Nedomāt cita vietā
“Fotogrāfija kaut kādā ziņā ir ļoti neērts medijs. Tai nu jau ir gandrīz divsimt gadu, bet mēs joprojām nezinām, ko ar to iesākt. Pareizāk sakot, mēs lieliski mākam ar to rīkoties un zinām, ko ar to var darīt, taču, lai cik tas dīvaini skanētu, problēmas mums joprojām sagādā centieni saprast, kas mums ar to būtu jādara.”
Tā es rakstīju par Arņa Balčus fotogrāfiju sēriju Episodes Vol. II 2007. gadā. Ir pagājuši septiņi gadi, bet šķiet, ka nekas daudz nav mainījies. Arnis Balčus ir izstādījis divdesmit fotogrāfijas no sērijas Uzvaras parks, un, nākot uz Mūkusalas mākslas salonu, mans mērķis bija apskatīt Balčus darbus, taču, pirms nonākt līdz pašai fotogrāfijai, līdz tam, kāpēc vispār izstāde ir tapusi, sākumā ir jātiek cauri kontekstam. Tieši tā – es apzināti rakstu “jātiek cauri”; tikpat labi varētu teikt “jāizlaužas” vai “jāizbrien”. Publicitātes teksts internetā apgalvo, ka Balčus izstāde, līdzās citiem mākslas darbiem, kas redzami salonā, “apskata identitātes jēdzienus un uzsver to saistību ar mainīgo vēsturi un atvērto nākotni”. Drosmīgs uzstādījums, bet tā jau ir ierasta prakse, ka mākslas profesionāļi cenšas runāt valodā, kas nepieder viņiem. Šim “kontekstam” nav grūti tikt cauri, taču pie izstādes ieejas apmeklētāju sagaida lapiņa ar tekstu, kas cenšas vēl stingrāk noenkurot izstādi kādā konkrētā, atvainojos, pieredzes laukā. Sociālais zinātnieks Sergejs Kruks piedāvā savu skatījumu uz Balčus paveikto. “Falliskie priekšmeti, kara atmiņas, asins sarkanais un seksualitāte nepārprotami aicina uz psihoanalītisku interpretāciju. Pirmsedipālā bērna uztverē tēva un mātes dzimumakts tik tiešām ir agresijas akts. Šajās fotogrāfijās divi sniegbaltie halāti un sakārtotās gultas liecina par nodomu tīrību. Vajadzība pēc Cita ir atzīta. Fantāzija ceļ trauksmi, tēlojot briesmas, kuras var radīt šīs attiecības. Tāpēc atzīšanai tūlīt seko padzīšana, Cits tiek padarīts par Alien.”
Lai piekļūtu pašiem Balčus darbiem, lai tiešām apskatītu to, ko mākslinieks piedāvā, un izlauztos cauri šim bezjēdzīgajam diskursam, jāatzīst, ir nepieciešams rūdījums. Mana personiskā pieredze rāda, ka ir jāpavada kāds laiks, izslimojot šo “diskursīvo slimību”, kas liek runāt tukšos jēdzienos par nāvi, seksu, karu, geštaltu un pirmsedipālo agresijas aktu. Bet pienāk brīdis (tā gribas cerēt), kad tu saproti, ka šī valoda nespēj atbildēt uz tiem jautājumiem, kas ir tavā galvā, kā tā ir tukša un bezjēdzīga, ka tā tikai izmisīgi cenšas paskaidrot tā vietā, lai censtos saprast. Bet tās ir pavisam atšķirīgas pieejas.
Mākslas darbs nepastāv ārpus konteksta – sociālie un mākslas zinātnieki tomēr tik daudz ir sapratuši tā saucamās kritiskās teorijas attīstības gaitā. Taču tas, kas tik bieži (un šis nav izņēmums) tiek sajaukts vietām, ir līdzeklis un mērķis. Lai kā arī sociālais zinātnieks vēlētos iejūgt Balčus darbus psihoanalītiskās interpretācijās, tas viņam nekad neizdosies. Psihoanalīzes diskurss, simptoms un trauma, geštalts un “mamma-tētis-es” nekad nepielips Balčus darbiem, lai kā arī Kruks to gribētu. Tas tāpēc, ka Balčus nenodarbojas ar skaidrošanu, bet gan izziņu. Ja Balčus nemēģinātu saprast mūsu attiecības ar Uzvaras parku un 9. maija svētkiem, bet gan tikai didaktiski norādītu mums, ko viņš jau ir sapratis, viņš nenodarbotos ar fotogrāfiju. Citiem vārdiem sakot, konteksts nevar būt labas mākslas izejas punkts; fotogrāfija nenodarbojas ar interpretāciju, bet gan ar izziņu. Tā neiziet no konteksta, bet pati rada to. Un šis fakts ir tas, ko sociālais zinātnieks negrib atzīt.
Kad beidzot pārvarēti kontekstuālie šķēršļi un atmesti liekie aicinājumi intepretēt, var apskatīt pašu izstādi un kopā ar Balču mēģināt kaut ko saprast. Nav brīnums, ka man neizdodas saskatīt izstādē ne pirmsedipālo, ne fallisko. Tas, ko es redzu, ir vecu, ar medaļām apkrautu kungu, kuru ir nodevusi vēsture. Es redzu viņa uztraukto skatienu brīdī, kad viņš atšāvis abas rokas, lai vējjaka, ko var pamanīt viņa rokās aiz muguras, neaizsegtu mundieri, ar kuru viņš acīmredzot lepojas. Es redzu arī bijušo viesnīcu Tūrists, kurā autors ir pavadījis nakti, bet no rīta uzņēmis, manuprāt, izstādes skaistāko attēlu – zilganā auksta rīta gaismā ieskautu parku, vientuļu autostāvvietu viesnīcas priekšā un pāri kokiem rēgojušos pieminekli – tieši centrā. Es redzu Balčus vēlēšanos saprast, kas notiek šajā parkā, kādi cilvēki (un dzīvnieki – zibspuldzes izgaismotās parka pīles) to apdzīvo. Redzu detaļas un tikai tad varu sākt kaut ko interpretēt. Es sekoju Balčus skatienam, tai parka telpai, kuru viņa skatiens man piedāvā, un es secinu, ka man patīk atrasties šajā melanholiskajā vidē. Ne man, ne kādam citam nav nepieciešama gatava interpretācija, lai tur iekļūtu. Balčus izstādes veiksmes pamatā ir tas, ka viņa darbus var lasīt pa tiešo, jo viņa skatiens ir godīgs, bet tā, iespējams, ir svarīgākā laba mākslinieka īpašība. Balčus nedomā manā vietā.
