Intervija ar Janu Brikčiņski

Poļu fotogrāfs Jans Brikčiņskis (Jan Brykczyński) pēdējā laikā guvis starptautisku ievērību ar projektu Boiko, kas stāsta par mazu ciematu Karpatu kalnos Ukrainā. Jana skatījumā šī vieta pārtop pasaku zemē, kur īstenojas gleznieciskas idejas par dzīvi laukos – tālu prom no 21. gadsimta un modernās pilsētvides.

Izstāde Boiko Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma līdz 26. oktobrim.

Par ko ir projekts Boiko, un kā tev radās ideja to veidot?

Boiko ir mans pirmais ilgtermiņa projekts, kuru uzsāku pirms sešiem gadiem. Tas ir stāsts par dzīvi ciematā Karpatu kalnos Ukrainā netālu no Polijas robežas. Trīs gadus braucu uz turieni un fotografēju.

Šis ciemats ir iestidzis laikā – dzīve tur izskatās tāpat kā pirms simt gadiem. Izmantoju šo vietu un cilvēkus kā piemēru un reizē metaforu tam, kāda kādreiz bija ikdiena laukos. Daudz atsaucos uz arhetipiem un mūsdienu cilvēka idejām par šāda veida dzīvi. Modernizācijas dēļ daudzās Eiropas valstīs vairs neatrodam šādas dzīves piemērus, bet mūsu prātos vēl joprojām ir idejas, kas radušās no pasakām un citiem stāstiem. Vēlējos notvert tādus attēlus, kas atbilst manām idejām par dzīvi laukos.

Savā projektā tu esi uzsvēris sirreālos un pasakainos elementus, pastāsti par tiem!

No vienas puses, zināju, ka nevēlos veidot projektu par šīs vietas un tās iedzīvotāju folkloru; tas mani nemaz neinteresēja. No otras puses, mani nesaistīja arī reālistisks stāsts par ciematu Austrumos, parādot dzīves grūtības, kādas tur, protams, ir. Es ar nodomu koncentrējos uz skaistajiem un sirreālajiem elementiem. Tā bija apzināta izvēle – tādēļ es uz šo ciematu devos tikai ziemā vai vasarā, kad daba tur ir ļoti skaista. [Bildes atlasot,] es izvēlējos tikai tos attēlus, kuriem piemīt šī pasakas izjūta.

Savos darbos vienmēr cenšos radīt kaut kāda veida atmosfēru, radīt pasauli un aicināt skatītāju tajā ienākt. Man ir svarīgi tas, ka šī pasaule nav pārmērīgi reālistiska, jo tādu to var ieraudzīt tad, kad dodies turp pats. Tāpēc manas fotogrāfijas ir ļoti krāsainas un estētiskas. Protams, tajās atrodamas atsauces uz citiem darbiem, piemēram, uz Pītera Brēgela gleznām.

Ko nozīmē projekta nosaukums?

No vienas puses, Boiko ir vispārīgs stāsts par šāda veida dzīvi Centrālajā un Austrumeiropā, bet tajā pat laikā tas ir arī stāsts par vienu konkrētu ciematu un tā iedzīvotājiem. Cilvēki, kas tur dzīvo, nāk no etniskas grupas boiko, kura dzīvo austrumu Karpatos. Tā ir diezgan liela etniskā grupa. Projektu nosaucu tieši tā, lai arī apliecinātu cieņu tiem cilvēkiem, kas mani trīs gadus uzņēma, ielaida savā pasaulē un ļāva to fotografēt.

No otras puses, šis nosaukums lielākajai daļai cilvēku neko neizsaka – tas ir tāds maģisks un dīvains vārds, kas liek uzdot jautājumus par tā nozīmi. Rodas ziņkārība un vēlme noskaidrot, ko tas īsti nozīmē. Tas arī bija viens no izvēles pamatojumiem – tā kā “boiko” nav labi atpazīstams vārds, ap to ir zināma mistērija.

