Intervija ar Mairu Dudarevu

Šogad Latvijas Fotogrāfijas muzejam apritējuši 20 gadi. Muzeju ilgstoši vadīja Vilnis Auziņš, kuram jāpateicas gan par muzeja šūpuļa lološanu, gan tā reputācijas graušanu. Pirms pieciem gadiem, brīdī, kad muzeju vairs neviens īsti nopietni neuztvēra, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vadība (Fotomuzejs dibināts kā RVKM filiāle) par Fotomuzeja vadītāju izraudzījās Mairu Dudarevu (1960), par kuru plašāka publika joprojām zina ļoti maz. Presē nav pat atrodama neviena intervija ar vienīgās valsts foto institūcijas vadītāju.

Maira Dudareva dzimusi Liepājā, mācījusies fotogrāfiju 34. arodskolā, studējusi žurnālistiku, pedagoģiju un bibliotēkzinātni. Pirms Fotomuzeja Maira Dudareva strādājusi par fotolaboranti ziņu aģentūrā LATINFORM (tagad – Leta, 1981–87), vadījusi laikraksta Diena fotoarhīvu (1998–2008) u.c.

Kā muzejs atzīmēja jubileju?

Sarīkojām ievērojamāko krājuma vērtību izstādi lielveikalā Spice. Tā bija tikai neliela daļa no tā, kas atrodams muzejā, tāpēc izvēlējāmies populārākos autorus. Vēlāk izstāde bija skatāma galerijā Centrs, bet novembrī pie mums, Fotomuzejā. Uzskatu, ka muzejam nav lielas jēgas, ja nav iespējas apskatīt tā krājumu. Šobrīd mēs vairs nekopējam attēlus, bet visu digitalizējam. Krājumu var parādīt gan slaidšovā, gan izstādēs. Fotokopiju izgatavošana ir dārga, un tas prasa daudz laika, tāpēc krājuma izstādes nevaram rīkot bieži. Tagad cenšamies muzeja krājumu padarīt pieejamāku sabiedrībai.

Izstādes ir muzeja redzamā daļa, bet pastāsti par neredzamo, proti, darbu ar krājumu un tamlīdzīgi.

Tiešām, lielākā daļa darba ir neredzama. Varu runāt tikai pār pēdējiem gadiem, jo tos labi pārzinu. Muzeja pārmaiņas sākās ar dizainu, tagad mūs arī Eiropā pazīst pēc sarkanā logo. Mainījusies arī izstāžu politika, šobrīd ļoti daudz strādājam pie krājuma digitalizācijas. Iespēju robežās esam izveidojuši tādu digitalizācijas veidu, lai arhīva vienības būtu pēc iespējas ērtāk pieejamas. Esam izstrādājuši īpašu apraksta sistēmu. Digitalizējam lielā mērā to, ko pieprasa apmeklētāji. Ja kāds pasūta fotogrāfijas failu, mēs to digitalizējam kā arhīva failu, ko pēc tam varam izmantot arī citām vajadzībām. Protams, failus liekam arī digitalizētajā kopkatalogā. Varam lepoties arī ar datu bāzi, ko esam izveidojuši kopā ar Valsts 1. ģimnāziju. Tajā reģistrētas mūsu bibliotēkas grāmatas un arhīva materiāli. Šīs ir galvenās lietas, kuru agrāk nebija, un tās mums ļauj labāk strādāt. Ir arī stingra krājuma politika, katru gadu uzņemam ap diviem tūkstošiem jaunu vienību.

Kas pārsvarā ir šie jaunieguvumi?

Man īsti nepatīk, ka krājums tiek veidots tikai no dāvinājumiem, bet mums nav resursu, lai materiālus iepirktu. Jaunieguvumos, protams, ir daudz interesanta, taču, pirms es šeit sāku strādāt, tika pieņemts milzīgs apjoms lietu, kas tagad jāmēģina sakārtot un jāsaprot, kas mums no tā ir vajadzīgs. Esam sākuši veidot aparatūras katalogu, lai saprastu, kas mums ir un ko vēl vajadzētu, jo ir apmeklētāji, kurus interesē tieši tehnika. Plānojam arī sarīkot izstādi par šo tēmu. Lielākā nelaime, ka nevaram mērķtiecīgi veidot krājumu, nav iespēju iepirkt mākslas fotogrāfiju.

