10 minūtes ar Kontanu Bežaku

Kontans Bežaks (Quentin Bajac, 1965) – jaunais, vadošais fotogrāfijas kurators Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA), pēc izcelsmes parīzietis, atzinīgi vērtētu Gallimard izdotu trīs fotogrāfijas vēstures krājumu autors – ir strādājis par kuratoru 17 gadus – vispirms Orsejas muzejā un pēc tam Pompidū centrā. MoMA 84 gadu ilgajā vēsturē ir bijuši tikai četri Fotogrāfijas departamenta vadītāji, un Kontans Bežaks ir pirmais kurators, kurš nav amerikāņu izcelsmes. Aprunājāmies pirms lekcijas Kolumbijas koledžā Čikāgā.

Pirmo reizi apmeklējāt MoMA 11 gadu vecumā. Vai jums ir kādas atmiņas par to?

Tā īsti nav. Es šīs atmiņas izgudrotu, ja teiktu, ka man tās ir. Atceros tikai, ka tā notika. Tajā laikā MoMA bija daudz mazāks muzejs. Tas bija 1976. gadā. Iespējams, tā bija fotogrāfijas izstāde, man derētu pārbaudīt (smejas).

Kāds ir bijis šis gads MoMA?

Esmu saņēmis daudz atbalsta, un šis ir bijis ļoti produktīvs gads. Es ierados strādāt departamentā, kuram ir iespaidīga vēsture un kuru raksturo pašaizliedzīgs darbs fotogrāfijas jomā. Iespējams, es ierados ar citādu skatījumu un pieredzi, tāpēc, pēc manām domām, ir dažas lietas, kuras derētu mainīt. Turklāt es sāku strādāt MoMA interesantos apstākļos – mēs ceļam muzeja paplašinājumu, jaunu ēku, kas nodrošinās papildu telpu kolekcijai un izstādēm.

Kādas ir lielākās atšķirības kuratora darbā Eiropā un Amerikā?

Es nāku no franču sistēmas, kurai joprojām tiek piešķirts valsts finansējums – lielākā daļa lielo institūciju saņem naudu no valsts. Naudas summa paliek mazāka un mazāka, tomēr finansējums tiek piešķirts. Savukārt Savienotajās Valstīs finansējums tiek piešķirts privāti. Tā ir lielākā un nozīmīgākā atšķirība. Strādājot Eiropā, man nevajadzēja domāt par līdzekļu piesaisti. Amerikā cilvēki strādā daudz koleģiālāk, kā vienots kolektīvs, tur valda īsts komandas gars.

Alfrēds Bars (Alfred Barr), pirmais MoMA direktors, iztēlojās, ka muzejam ir jāizskatās kā torpēdai – lai priekšdaļa vienmēr būtu nākotnē, norādot uz laikmetīgo. Ko moderns muzejs nozīmē šodien?

Tas nozīmē, ka mums ir muzejs, kurš savas durvis vēra pirms 80 gadiem, tāpēc mums ir modernās un laikmetīgās mākslas muzejs. Tomēr varat teikt, ka “moderns” modernās mākslas muzejā nes divējādu nozīmi – no vienas puses, tā saistās ar laikmetīgo, no otras puses, tā ietver modernisma ideju un filosofiju, kas attīstījās pēc avangarda un joprojām ir jaušama MoMA attieksmē uz izstādēm un mākslas darbu iegādāšanos. Tomēr ir taisnība, ka mēs nedaudz atšķiramies no tā, kā Alfrēds Bars to iztēlojās pagājušā gadsimta 20. gados, jo mēs ne tikai pamatīgi strādājam laikmetīgās mākslas jomā, bet mums ir arī milzīga modernās mākslas kolekcija. Skatījums nedaudz mainās, bet faktiski ir diezgan neparasti, ka muzejs veselus 80 gadus ir strikti veltīts tikai laikmetīgajai mākslai. Tagad mums ir arī MoMA PS1, kura darbības joma ir saistīta ar pašu laikmetīgāko mākslu.

MoMA ir viens no vispopulārākajiem muzejiem pasaulē, tāpēc tā auditorija ir ne tikai ar mākslu saistīti cilvēki un lietpratēji, bet arī daudz tūristu, jo MoMA ir viena no obligāti apmeklējamām vietām Ņujorkā. Vai jūs pievēršat uzmanību skatītāju dažādībai, un kā tas atspoguļojas jūsu fotogrāfijas izstādēs?

Labākās izstādes ir tās, kad organizators nolemj veidot izstādi pēc saviem ieskatiem, neņemot vērā kādas konkrētas audiotrijas iespējamās vēlmes. Kuratoram ir jāturas pie savas pārliecības, nevis jāapmierina skatītāju iegribas. Tas ir tiešām svarīgi. Protams, nav melots, ka MoMA ir starptautiska publika, tomēr mums jācenšas piesaistīt vairāk ņujorkiešu nekā mēs to darām pašlaik. Arī skatītāji mainās. Mēs cenšamies piesaistīt jaunākus skatītājus un meklējam jaunus veidus, kā šos skatītājus atvest uz muzeju. Mēs jau strādājam ar sociālajiem medijiem, ir izstrādāts digitālais muzejs, nevis vienkārša mājaslapa.

