Mākslinieks rezidencē. 10 minūtes ar Pjotru Antonovu

Pavasarī krievu fotogrāfs Pjotrs Antonovs (Петр Антонов, 1977) vienu mēnesi pavadīja apvienības Orbīta dibinātajā Jevgenija Pastora rezidencē Rīgā. Rezultātus, kas ir daļa no Orbītas projekta Rīgas dzejas karte, līdz svētdienai, 14. septembrim, iespējams apskatīt Tabakas fabrikā (Miera 58).

Pjotrs apguvis Rīgu, dedzīgi sistematizējot visu sev apkārt. Pie sienas rindojas attēli ar gandrīz visiem priekšmetiem, atrastiem dzīvoklī, hiancintes novērojums trīs nedēļu garumā, fotografēti gandrīz visi produkti, kurus Pjotrs iegādājās lielveikalā Prizma, viņa gatavotais ēdiens, atkritumi, Bolderājā atrasti objekti, zālāja fragmenti, Rīgas centra ielas un vēl.

Pjotrs Antonovs strādā krievu un starptautiskajai presei, paralēli darbojoties pie saviem projektiem. Viņa darbi publicēti izdevumos Le Monde, Der Spiegel, Mare, Report on Business, Financial Times Magazine, Courrier International, D – la Repubblica, Forbes Russia, Bolshoi Gorod, Russian Reporter Magazine. Ar personīgajiem projektiem viņš piedalījies izstādēs Krievijā, Kanādā, Itālijā, ASV, Sīrijā, Azerbaidžānā, Lietuvā un Latvijā, nominēts Prix Pictet, Paul Huf un PDN30 balvai.

Kā tu nokļuvi rezidencē Latvijā?

Ar Orbītu iepazinos 2009. gadā, kad piedalījos ISSP vasaras skolā. Sazinājāmies kopš tiem laikiem, un šoziem viņi mani uzaicināja uz rezidenci. Man šķita interesanti fotografēt kaut ko, kas nav saistīts ar Maskavu vai Krieviju, jo pēdējā laikā viss, ko fotografēju, ir cieši saistīts ar Krieviju. Ja Eiropas fotogrāfijā daudzi strādā ar dzimtes tēmu, tad mums ir milzīgs jautājums – kas vispār ir Krievija? Man bija interesanti saprast, cik lielā mērā darba metodes šeit atšķirsies no darba metodēm Krievijā un cik viegli man būs saprast atšķirīgo simbolisko valodu, kas ir šeit. Kad fotografēju Krievijā, mani ļoti interesē simboli, kas ir izmētāti telpā un nonāk fotogrāfijā. Interesē, kā tu lasi realitāti un kā pēc tam tavs attēls ir nolasāms skatītājam.

Kā tev šķiet, kas atšķiras?

Galvenā atšķirība ir tā, ka Krievijas ainava ir haotiska, sekas liela cilvēku skaita nekoordinētām darbībām. Saprast kārtību, kas slēpjas aiz haosa, un spēkus, kas šo ainavu veidojuši, ir daudz sarežģītāk nekā Latvijā. Latvijā tomēr viss ir daudz kārtīgāks, mazāk haotisks. Boriss Groiss uz jautājumu, kāds ir laikmetīgās mākslas liktenis Krievijā, atbildēja, ka viņu nemaz neuztrauc laikmetīgās mākslas liktenis Krievijā, jo Krievija pati ir laikmetīgās mākslas veidojums.

Vai, veidojot projektu, tev bija jāievēro kādi nosacījumi vai varēji brīvi izvēlēties, ko darīt?

Sākumpunkts bija projekta nosaukums Rīgas dzejas karte. Mani palūdza, lai darbs būtu saistīts ar karti, Rīgu un tekstualitāti.

Kā tavā projektā izpaužas tekstualitāte?

Tekstualitāti nolēmu radīt ar attēlu parakstiem, mani interesē, cik lielā mērā attēls ir tajā redzamo lietu saraksts. Arī izstādes apraksts ir daļa no izstādes, tas kaut kādā mērā kļūst par manu reakciju uz mākslas valodu. Jo viss projekts ir par rezidenci, par to, ka rezidence ir viena no, teiksim, mākslas industrijas daļām. Tā ir vēl viena tēma, kas mani interesē, – mākslas institucionalizācija, cik lielā mērā izstādes aprakstam jābūt tipiskam, jāizmanto vienus un tos pašus šablonus. Kaut kādā mērā māksla kļūst par sevi atbalstošu sistēmu, kas seko konkrētiem mehānismiem, šabloniem un pēc šiem šabloniem pati sevi rada.

Un ko tieši tu darīji Rīgā?