Ievērojamākie Latvijas fotogrāfi kļūst veci, būtu jādomā par viņu arhīvu saglabāšanu – iegādi un sakārtošanu, citādi liela daļa vērtīga materiāla aiziet bojā. Ja fotogrāfs nomirst un viņam nav radinieku, kas grib nodarboties ar viņa arhīvu, tad dažkārt to atnes mums, bet bieži vien vienkārši izsviež.

Kādi ir nozīmīgākie dāvinājumi?

Teodora Gaiķa autohromi, ko plānojam izstādīt nākamgad. Kārlis Lakše.

Kāda veida fotogrāfijas parasti tiek pasūtītas no muzeja krājuma un kā tās tiek izmantotas?

Diezgan daudz nāk Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, kas fotogrāfijas izmanto pētniecībai. Dažkārt fotogrāfijas vajadzīgas darbam pie dažādām grāmatām, retāk – arī reklāmām.

Kas traucē muzeja arhīvu internetā padarīt pieejamu visiem interesentiem?

Tas nav tik vienkārši un nav saistīts tikai ar mums. Vislielākais šķērslis ir autortiesības.

Vai arī attiecībā uz fotogrāfijām, kas vecākas par 75 gadiem?

Nē, ja vien nav mantinieku, un ne jau vienmēr autori ir zināmi. Otrs šķērslis ir mūsu resursu trūkums. Daudz muzeja krājuma fotogrāfiju ir pieejamas kopkatalogā. Bet mūsdienu autorus tajā likt nevar, jo to neatļauj autortiesību likums.

Vai muzeju kopkatalogs ir brīvi pieejams visiem?

Jā, tas ir pieejams visiem. Paredzēts, ka nākotnē turpat varēs arī pasūtīt attēlu, norēķinoties ar bankas karti. Mēs arī nevaram fotogrāfijas izlikt internetā, jo muzejam ir jāievēro krājuma izmantošanas cenrādis. Nevienam nav noslēpums, ka finansējums muzejam ir nekāds, tāpēc krājuma izmantošana nes kaut kādus ienākumus.

Ja tie ienākumi nav lieli, vai nebūtu lielāka jēga krājumu piedāvāt bez maksas?

Cenas par fotogrāfiju izmantošanu atšķiras, un studentam nekad nebūs jāmaksā tikpat, cik reklāmas aģentūrai. Visur, arī ārzemēs, ir šāds cenrādis, jo krājuma izveidošanā un uzturēšanā tiek ieguldīts darbs un citi resursi. Nedomāju arī, ka internetā visiem materiāliem jābūt bez maksas, taču vajadzētu vismaz nelielus preview, lai ir skaidrs, vai šāds attēls vispār ir vajadzīgs. Šobrīd arī par preview internetā ir jāmaksā autortiesības, kas digitālajā laikmetā šķiet neprātīgi. Latvijā ir ļoti nepārdomāta digitalizācijas politika. Noteikumi paredz, ka arhīva failam jābūt TIFF formātā, jābūt trim kopijām, kas glabājas dažādās vietās. Taču mums trūkst serveru, to drošība ir apšaubāma, un tas viss var vienā mirklī pazust. Šis fails ir vērtība, tas ir otrais oriģināls, jo, ja kaut kas atgadās ar stikla plati vai negatīvu, tad paliek vismaz šis fails. Digitalizācija ir dārgs process, bet nav jēgas digitalizēt, ja katru reizi vajadzīgo oriģinālu digitalizējam no jauna.

Moderno tehnoloģiju laikmetā tomēr sagaidām, ka muzeja krājums būtu ērti pieejams, ka nav jāraksta iesniegumi, bet var tikt pie failiem uzreiz, neatejot no datora mājās. Piemēram, no Igaunijas arhīva var pasūtīt failus no Rīgas, samaksāt ar bankas karti, un fails tiek atsūtīts pa e-pastu. Kāpēc Latvijā esam tik atpalikuši?

Jā, diemžēl esam atpalikuši, un es piekrītu, ka šādam risinājumam vajadzētu būt. Digitalizācija notiek valstiskā līmenī, taču nepārdomāti. Man nav izdevies saprast šo politiku. Rezultātā vairs nav svarīgas institūcijas, netiek ņemtas vērā atšķirības starp arhīviem, muzejiem vai bibliotēkām, jo gala produkti ir vienādi – apraksts un digitālā bilde. Nav arī vienprātības pašu institūciju vidū, piemēram, par to, vai iespējams pārnest kartīšu katalogu uz digitālo vidi. Šobrīd pietiekami veiksmīgi šīs lietas risina Nacionālā bibliotēka un Valsts arhīvs.

