Kas ir 2014. gada notikums fotogrāfijā?

Gads jau atkal cauri. Turpinot tradīciju, arī šogad vērsāmies pie dažādu ar kultūru, un jo īpaši ar fotogrāfiju, saistītiem cilvēkiem, lai noskaidrotu, viņuprāt, svarīgākos notikumus fotogrāfijā 2014. gadā. Lai arī nav liels pārsteigums, ka šogad centrālais notikums daudziem bija pirmais Rīgas Fotomēnesis, esam piedzīvojuši arī daudz un dažādu citu uzmanības vērtu notikumu – sākot ar skandalozo Ivara Grāvleja nomināciju Purvīša balvai un beidzot ar Romana Korovina retrospekciju grāmatas formātā. Šoreiz mēs uzdevām trīs jautājumus:
1. Kas ir gada svarīgākais notikums fotogrāfijā Latvijā?
2. Kas ir gada lielākā vilšanās fotogrāfijā?
3. Kas ir spilgtākais ārvalstu notikums fotogrāfijā?
Ja arī jums ir viedoklis, aicinām dalīties komentāros!

Alnis Stakle, fotogrāfs:

1. Protams, Rīgas Fotomēnesis, kas, pateicoties veiksmīgam fotogrāfijas izstāžu, izglītības un citu pasākumu kopumam, atsvaidzināja un sapurināja samērā nīkulīgo un plašākam cilvēku lokam nezināmo Latvijas fotogrāfijas vidi.

2. Manuprāt, tas, ka viens no izcilākajiem pēdējo gadu fotoprojektiem Latvijā – Ivetas Vaivodes izstāde Klēpis, kas bija apskatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā no 10. maija līdz 20. jūnijam, – pārsteidzošā kārtā neizpelnījās nomināciju Purvīša balvai.

3. Nedomāju, ka ir kāds viens notikums, kas mūsdienās spēj atstāt paliekošu iespaidu uz visu nozari, bet mani joprojām priecē un pārsteidz fotogrāmatu tirgus attīstība un ikgadējais fotogrāmatu konkursu un jauno autoru pašizdokļu piedāvājums.

Ojārs Jansons, fotogrāfs:

1. Ainažu Strobist 2014 piektās jubilejas plenērs, kurā bija labi lektori. Aivara Siliņa arhitektūras fotogrāfiju izstāde Sv. Pētera baznīcā.

2. Visas lekcijas un pasākumi, kas nebija latviešu valodā.

3. Paris Photo.

Māra Brašmane, fotogrāfe:

1. Tāds nebijis notikums bija Rīgas Fotomēnesis 2014, kura ietvaros bija ļoti daudz lielāku un mazāku notikumu, izstāžu, lekciju, tikšanos ar pasaulē atzītiem ievērojamiem fotogrāfiem, filmu skates, meistarklases…

Tad vēl ISSP fotonedēļa Kuldīgā, izstādes Cēsu Mākslas festivālā, Ogrē. Vienu vienīgo – galveno – notikumu ir grūti izcelt, jo šogad visu gadu fotogrāfija intensīvi apdzīvo muzejus, izstāžu zāles, galerijas, fabriku telpas, dzīvokļus, tirgu, jauno LNB, pilsētu, un bija skatāmas gan pirmās debijas, gan jau Eiropā atzītu Latvijas un pasaulslavenu fotogrāfu darbi. Ļoti atšķirīgi un nesalīdzināmi.

Nenoliedzot krāsu fotogrāfijas valodu, piemēram, Ievas Epneres cilvēcīgi siltajā sērijā Mātes, prieku sagādāja iespēja redzēt Mērijas Elenas Mārkas darbus, Jana Grarupa darbus, Intas Rukas Way of Life, Cilvēki no Helsinglandes. Vienkārši lieliski portreti! Kā izstādes atklāšanā trāpīgi atzīmēja fotogrāfs X: “Te ir redzams, kāda ir patiesi laba melnbaltā fotogrāfija, un kļūst skaidrs, kādēļ gribam ar to nodarboties.”