Projekts sākās ar to, ka Sputnik (Jans ir viens no dokumentālo fotogrāfu kolektvīa Sputnik Photos dibinātājiem.) saņēma finansējumu, lai fotografētu Ukrainu. Rezultātā radās projekts U, kurā ietilpst arī citu Sputnik fotogrāfu darbi. Kā tev šķiet, vai tavi un tavu kolēģu darbi ir ieguvuši jaunu nozīmi dēļ Ukrainas sarežģītās politiskās situācijas?

Pirmkārt, mūsu projekti ir vienmēr fokusēti uz kādu ļoti šauru realitātes aspektu – reti kad mēs komentējam vai strādājam ar aktualitātēm. Runājot par Boiko – kamēr tur nenotiek karš, šos cilvēkus neiesauc armijā vai neizmet no mājām, šī situācija neko daudz viņu ikdienā nemaina.

Protams, mans projekts izpelnījās daudz vairāk uzmanības Ukrainā notiekošā dēļ, jo cilvēkus šobrīd ļoti interesē viss, kas ar to saistīts. Manuprāt, mani darbi ir ārpus konkrētā politiskā konteksta, bet, atbildot uz tavu jautājumu, es teiktu, ka šī sērija parāda kultūru dažādību Ukrainā. Šis projekts tika veidots Ukrainas rietumos – daudz eiropeiskākā vietā. Interesanti, ka šī ciemata cilvēki pagājušā gadsimta laikā savas pases ir nomainījuši jau sešas reizes.

Arī runājot par citiem Ukrainā veidotiem projektiem, jāsaka, ka katrs fotografēja kādu noteiktu realitātes daļu, un, manuprāt, tas liecina par lielo dažādību, kas tur atrodama.

Pastāsti nedaudz par Sputnik. Ar ko jūs nodarbojaties, un kāda ir tava loma tajā?

Mēs nodibinājām Sputnik 2006. gadā, tas ir tāds sajaukums starp mākslinieku sadarbības projektiem un individuālajiem darbiem. Mēs vienmēr strādājam kopā pie projektiem teritorijās un reģionos, kas mūs interesē, bet tajā pašā laikā mēs vienmēr pilnīgi brīvi izvēlamies, ko un kā gribam fotografēt. Beigās cenšamies salikt kopā visus darbus, lai izveidotu no tiem grāmatu vai izstādi, un tādējādi piešķirtu papildus kontekstu šīm fotogrāfijām. No šī viedokļa projekti, kurus veidojam kopā, ir mākslinieku sadarbībā tapuši darbi. Jau no paša sākuma mums grāmatas formāts ir bijis ļoti svarīgs kā darbu prezentācijas veids.

Sputnik darbība ir ļoti strukturēta, un tam ir liela saistība ar to, kā tiek finansēti mūsu projekti. Ļoti bieži piesakāmies konkursiem, lai saņemtu ārējo finansējumu, un šādu finansējuma modeļu ietvaros ļoti bieži ir stingra laika sadale un nodošanas termiņi. Tas parasti ļauj attīstīt vienu kopēju projektu gadā. Šāda struktūra patiesībā ir ļoti laba māksliniekam – tev ir noteikti termiņi, kad jānodod darbi, citādi nesaņem atalgojumu. Pēdējo astoņu gadu laikā esam atraduši darbības modeli, kas ir ļāvis gan man, gan maniem kolēģiem apvienot darbu pie savām personīgajām sērijām ar lielākiem kopīgiem projektiem. Es domāju, ka pastāv diezgan labs balanss starp mūsu kopīgajiem un individuālajiem darbiem.