Kā tu nonāci Fotomuzejā?

Ļoti vienkārši – piedalījos konkursā un tiku pieņemta darbā. 12 gadu vecumā mamma mani aizsūtīja uz fotopulciņu. Visu mūžu esmu pavadījusi ar fotogrāfiju saistītos darbos, man būtu grūti iedomāties darīt kaut ko citu.

Muzeja vadītājas amatā darbojies piecus gadus. Ar ko no paveiktā vari lepoties?

Uzskatu, ka šādu lietu ir daudz. Kad atnācu, muzejam neuzticējās ne fotogrāfi, ne skatītāji. Pašlaik jūtu, ka fotogrāfi kaut mazliet sāk uzticēties muzejam. Mūs arī pazīst Eiropā, ir diegzan laba sadarbība ar institūcijām Skandināvijā. Pie mums labprāt izstādās ārzemju fotogrāfi, šobrīd es varētu trīs gadus izstādīt tikai ārzemju fotogrāfus. Mūsu partneris ir Kauņas fotofestivāls, kas ļauj iepazīties ar jauniem autoriem, sadarbojamies ar ISSP, kur vasarā noskatīju vismaz divus autorus, kuru izstādes vēlētos redzēt muzejā. Katru gadu rīkojam konkursu par iespēju izstādīties muzejā, kā arī cenšamies aicināt pazīstamus, slavenus autorus. Lepojos arī ar to, ka esam ieviesuši jaunas tehnoloģijas. Tomēr pati lielākā vērtība ir mūsu komanda.

Cik liela tā ir?

Kopā ar uzraugiem esam deviņi cilvēki.

Izstāžu pieteikumus vērtē speciāli aicināta žūrija, un konkursa pieteikumi aizpilda lielu daļu izstāžu plāna. Vai šī pieeja ir veiksmīga?

Pirmkārt, tā ir iespēja iepazīt diezgan daudz fotogrāfu, par kuriem citādi neuzzinātu. Žūrija izvēlas labākos, līdz ar to kaut kādā mērā ir uzlabojusies izstāžu kvalitāte. Ja izstāžu grafiku veidotu tikai muzeja kurators, tad varbūt būtu daudz lielāka vienveidība. Es vēlos parādīt visdažādāko fotogrāfiju. Šobrīd vairāk ir mākslas, vēsturiskās un dokumentālās fotogrāfijas, bet nākotnē gribētu rādīt arī labu komercfotogrāfiju. Godīgi sakot, veidot tikai latviešu autoru izstādes nebūtu iespējams arī tāpēc, ka tam trūkst līdzekļu. Laba izstāde autoriem izmaksā ļoti dārgi.

Vai starp deviņiem muzeja darbiniekiem ir vismaz viens kurators?

Nē, mums nav šāda posteņa.

Vai muzeja darbinieki bez arhivēšanas veic arī pētījumus?

Mums ir viens cilvēks, kas ar to nodarbojas. Tas, protams, ir par maz. Ir bijis pētījums par Žani Legzdiņu, šobrīd tiek pētīta fotogrāfija 20. gadsimta 40.–60. gados. Šis laiks ir maz pētīts, mēs vēlamies izveidot par to jaunu ekspozīciju. Līdz šim pētījumi ir saistīti ar muzeja izstādēm.

Kāpēc, tavuuprāt, Latvijā ir tik maz pētījumu par fotogrāfiju?

Nevienu nevar piespiest pētīt fotogrāfiju. Ne vienmēr tas ir tikai naudas jautājums. Svarīgs ir arī pieprasījums – ko ar to pētījumu iesākt? Ir jābūt pētnieka dvēselei, lai gribētos kaut ko pētīt. Lai arī Pēteris Korsaks to nedara akadēmiski, viņam ir pētnieka dvēsele, viņu nekas nespēs apstādināt – ne naudas trūkums, ne slimības.

Tūlīt jau tālā vēsturē būs 1970., 1980. gadi – mūsu fotogrāfu “ziedu laiki”. Viņi ir ļoti atsaucīgi, ja vien kāds gribētu par viņiem interesēties. Mēs tā skaisti šo laiku aizlaidīsim garām, jo nav cilvēku, kas grib nodarboties ar pētniecību.

Esmu dzirdējis, ka vienas izstādes budžets Fotomuzejā ir 10 lati, vai tas tā ir?