2. Dziļas skumjas izraisa tas, ka nav iespējams vienlaicīgi ar izstādi izdot arī izstādes katalogu, mums ir tikai izstāžu apskati ar viedokļiem jeb to nav vispār, nav fotogrāfijai visā tās dažādībā – no klasiskās melnbaltās fotogrāfijas līdz mūsdienu bezrobežu mediju izpausmēm –, trūkst regulāru pētniecisku darbu, kas veicinātu tās izpratni, nozīmi un vietu mūsdienu, arī Latvijas mākslas vēsturē. Vilšanās par šī gada Purvīša balvai izvirzīto fotogrāfu. It kā nebūtu bijis citu, patiesi labu izstāžu: Gvido Kajona, Jāņa Deinata, Ivetas Vaivodes, Intas Rukas u. c. Skumdina arī tas, ka nav objektīvas informācijas par Latvijas fotogrāfu izstādēm citur.

3. Nevaru neko komentēt, jo šo gadu pavadīju Latvijā.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:

1. Rīgas Fotomēnesis. Neskatoties ne uz ko, pirmais Rīgas fotofestivāls bija ļoti labi izdevies, pulcējot Rīgā gan pašmāju publiku, gan ārzemju viesus un piedāvājot plašu, kvalitatīvu un saturisku programmu apmeklētājiem: izstādes, mākslinieku uzstāšanās, portfolio skates, grāmatu konkurss un pasākums Self Publish Riga, utt.

2. Nevēlos neko publiski kritizēt.

3. Atskatoties atpakaļ, es nosauktu pirmā pasaules fotogrāmatu muzeja (The PhotoBook Museum) demo versijas atklāšanu Kaselē šī gada augustā, jo tas lieliski ilustrē grāmatas augošo nozīmi mūsdienu foto pasaulē. 6000 kvadrātmetru lielajā izbijusī fabrika pārtapa par vietu ar vairāk nekā 25 fotogrāmatai veltītām izstādēm un pasākumiem, pulcējot daudz grāmatu entuziastu no visām pasaules malām. Arī Paris Photo ietvaros kā paralēlie pasākumi notika vismaz četri izcili grāmatu pasākumi, burtiski aizēnojot klasiskās fotoizstādes. Gada garumā esam sekojuši līdzi šim fenomenam arī Latvijā, rīkojot Self Publish Riga konkursu un pasākumu un piedāvājot vairākas darbnīcas grāmatu veidošanā. Pievērsīsimies tam arī turpmāk.

Arno Marnics, LKA LKK Radošās fotogrāfijas menedžmenta apakšprogrammas vadītājs:

1. Uz Latvijas foto notikumu fona nevar izcelt kādu būtiskāko notikumu, kurš šogad būtu patiesi piesaistījis uzmanību, vienīgi, ja vien pavisam subjektīvi – LKA LKK fotogrāfijas specializācijas studentu grupas izstādi 4. dimensija, kurā tika uzrādīti arvien labāki studiju programmas rezultāti.

2. Toties gada vilšanos ir daudz, no kurām spilgtākā noteikti ir saistīta ar Rīgas Fotomēneša norisi. Šī pasākuma ietvaros tika gaidīts gan līdzsvars starp ārvalstu un vietējo autoru sniegumiem, gan arī noteikts pienesums fotogrāfiskās domāšanas attīstībā un izglītības procesos. Iespējams, ka tik tiešām tas tika nodrošināts, tomēr, no subjektīvām pozīcijām raugoties, tas bija visai nenozīmīgs savā vispārinājumā.

3. Šis gads pagāja dažādās norisēs. Diemžēl pienākumu un slodzes rezultātā nebija iespējams izsekot pienācīgi ārvalstu foto notikumiem pat kaimiņos, nerunājot par ģeogrāfiski tālākām norisēm.

Ieva Raudsepa, fotogrāfe un žurnāliste:

1. Gan ar saviem plusiem, gan mīnusiem, svarīgākais notikums fotogrāfijā Latvijā bija Rīgas Fotomēnesis. Tas pierādīja, ka ne tikai idejiski, bet arī ļoti reāli esam nobrieduši tik lielam fotogrāfijai veltītam pasākumam. Mēnesi garam festivālam ir potenciāls ne tikai attīstīt fotogrāfijas vidi uz vietas, motivējot vietējos profesionāļus, bet arī piesaistīt starptautisku auditoriju, kas varētu palīdzēt iezīmēt pasaules kartē to, kas ir Latvijas fotogrāfija. Šo iemeslu dēļ ceru, ka tik tiešām 2016. gadā varēsim tam sagaidīt otro metienu.