Man jau sen bija ideja izveidot projektu par mākslinieku rezidencē. Vēl man bija ideja nofotografēt visas lietas dzīvoklī. Gribēju to izdarīt savā Maskavas dzīvoklī, bet kaut kā līdz tam netiku. Kad nonācu šeit, nodomāju, ka to varētu iekļaut projektā, un sāku fotografēt visu, kas atradās dzīvoklī. Tai pašā laikā fotografēju arī visu citu, kas ar mani notika, lietas, kuras parādījās, piemēram, veikala iepirkumus. Pakāpeniski sāku saprast, ko ir jēga atstāt, ko – ne. Pēc tam sāku iet laukā un fotografēt apkārtni, veicu ekspedīcijas. Ierobežoju sevi, uzstādot noteikumus, kaut ko fotografēju tikai ar statīvu un centos veidot ļoti līdzīgas kompozīcijas.

Tipoloģiskas?

Tur tā lieta, ka tā pilnīgi noteikti nav tipoloģija. Drīzāk pseidotipoloģija. Man šķiet, ka patlaban nedrīkst nopietni taisīt tipoloģijas. Arī visu šo priekšmetu fotografēšana nav īsti tipoloģija, jo es it kā fotografēju visus priekšmetus dzīvoklī, bet tomēr ne visus, un godīgi rakstu parakstā, ka tie ir gandrīz visi priekšmeti dzīvoklī. Lieku klāt savus priekšmetus. Protams, šis projekts daļēji ir vispār par to, cik lielā mērā iespējams radīt kaut ko jaunu.

Daļa projekta veidota līdzīgā manierē kā iepriekš fotografēji Maskavas ielas.

Jā, tā ir atgriešanās pie jautājuma par vizuālo valodu, tās izpratni un iespēju pārnest pierastās darba metodes uz citu vidi. No otras puses, jau kopš rezidences sākuma es visu laiku deklarēju, ka esmu atbraucis uz rezidenci, lai radītu mākslu. It kā mākslas radīšana nebūtu iedvesmas rezultāts, it kā to varētu ražot tāpat kā zābakus vai bikses. Pašās beigās fotografēju ar vidējā formāta filmu kameru – tā bija mākslas radīšanas kulminācija, tāpēc tie attēli ir nodrukāti daudz lielāki. Ideja bija izmantot pēc iespējas dažādas fotografēšanas metodes, skatoties, cik lielā mērā tās iespējams apvienot vienā projektā, un fotografēt lietas, no kurām katra varētu kļūt par patstāvīgu projektu.

Man šķiet, tieši tāpēc ir interesanti, ka tie nav patstāvīgi projekti un viss samests kopā, padarot to par absurdu. Visi šie paņēmieni lielākoties jau ir izmantoti. Ir cilvēki, kuri ir fotografējuši skatu ārā pa logu katru dienu, priekšmetus sev apkārt, priekšmetus, kurus atraduši pastaigās no viena konkrēta punkta līdz citam, utt. Kā tu zināji, kurā brīdī apstāties? Vai tu vienkārši izdarīji, cik vien varēji mēneša laikā?

Es izdarīju tik, cik fiziski varēju mēneša laikā. Diemžēl, man nepietika laika apstrādāt savus pierakstus un iekļaut arī kaut kādus datus. Katru dienu pierakstīju, cik ilgu laiku esmu strādājis.

Vai tu sev uzstādīji nosacījumus, cik daudz jāstrādā?

Nē, nē. Tā kā esmu mākslinieks, varu jebkurā brīdī paņemt brīvdienu. Kādu brīdi man bija ideja ņemt brīvdienas pirmdienās, jo arī muzeji pirmdienās nestrādā.

Tad tev nāktos strādāt sestdienās un svētdienās.

Protams, jo mākslinieks strādā nepārtraukti. Visa mākslinieka dzīve ir darbs.

Un kā tu skaitīji laiku, ko tērēji domāšanai par mākslu?

Kad tas notika apzināti, es to varēju pierakstīt, bet noteikti pierakstīju laiku, kad fotografēju; laiku, kuru tērēju, lai ietu uz laboratoriju, aiznestu attīstīt un paņemtu filmiņas; pārgājienus, kuros fotografēju.

Svarīga projekta tēma ir laika plūdums un iekšējas saiknes radīšana starp notikumiem un notikumu atcerēšanos. Kaut kas pievērš tavu uzmanību, pēc kāda laika tu to pamani atkārtoti, un veidojas šī saikne, kamēr citas lietas tu neievēro un saikne neveidojas. To uzsvēru, izvēloties fotogrāfijas. Piemēram, hiacinte, kas sākumā parādās pie dzīvokļa priekšmetiem, pēc tam parādās to priekšmetu vidū, kas nopirkti veikalā. Pēc tam vienā no fotogrāfijām ar skatu pa logu redzama šī hiacinte uz palodzes. Pēc tam hiacintei veltīts atsevišķs trīs nedēļu stāsts. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar citām lietām. Arī dzīve sastāv no tēmām un sižetiem, kas secīgi atkārtojas.