Budžets ir tāds, kāds tas ir. Pēdējos divus trīs gadus saņemam atbalstu no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, vidēju 30 latus vienai izstādei, plus vēl Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) piešķīrumi. Regulāri izdodas sarunāt arī atbalstu no vēstniecībām. Daudz palīdz arī brīvprātīgie. Mums nekā cita netrūkst, tikai naudas!

Vai Kultūrkapitāla fonda finansējumam piesakāties katrā konkursā?

Saprāta robežās, lai mēs spētu šos projektus arī realizēt. Dabūjām kultūras mantojuma mērķprogrammā finansējumu, un šobrīd veidojam jaunu ekspozīcijas sadaļu par Juri Benjamiņu.

Vai pareizi saprotu, ka naudu meklējat tikai tām izstādēm, kuras veidojat paši, kamēr konkursā izvēlētajām izstādēm finansējums jāmeklē pašiem autoriem?

Jā, tā tas ir. Ir vietas, kur fotogrāfam maksā honorāru par izstādi, taču šādā veidā, kā mēs strādājam, dara arī daudzos citos muzejos, arī ārzemēs. Ja pašmāju fotogrāfi bieži vien nenovērtē muzeju, tad ārzemju fotogrāfi ir sajūsmā par iespēju izstādīties muzejā – viņiem ir svarīgi, ka CV var ierakstīt, ka bijusi izstāde muzejā. Mēs jau paši redzam savus trūkumus, bet daudz ko nevaram mainīt tikai resursu trūkuma dēļ.

Kā muzeja darbību ietekmē tas, ka tā nav patstāvīga institūcija, bet gan Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle?

Pašlaik tas neko labi vai slikti neietekmē. Krīzes laikā tas varbūt pat palīdzēja, jo bija iespējams atlicināt naudu kaut kādām svarīgām lietām. Valsts finansējums paredzēts tikai algām un komunālajiem maksājumiem.

Cik daudz cilvēku apmeklē Fotomuzeju?

Ap 500 cilvēku mēnesī. Šajos piecos gados maksas apmeklētāju skaits ir dubultojies, līdz ar to arī ienākumi ir krietni pieauguši. Tomēr ir grūti plānot izstādes un muzeja darbību ilgtermiņā, ja nezinām pat, kāds būs nākamā gada budžets.

Var daudz runāt par to, kā nav, bet kas ir tas, kas ir Latvijas fotogrāfijā?

Šeit man būtu jāmin vairāki preses fotogrāfi, kurus es tomēr pazīstu labāk. Tagad jau jāsaka, ka bijušie fotogrāfi, piemēram, Uldis Briedis. Tādas kvalitātes fotogrāfi diemžēl presei vairs nav nepieciešami. Tāpat es minētu Bindi, Mihailovski, Tugaļevu, Braunu un daudzus citus, kas šodien vairs nav tik aktīvi, bet kaut kādu noteiktu vietu Latvijas fotogrāfijas vēsturē ir iekarojuši. Arī jaunie attīstās pietiekami interesanti, taču mani pārsteidz ideju trūkums daudzu jauno fotogrāfu darbos. Latvijā ir tik daudz visādu notikumu un ideju, ka uz katra soļa varētu izdomāt projektu, bet tas nenotiek.

Vai varam sagaidīt kādas izmaiņas saistībā ar muzeja telpām – remontu vai pārvākšanos?

Pašlaik notiek sarunas par pārvākšanos uz ēku tepat blakus, Mārstaļu ielā 6. Mums būtu lielākas un labākas izstāžu un vēsturiskās ekspozīcijas zāles, arī telpas dažādām darbnīcām un bibliotēkai. Šis būtu veiksmīgs risinājums, jo tā nav privāta ēka, un līdz šim pārāk daudz jātērē telpu īrei.

Kādas izstādes paredzētas 2014. gadā?

Būs Andra Kozlovska izstāde, ceram, ka izdosies sarīkot izstādes arī Leonīdam Tugaļevam un Jānim Deinatam. Šobrīd strādājam arī ar zviedru fotogrāfu Joakimu Brolinu (Joakim Brolin), kuram bija izstāde Fotografiska muzejā Stokholmā. Plānotas arī zviedra Sūnes Jonsona (Sune Jonsson), lietuvieša Rimalda Vikšraiša (Rimaldas Vikšraitis) un Sputnik grupas dalībnieka poļa Jana Brikčinska (Jan Brykczynski) izstādes.