No Fotomēneša pasākumiem, manuprāt, jāizceļ Self Publish Riga, kas bija veltīts fotogrāfijas grāmatām un pašlaik aktuālajai pašpublicēšanai. Pasākumā piedalījās vairāki starptautiski atzīti eksperti. Ļoti vērtīga bija arī plašā fotogrāfijas grāmatu izstāde, kas Rīgai ir īpaši svarīgi, ņemot vērā to, ka pie mums nav publiski pieejamu izvērstu mākslas fotogrāfijas grāmatu kolekciju.

2. Laikam nav vienas konkrētas vilšanās, bet gan kopumā žēl, ka fotogrāfija joprojām ir nedaudz atstumta no pārējiem Latvijas mākslas procesiem. To, ka tikai pāris vietējiem kuratoriem ir interese par laikmetīgo fotogrāfiju, pierāda ne tikai Purvīša balvas nominantu vārdi, kas nosaukti šo pēdējo divu gadu laikā, bet arī tas, cik vispār maz fotogrāfijas izstāžu ir profesionālās mākslas institūcijās – no Nacionālā mākslas muzeja līdz kim?. Izbrīna tas, ka šī neieinteresētība saglabājas pat par spīti starptautiskajai atzinībai, kādu pēdējos gados ieguvuši vairāki latviešu fotogrāfi. Kā piemēru var minēt Ivetas Vaivodes sēriju Klēpis un Andreja Strokina sēriju Cilvēki kāpās, kas plūkušas laurus vairākos nozīmīgos konkursos pasaulē, pierādot, ka Latvijas laikmetīgā fotogrāfija strauji attīstās.

3. Man ir liels prieks par Ričardam Mosam piešķirto Deutsche Börse Photography balvu par Īrijas paviljona ekspozīciju Venēcijas biennālē. Tas ir viens no prestižākajiem apbalvojumiem, ko fotogrāfs var karjeras laikā iegūt. Mosa instalācija Anklāvs (The Enclave), kuru pagājušā gada nogalē varēja redzēt arī Rīgā, stāsta par vienu no pasaules bīstamākajām valstīm – Kongo – un ir tapusi uz infrasarkanās filmas. Tas tik tiešām ir ne tikai izteikti estētisks darbs, kas skatītājus uzrunā dziļi emocionāli, bet arī spēcīgs komentārs par fotogrāfiju kā mediju.

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

1. Šajā gadā ir bijis daudz dažādu foto notikumu un labu izstāžu. Kā svarīgāko gribētos minēt tieši Rīgas Fotomēnesi, jo kaut kas tāds Latvijā noticis pirmo reizi un tā bija brīnišķīga iespēja redzēt dažādas labu autoru izstādes, piedalīties portfolio skatēs un tikties ar ekspertiem. Gribētos tikai, lai šāds notikums kļūtu par tradīciju.

2. Tā gluži nebūs gada lielākā vilšanās, bet pārdomas rada tas, kā attīstās fotogrāfija Latvijā un kas tiek fotografēts. Nevarētu teikt, ka interesanti projekti un talantīgi fotogrāfi mums rodas ar tādu pašu ātrumu kā smukumbilžu ražošana. Diemžēl finansējuma trūkums fotogrāfijas mākslai un izglītības nepilnības ir atstājušas negatīvas pēdas šīs jomas attīstībā. Gribētos redzēt daudz vairāk labu jauno fotogrāfu projektus un izstādes, kas būtu konkurētspējīgas arī ārpus Latvijas robežām.

3. Šogad neesmu apmeklējusi īpaši daudz pasākumu ārvalstīs, bet, esot Helsinkos Dagerotipijas dienās, apmeklēju muzeju Kiasma, kur bija čīliešu fotogrāfa Alfredo Džāra (Alfredo Jaar) izstāde. Viņa darbi atstāja spilgtu iespaidu. Izstādē bija redzamas fotogrāfijas, instalācijas, filmas, objekti. Viņa darbi pārsteidza ar cilvēcību un sociālo atbildību par to, kas notiek un ir noticis pasaulē, un spēju ar vizuāliem līdzekļiem par to ļoti emocionāli vēstīt.