Jūsu interesēs ir atvest uz muzeju vairāk franču mākslinieku, piemēram, Sofiju Kalli (Sophie Calle) un Aneti Mesadžeri (Annette Messager). Vai Austrumeiropas fotogrāfiem ir iespēja tikt izstādītiem MoMA vai citā šāda mēroga muzejā?

Manuprāt, ir! Mums, piemēram, ir Jaunās fotogrāfijas pasākums. Šī ir viena no lietām, ko es vēlētos nedaudz mainīt, jo man šķita, ka tai pietrūkst atpazīstamības un, iespējams, tā ir pārāk amerikanizēta. Es to iztēlojos lielākā apmērā, piesaistot vairāk starptautisku mākslinieku. Šis pasākums varētu būt kā biennāle. Tas nozīmē, ka mēs varētu piesaistīt jaunus fotomāksliniekus no dažādām valstīm. MoMA cieši vēro Austrumeiropu. Mums ir darba grupas, kas strādā ar atšķirīgām pasaules daļām, un mums ir viena darba grupa, kas strādā tikai ar Centrālo un Austrumeiropu. Un ja jūs paraugāties uz MoMA izstādītājiem māksliniekiem, Centrālā un Austrumeiropa veido ievērojamu kolekcijas daļu.

2015. gadā Jaunā fotogrāfija svinēs 30. jubileju. Kā jūs esat iecerējis šo izstādi?

Es vēlos to izveidot lielāku un piesaistīt dažādas fotogrāfijas formas. Mums vajadzētu ņemt vērā fotogrāfijas visuresamību un izstādīt arī vairāk grāmatu un pašpublikāciju, censties uzbūvēt tiltu starp fizisko un digitālo muzeju, lai aptvertu visas iespējamās fotogrāfijas formas.

Vai jūs kolekcionējat fotogrāmatas?

Man ir daudz grāmatu, bet es nesauktu sevi par kolekcionāru.

Pasaule pati par sevi: fotogrāfija studijā bija jūsu pirmā izstāde MoMA. Vai jūs varētu pastāstīt par to nedaudz vairāk un komentēt jūsu izvēli?

Tā bija izstāde, kuras pamatā bija darbi tikai un vienīgi no muzeja kolekcijas, tāpēc nebija nepieciešams piesaistīt darbus no ārpuses. Ideja bija izveidot kaut ko atšķirīgu no ierastās prakses, ne tikai atklāt, ka MoMA ir iespaidīga dokumentālās fotogrāfijas kolekcija, sākot no Eižena Atžē (Eugène Atget) līdz Volkeram Evansam (Walker Evans), Lī Frīdlanderam (Lee Friedlander) un Diānai Arbusai (Diane Arbus). Mums ir kolosāla kolekcija, taču, kad es atvēru kastes un ieraudzīju lietas, kuras nemaz negaidīju tur ieraudzīt, aptvēru, ka var pastāstīt arī citu stāstu, kas vairāk vēstītu par eksperimentēšanu. Tāpēc gribēju pastāstīt par to, kā mākslinieki izmantoja savas studijas. Tur bija daudz reklāmas, modes, komerciālās, mākslinieciskās un zinātniskās fotogrāfijas. Tas ir vēl viens veids, kā uzrakstīt Amerikas fotogrāfijas vēsturi.

Jūs uzsverat domu, ka uz fotogrāfiju ir jāskatās starpdisciplināri. Kāpēc tas ir svarīgi?

Man šķiet, ka tie, kas ierodas MoMA, vispirms dodas uz glezniecības un tēlniecības galerijām, jo tur var aplūkot modernās mākslas vēstures gaitu un tajās nav ietverti citi mediji. Kad paskatāmies uz laikmetīgo praksi, protams, izcili fotogrāfi turas pie sava medija un pēta to, un tur nav nekā nosodāma, tomēr ir arvien vairāk mākslinieku un fotogrāfu, kas pārslēdzas no viena medija uz citu, cenšoties atrast piemērotāko savu ideju īstenošanai. Manuprāt, mūsu uzdevums ir pielāgoties māksliniekiem. Tas sabalsojas arī ar Alfrēda Bara domu, ka modernās mākslas vēsture ir multidisciplināra. Iespējams, darba procesā mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē multidisciplināra domāšana.

Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem fotogrāfija beidzot ir iekarojusi vietu muzeja sienās. Līdz ar internetu un dažādajiem medijiem vairs nebija svarīgi fotogrāfiju piekārt rāmītī pie sienas. Vai jūs saskatāt medija izmaiņas?

Es pirms tam pieminēju digitālo muzeju, tas varētu būt jauns pavērsiens. Arī fotogrāfijas tirgum būs jāmainās, jo, piemēram, ir mākslinieki, kas darbus veido tikai ekrānam. Mums visiem nāksies pielāgoties. Man ir arī radies iespaids, ka daudz jaunu fotogrāfu atgriežas pie fiziskāka darba – veidojot attēlus kā objektus. Arī tas ir aktuāli mūsdienās.