Patlaban, pēc vairākiem mazākiem projektiem, kur katrā pievērsāmies vienai valstij [U – par Ukrainu (2008–2009), IS(not) – par Islandi (2010), Stand By – par Baltkrieviju (2011–2012)], mēs sapratām, ka šobrīd esam tādā savas attīstības posmā, kad esam gatavi strādāt pie apjomīgāka projekta. Tāpēc tagad veidojam kopdarbu par valstīm, kas kādreiz bija Padomju Savienībā un kuras Krievija mēģina atgūt. Darba nosaukums vismaz pašlaik ir Pazaudētās teritorijas. Nosaukums ieguva jaunu nozīmi līdz ar politiskajiem saasinājumiem Ukrainā.

Mēs fotografēsim visas bijušās Padomju Savienības valstis, tādējādi sērijas, kuras radījām Ukrainā un Baltkrievijā, arī tiks iekļautas šajā projektā. Mērķis ir beigās publicēt grāmatu ar visiem darbiem Padomju Savienības sabrukuma 25. gadadienā 2016. gada nogalē. Pagājušajā gadā fotografējām Kaukāzā, un nākamgad plānojam doties uz Centrālāziju, kur dokumentēsim visas piecas -stānas [Kazahstānu, Kirgizstānu, Uzbekistānu, Turkmenistānu un Tadžikistānu]. Cerams, ka mums radīsies iespēja fotografēt arī Baltijas valstīs.

Pirms tam mēs radījām projektu viena vai divu gadu laikā, bet tagad tiešām vēlamies strādāt ilgtermiņā. Mēs turpināsim darbību kā iepriekš – katrs fotogrāfs fokusēsies uz to, kas viņu [konkrētajā vietā] interesē. Tas ir veids, kā stāstīt par lielu teritoriju no dažādiem skatpunktiem un ierobežotā laika daudzumā.

Sputnik piedāvā arī tā saukto mentoru programmu ar lekcijām jaunajiem fotogrāfiem. Pastāsti, kāda ir poļu fotogrāfu jaunākā paaudze? Vai studentu darbi ir daudzsološi?

Kopskats ir lielisks! Cilvēki, kas pievienojas mūsu programmai, parasti jau ir diezgan nobrieduši – viņi jau ir fotogrāfi. Mēs cenšamies viņiem palīdzēt attīstīt ilgtermiņa projektus, un gada laikā viņiem ir jāīsteno viens projekts no sākuma līdz beigām, no izpētes līdz prezentācijai. Daži no studentiem ir pavisam jauni, bet daži ir mūsu vecumā; es arī teiktu, ka lielākajai daļai ir svaigs skatījums uz realitāti. Viņi pie mums nenāk kā uz parastu fotogrāfijas skolu, jo mēs tāda neesam tradicionālajā izpratnē. Tas, ko mēs piedāvājam, ir ļoti specializēts kurss dokumentālajā fotogrāfijā, un cilvēki pie mums nāk, lai iemācītos izstāstīt stāstu.

Mums vissvarīgākais ir sērijas izveides process. Ja runājam par rezultātiem – dažiem tie ir labāki, citiem – sliktāki, bet arī viņu sākuma punkti atšķīrās. Pastāv sākuma punkts, bet tas, kā attīstīsies ideja, nekad nav paredzams. Tas var būt biedējoši, bet tādēļ esam blakus viņiem visu gadu. Mums ir daži lieliski studenti, tāpēc tas ir ļoti aizraujoši.

Tu jau uzsvēri, ka Sputnik ir ļoti svarīgs grāmatas formāts kā projekta noslēdzošā stadija. Nesen pats izdevi grāmatu Boiko. Pastāsti nedaudz par savu grāmatu un tās veidošanas procesu!

Šī ir mana pirmā grāmata, un es to izdevu pats. Tās veidošanas procesā es iemācījos visus nepieciešamos soļus, kas jāveic, izdodot grāmatu. Tas bija lielisks mācīšanās process. Kad biju beidzis fotografēt, grāmatas veidošanas darbs turpinājās vēl trīs gadus. Pārliecinājos, ka ir lietas, ko nevar sasteigt. Izveidot grāmatu nozīmēja atrast pareizo formātu projektam – tā kā šajā sērijā teju nav naratīva, bilžu rediģēšana un secības izveidošana bija sarežģīts process. Lai arī mana sērija bija ļoti fokusēta un apzināti veidota, tik un tā radās daudz jautājumu, kā salikt attēlus kopā.