Ieva Lejasmeijere, mākslas zinātniece:

1. Divu Andreja Granta skolnieku darbi, kas parāda, cik dažādos virzienos var attīstīties dokumentālisma skola, proti, jau pieredzējušā mākslinieka Ivara Grāvleja karaoke Informatīvi-muzikāls, vizuāls un interaktīvs ieskats dažu fotogrāfu daiļradē Rīgas Fotomēneša galvenajā izstādē Viewfinders un debitanta Pauļa Jakušonoka personālizstāde Apkārt galerijā Māksla XO. Jakušonoka izstādē galvenā kvalitāte ir pašos darbos un autora skatījumā, bet Grāvleja darba saturu un jēgu veido arī tā izraisītās publiskās diskusijas par fotogrāfiju, laikmetīgo mākslu, autortiesībām un dažādām robežām.

2. Arno Marnica raksti par izstādēm. Tos lasot, liekas, ka esam septiņdesmitajos vai lasām kaut ko no Viļņa Auziņa, un man nepatīk ceļot laikā un nepatīk lasīt to, ko nevar saprast un pat izlasīt.

3. Feisbukā izplatītie selfiji uz Ukrainas kara upuru fona. Tie daudz ko maina.

Šelda Puķīte, LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošās darbnīcas vadītāja:

1. Notikums nenoliedzami bija Rīgas Fotomēnesis 2014 un tā ietvaros Rīgas Mākslas telpā notikusī izstāde Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija. Izstādes kuratorei Ingai Brūverei izdevās izveidot daudzslāņainu, bet reizē tīru un nepārblīvētu grupas izstādi bez liekiem pārsātinājumiem. Izstādē bija patīkami atkal satikt igauņu mākslinieku Paulu Kuimetu, atklāju arī jaunus, interesantus māksliniekus, piemēram, neērto pagātnes liecību pētnieci, rekonstruētāju un dokumentētāju lietuvieti Indri Šerpititi. Pagātnes ainavas klātesamību ikdienā lieliski spēja komentēt arī Marge Monko. Šīm dāmām gribas piepulcēt poļu mākslinieci Julitu Voijciku un viņas tamborēto Viļņveida ēku (Survival Kit 6), kas, lai gan nepārstāv fotogrāfiju, manuprāt, organiski iekļaujas šajā kompānijā ar savu komentāru par 70. gados celto garāko Polijas daudzdzīvokļu namu.

Fotomēnēša pasākumu ietvaros vēl gribas minēt Kaspara Podnieka darbus pilsētvides projektā Kaimiņi Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās un Arsenāla Radošajā darbnīcā notikušo Māras Brašmanes izstādi Pārmaiņu laiks. Publicistikā – Romana Korovina apjomīgā foto un zīmējumu grāmata Rock.

2. Neiecietība pret apropriācijas mākslu. Ivara Grāvleja gadījums. Svarīgais, maznozīmīgais, pareizais un nepareizais, institucionalizētais un neatkarīgais vai pat marginālais – visi šie vārdi peld medijos un sociālajos tīklos, reaģējot uz finālistu astoņnieku, kas tika izvirzīts ceturtās Purvīša balvas finālam. Uz šo titulu pretendēja arī Ivars Grāvlejs par savu interaktīvo karaoki starptautiskajā grupas izstādē Viewfinders. Fotogrāfijas scēna nebija gatava.

Atkāpjoties 2013. gadā un domājot par personīgi nesagremoto… Ievas Epneres nenominēšana Purvīša balvai par spēcīgu un, nekaunēšos teikt, skaistu izstādi Telpas atmiņa Laikmetīgās mākslas centrā kim?. Manuprāt, līdz ar to arī netika sniegta pelnīta iespēja māksliniecei kandidēt uz vietu finālā.

3. Izstāde Arheoloģiskais festivāls (Archeological Festival_ a 2nd hand history and improbable obsessions) Tartu Mākslas muzejā šovasar. Izstādes kuratore – Marija Aruso. Īpaši izceltu Paula Kuimeta, Anu Vahtras un Deneša Farkas darbus.

Daianitas Singhas (Dayanita Singh) izstāde Go Away Closer Modernās Mākslas muzejā Frankfurtē pie Mainas. Šī indiešu māksliniece veido, krāj, šķiro un eksponē fotogrāfijas kā īsts arhivārs, prezentējot izstādē darbus vairākās sadaļās, kuras dēvē par dzīvo un nedzīvo lietu muzejiem. Piemērs inovatīvai tēmas pasniegšanai un fotogrāfijas eksponēšanai.

