoti kā uzskates materiāli mācību auditorijās. Stereokartīšu komplekti iemūžināja ceļojumus uz eksotiskām zemēm, kā arī iepazīstināja ar vietējās valsts kultūru. Jau 50. gados tika uzsākta attēlu ražošana ar ainām no dažādām pasaules malām, uz kurām kompānijas sūtīja savus fotogrāfus. Tiesa gan, 60. gados attīstījās pirātisko kopiju tirgus, kas šādus ceļojumus padarīja neienesīgus.

Viens no šādiem ceļojošajiem fotogrāfiem Krievijā bija Zahirs Vinogradovs, Krievijas Fotogrāfu biedrības biedrs. Arī viņa uzņēmumi redzami izstādē. No 1909. līdz 1913. gadam viņš devās ekspedīcijā pa Krievijas guberņām, pēc tam devās tūkstoš kilometru garā pārgājienā gar Volgu, fotografējot visu, kas pagadījās pa ceļam. Šo izbraukumu rezultātā tika izgatavotas tūkstošiem fotogrāfijas žurnāliem, universitātēm, muzejiem, kā arī mācību grāmatām Krievijā. Vinogradovs bija A. M. Dondes skolnieks, kurš bija fotogrāfs un viena stereofotgrāfijas paveida autors. Šeit arī viņa attēlos radās pārdomātā kompozīcija, pateicoties kurai tiem piemita klātbūtnes efekts. Vinogradovs lieliski izprata gaismas kritumu attiecībā pret tuvo un tālu plānu, kas palīdzēja akcentēt attēla telpiskumu.

Līdzās izglītojošai misijai stereofotogrāfijai piemita arī izglītojoša daba. 19. gadsimta viesistabās parādījās vēl kāds izplatīts stereofotogrāfijas paveids – dzīvās gleznas (tableaux vivant). Tas radās kā izplatīts laika kavēklis Viktorijas laika Anglijā. Sapulcējušies viesi pārģērbās, lai atainotu skatus no mākslas vai literatūras darbiem, kā arī no vēsturiskiem stāstiem. Dzīvās gleznas, kuras tika demonstrētas pat uz teātra skatuves, ballēs un pieņemšanās, tika uzņemtas vēl pirms fotogrāfijas rašanās, taču līdz ar tās izgudrošanu, tika radītas ar speciālas kameras palīdzību. Šim mazajam teātrim bija viens nozīmīgs priekšnoteikums – spēja palikt nekustīgi vajadzīgajā pozā. Teatralizētās scēnas bieži tika uzņemtas ģimenes lokā un apskatītas par prieku visiem to dalībniekiem.
Sterefotogrāfija ir gluži kā skatīšanās caur atslēgas caurumu. Tā paredzēta individuālai apskatei, un tā ir būtiska atšķirība no citiem žanriem. Šo lūrēšanas raksturu neķītri apspēlēja erotiskā un pornogrāfiskā produkcija, kas kļuva par vienu no ienesīgākajām šīs industrijas sfērām. Daudzi sižeti un pozas attēlo klasiskās un antīkās mākslas plastiku. Protams, vienlaicīgi šiem attēliem bija nepieciešama zināma realitātes noskaņa. Neskatoties uz to, ka pornogrāfija bija aizliegta, atsevišķi fotogrāfi nebaidījās atklāt savus vārdus. Zināmi tādi vārdi kā Eižens Djurē, Lins Kamils d’Olivjē, Ambruāzs Rišbūrs, Žils Rišārs un Žans Anželo. Saglabājies arī kāds paziņojums, kas vēsta par aizliegumu izstādīt un izplatīt franču fotogrāfa d’Olivjē stereofotogrāfijas. Turklāt šeit atrunāts, ka attēli ir atļauti, ja tiem nav “telpiskuma efekta”.

20. gadsimta sākumā stereofotogrāfija nokļūst savā slavas zenītā, pēc tam slavu nododot tālāk citiem attēlu veidiem. Tomēr stereoefekti ir kļuvuši par mūsdienu mākslas sastāvdaļu. Telpiskums, novietojums, apskates laika ilgums, uzmanības piesaistīšana – tās ir tikai nedaudzas no raksturīpašībām, kuras apspēlē mūsdienu mākslinieki. Izstādē apskatāmi vairāki mākslinieku darbi, kuros autori spēlējas ar dažādiem stereo radīšanas paņēmieniem. Šeit var apskatīt Jurija Avakumova ZeuXXXis. Trojas Helēnas (ZeuXXXis, Троянские Елены) – tajā multiplikācija miksēta ar attēliem, kuri ņemti no interneta porno resursiem, radot apvienoto pronogrāfisku tēlu. Šeit arī redzami divi uzņēmumi Maskava. Kosmoss (Москва. Космос) no sērijas Dvīņu torņi (Башни близнецы). Tie radīti ar optiskas ilūzijas palīdzību: savienojot divas identiskas fotogrāfijas radīts iespaids, ka viens no torņiem ir šķībs. Tāpat apskatāmi arī Vladimira Kuprijanova darbi МГУ, Brālis (Брат) un Māsa (Сестра) – tajos savienoti divi gandrīz identiski attēli, kuri pilnībā nesakrīt, tādējādi radot kustības efektu. Principā, ar var saskarties arī aplūkojot vecas stereofotogrāfijas: attēli saplūst un pēc tam attālinās, radot par spilgtu ilūziju, ka glezna tūdaļ atdzīvosies un fotogrāfija pārvērtīsies par kino. Šajā acu apmānā arī slēpjas stereofotogrāfijas burvība – apliecina savu ticamību, attēls paķer skatītāju uz āķa un aizved sapņu un fantasmagoriju pasaulē.