Manā skatījumā grāmatas veidošana paredz sadarbību – es nevaru iedomāties, ka to veidotu viens pats. Sputnik mums ir lieliska dizainere – Anja Naļecka (Ania Nałęcka), kas ir dizaina autore visām Sputnik grāmatām, arī manai. Sadarboties ar viņu fotogrāfam ir liela laime – Anja ieklausās tavās idejās, turklāt viņai piemīt izcilas dotības iztulkot to, ko vēlies pateikt un kā jūties, grāmatas dizainā.

Ar fotogrāfiju atlasi un secības izveidi man gāja ļoti grūti. Sastrādājos ar diviem redaktoriem – pirmais bija Ēriks Vrūns (Erik Vroons, žurnāla GUP galvenais redaktors), kurš man ļoti palīdzēja, palīdzot koncentrēties uz būtiskākajiem projekta aspektiem. Pēc tam strādāju ar Rafalu Milahu (Rafal Milach, Sputnik fotogrāfs), kurš veica galējo atlasi un izveidoja bilžu secību.

Manuprāt, pašpublicēšana ir lieliska iespēja mācīties – tev jāuzņemas visa atbildība par lēmumiem. Tu esi atbildīgs par darba organizāciju, par grāmatas reklamēšanu un izplatīšanu. Tomēr nav jāpieņem nekādi kompromisi, veidojot savu grāmatu. Tikmēr izdevēji bieži uzstāj, lai lietas notiktu tā vai citādi.

Vēl viens aspekts, ko vēlos pieminēt, ir teksts, kas iekļauts grāmatā. To rakstīja laikmetīgs ukraiņu rakstnieks – Tarass Prokasko (Taras Prokhasko). Teksts strādā paralēli manām fotogrāfijām, un grāmatā mēs to ievietojām tā, lai tas nekļūst par stāsta daļu, bet ir tam blakus. Katrai sērijai ir ļoti būtiski atrast piemērotu tekstu, jo ļoti viegli var iznīcināt grāmatu ar tekstu, kas nesader ar fotogrāfijām. Protams, ir daudz cilvēku, kuri uzrakstīto nelasa, bet, ja ir kāds, kurš vēlas vairāk iedziļināties tēmā, tas var darbus atklāt no pavisam citas perspektīvas.

Pie kādiem projektiem strādā pašlaik?

Pašlaik strādāju pie divām sērijām. Viena ir saistīta ar Syngenta balvu, kuru ieguvu pagājušajā gadā. Tā deva man iespēju uzsākt darbu par urbānajām saimniecībām dažās no lielākajām pasaules metropolēm. Izvēlējos fotografēt nabadzīgas kopienas pilsētu nomalēs, kas audzē pārtiku. Galvenokārt koncentrējos uz veidu, kā iekārtoti viņu dārzi, un konstrukcijām, ko viņi būvē no dažādiem lietotiem materiāliem. Grāmatu ar šiem darbiem izdos Dewi Lewis izdevniecība 2015. gada martā, tāpēc jau tagad strādāju pie darbu atlases.

Otrs projekts, pie kura šobrīd strādāju, ir pavisam citādāks – tā ir grāmata par viena cilvēka dzīvi, kuru dokumentēju konkrētā mājā Beļģijā. Neko daudz par to patlaban nevaru pastāstīt, bet darbs ir par atmiņu un to, kā mums apkārt esošie priekšmeti funkcionē. Stāsts ir tāda kā šī cilvēka objektu dokumentēšana, iesaistot viņa arhīvu bildes. Projekts ļoti atšķiras no visa tā, ko esmu darījis iepriekš, bet tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ ir tik aizraujoši, jo tas ļauj man eksperimentēt.