Māris Prombergs: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Saigona, kuru kopš 1975. gada sauc par Hošiminu, kaut arī sadzīviskās sarunās iecienīts pilsētas iepriekšējais nosaukums, bija vienīgā man kaut cik atpazīstamā detaļa no stāsta par Vjetnamu, kas aizgūta no deviņdesmitajos televīzijā redzētiem amerikāņu grāvējiem. Atmiņu nogulsnēs tā bija palikusi kā baisa, smacīga pekle, kurā tika iemesta kāda uzpumpēta amerikāņu ikona, lai erektētas mūzikas pavadījumā iznīdētu šķībacaino vjetkongu.
Pirms pāris gadiem devos apciemot draugu un paceļot pa Vjetnamu, lai ikdienas pastaigās un sarunās pārrakstītu savus nepieskatītos priekšstatus par dzīvi Tālajos Dienvidaustrumos. Izvēlētā fotogrāfija ir no kādas maldīšanās pa Saigonas ielām, līdz nonācu pilsētas botāniskajā dārzā.
Ja Rīgas botāniskajā dārzā varētu meklēt klusu patvērumu un noķert mirkli divvientulības ar attālākas izcelsmes tropiskiem augiem, tad Saigonā, apvienots ar zooloģisko dārzu, tas bija pieplūdis ar vietējiem iedzīvotājiem un drīzāk atgādināja pilsētas centrālo skvēru. Kad biju apmetis pāris līkumus ap strūklakām un veiksmīgi izmanevrējis pa izlocītām takām, nonācu uz kādas siltumnīcas sliekšņa. Steigšus paķēru fotoaparātu un uzņēmu attēlu, kas vēlāk izrādījās vienīgais šajā pārgājienā. Īpaši neaizķerdamies, nodefilēju turp atpakaļ pa mēli starp augiem un piestāju netālu no ieejas.
Man patīk siltumnīcu mitrais, ar dzīvīgu rosību piesātinātais gaisa blāķis, kam var nesteidzīgi stumties cauri. Ar plašu fermentācijas radītu smaržu klāstu, kas dažkārt elpai liek sastingt un acīm ieplesties, Saigonas tropiskās mājas iesūc arī lielu skaitu laisku cilvēkveidīgo organismu. Man nav raksturīga pastiprināta interese par botāniskiem dārziem, tomēr tie var kļūt par vēl vienu impulsu, virzienu un patīkamu galamērķi klejojumos jaunatklātās lielpilsētās, kurās dārzi tiecas atgādināt par dabu aiz daudzlīmeņu mikrorajoniem.
Kad vairākas nedēļas vēlāk mājās biju ticis līdz fotogrāfiju izdrukām, pamanīju, ka šajā siltumnīcas fotofiksācijā ir izdevies simboliski uzsvērt spēju ieraudzīt to, kas norisinās aiz priekšplānā izspēlētās realitātes. Puisis rūtainajā kreklā fotografē, bet meitenes pozē ar diviem izslietiem pirkstiem, it kā sludinādamas mieru, uzvaru, atgādinādamas, ka mēs te bildējamies divatā, vai vienkārši atkārtojot vienu no šajā sabiedrībā ierastajām fotografēšanās pozām. Līdzīgi meitene sastingusi pozē slēpotājas pozā uz pakāpiena ar augiem, bet jaunietis, pretojoties cilvēku plūsmas vibrācijām, cenšas notvert veiksmīgu mirkli. Tomēr apkārt notiek daudz vairāk par fotogrāfijās iemūžinātajiem tēliem, pozām, stāstiem. Ārpus tām paliek fotogrāfi, citi personāži, no kuriem daži iesaistās ar saviem vērotāju skatieniem, un visa pārējā ainava.
Attēlu uzņemšana, kuros cilvēki bildējas, sadalījušies fotogrāfos un pozētājos, ir ierasta prakse, un pozēšana fotoaparāta vai videokameras priekšā kā sociāls fenomens attiecīgajā vietā un laikā pats par sevi ir interesants ne vien sociālo zinātņu pētniekiem, bet var likties komisks arī ikdienišķam garāmgājējam. Fotogrāfija it kā sniedza iespēju ieraudzīt, kā realitāte tiek veidota un uzņemta Vjetnamā. Tā atgādina vienu no making-of vai behind-the-scenes bildēm, ko mēdz rādīt filmu beigu titros vai atsevišķā dokumentālā video. Attēli, kas demonstrē nevis izspēlēto priekšplānu, bet skaidro, kas, kā un kāpēc notiek aizkulisēs. Vienīgi šajā gadījumā viss šķita pa īstam. Viss bija reāli.