Līga Lindenbauma, Mūkusalas Mākslas salona kuratore:

1. Pat ar neapbruņotu aci lūkojoties, jāsecina, ka Rīgas Fotomēnesis viennozīmīgi ir Latvijas fotogrāfijas dzīves notikums ar fantastisku nākotnes potenciālu.

2., 3. Pārējos jautājumus nevaru komentēt, jo neesmu pietiekoši sekojusi līdzi notikumiem fotogrāfijas pasaulē.

Evita Goze, FK redaktore:

1. Pirmais Rīgas Fotomēnesis. Lai gan nebūtu grūti atrast iemeslus arī tā kritizēšanai, tomēr apsveicami, ka Rīga beidzot ir iezīmējusi sevi pasaules fotofestivālu kartē, atvedot uz Latviju vairākus lieliskus māksliniekus, kuratorus un teorētiķus, kas ikdienā šādā koncentrācijā nenotiek. Man personīgi nozīmīgākais notikums bija Self Publish Riga organizēšana. Kamēr pasaulē fotogrāmatas piedzīvo nebijušu popularitāti, Latvijā nav iespēju tās ne aptaustīt, ne iegādāties (izņemot nedaudzos vietējos izdevumus). Self Publish Riga uz Latviju atveda pārsimt lielisku fotogrāmatu un dažādus šīs jomas profesionāļus.

2. Latvijas Fotogrāfijas muzeja joprojām nekonsekventā izstāžu politika, variējot starp diezgan labām un visai apšaubāmas kvalitātes izstādēm, kas to padara par iestādi ar reprezentatīvu nosaukumu, taču bez savas sejas.

3. Šogad lielāko iespaidu neatstāja fotoizstādes (piemēram, Anselms Kīfers Londonā vai grupas izstāde Inside Tokijas pilī Parīzē). Taču, ja jāizvēlas kāds mākslinieks, kas primāri strādā ar fotogrāfiju, tā būs britu māksliniece Klēra Strenda (Clare Strand) ar izstādi Tālākai lasīšanai (Further Reading) Krakovas Fotomēnesī, kas uzsvēra izpētes un mākslinieciskā procesa mijiedarbību. Līdzās pabeigtiem darbiem bija izstādītas Klēras piezīmes, grāmatas un žurnālu izgriezumi, parādot, kā Strendas interese par specifiskām, dīvainām jomām – fotogrāfijas izmantošana auru un paranormālu parādību izpētē vai nozieguma vietu fiksācijā – var reflektēt par medija dabu un veidu, kā uzlūkojam fotoattēlus.

Arnis Balčus, FK galvenais redaktors:

1. Rīgas Fotomēnesis. Ne tikai pašu izstāžu un notikumu, bet arī pozitīvo sabiedrisko efektu dēļ, ceļot fotogrāfijas kā mākslas žanra prestižu. Un, protams, arī tāpēc, ka tas iezīmē Latviju pasaules foto kartē.

2. Fakts, ka Purvīša balvai tikai nominēti tikai divi fotogrāfi – Ivars Grāvlejs un Māris Maskalāns, lai gan pēdējos divos gados bijušas vairākas ļoti labas foto izstādes un projekti. Dabiski, tas nav saistīts ar kvalitāti, bet to, ka fotogrāfijai trūkst savu lobiju institūcijās, kas dala balvas un naudu, rīko izstādes. Pietrūkst kuratoru, pētnieku, galeristu, kritiķu, projektu vadītāju, kas strādātu ar fotogrāfiju, tāpēc gribot negribot fotomāksla Latvijā tiek nepamatoti marginalizēta, bet no malas izskatās, ka fotogrāfi labprātīgi “vārās savā sulā”.

3. Krakovas Fotomēnesis, ko šogad kūrēja Ārons Šūmans. Un tieši viņa paša personālizstāde, kur satiekas fotogrāfija, arheoloģija, etnogrāfija un muzeoloģija, jo tas ir aktuāli man pašam, patlaban veidojot savu projektu. Spilgtu iespaidu atstāja arī Marka Pauera un Rafala Milaha jaunās grāmatas.