Intervija ar Hirohisu Koiki

Hirohisa Koike (1979) dzimis Gummā, Japānā. Ar fotogrāfiju sāka nodarboties ap 2000. gadu, līdz ar ierašanos Parīzē. Pēcāk atgriezās Tokijā un Musashino Mākslas universitātē ieguva maģistra grādu un studēja doktorantūrā. Darbojies kā pasniedzējs Tartu (Igaunijā) un Ochanomizu (Japānā), strādājis kā mākslinieks un pētnieks Nantē (Francijā). Kopš 2005. gada rīkojis personālizstādes Japānā, Francijā, Igaunijā, un Lietuvā.

Latvijas Fotogrāfijas muzejā Rīgā vēl līdz 15. februārim aplūkojama Koikes izstāde Desiderium. Tajā iekļautās fotogrāfijas uzņemtas Latvijā un Tallinā pēdējo divu gadu laikā, atklājot poetizētu autora piedzīvoto ikdienas mirkļu un nepiepildīto jūtu ķēdi, kuru kopā satur latviešu meitenes Anetes Skujas tēls. Par aizraušanos ar fotogrāfiju, saikni ar Baltijas valstīm un jaunāko izstādi sarunā, kas norit neilgi pēc atklāšanas, stāsta pats Hiro.

Kā sākotnēji nolēmi doties uz Eiropu?

Kopš bērnu dienām mani aizrāva svešvalodas. Es gribēju apgūt angļu valodu, bet, tā kā nāku no pavisam mazas pilsētiņas, tas nebija vienkārši. Vēlējos doties prom no Japānas, nonākt Eiropā. Mani saistīja eiropiešu spēja novērtēt inteliģenci. Tai laikā nemaz nedomāju, ka tam būtu jābūt kam saistītam ar mākslu. Man īsti nepadevās ne gleznošana, ne zīmēšana. Līdz ar to neapsvēru iespēju iestāties mākslas skolā, bet nolēmu studēt svešvalodas, lai iepazītu citas kultūras. Mani saistīja Skandināvijas valstis, Zemeļvalstu valodas, bet beigu beigās nokļuvu vācu valodas programmā. Studēju vācu literatūru, filozofiju un kultūru, vienu gadu apmeklēju arī krievu valodas lekcijas. Tai laikā atskārtu, ka visvairāk mani aizrauj grafikas dizains un fotogrāfija – jo īpaši 20. gadsimta modernisma māksla Vācijā, Bauhaus laiks. Fotogrāfija ir ārkārtīgi demokrātisks medijs, jo ar to var sākt nodarboties teju jebkurā vecumā, jebkuros apstākļos. Tā arī nolēmu darīt.

Biju plānojis doties uz Vāciju, bet tā vietā pārcēlos uz Franciju. Es neloloju nekādas fantāzijas, izvēle tika izdarīta nejauši, lai būtu tuvāk manai toreizējai draudzenei, kura dzīvoja Anglijā. Tur sāku mācīties franču valodu un iestājos foto skolā. Tai pašā laikā diezgan bieži braucu uz Vāciju. Mani vēl arvien interesēja vācu fotogrāfija, pārsvarā Bernda un Hillas Beheru skola, Kandida Hofere, Volfgangs Tilmanss. Uz mani iespaidu atstāja arī amerikāņu fotogrāfi – Stīvens Šors un Viljams Eglstons. Beigu beigās Francijā nodzīvoju vairāk nekā divus gadus un tad nolēmu atgriezties Japānā, lai iestātos mākslas akadēmijā un varētu rakstīt savu disertāciju japāņu valodā.

Kā nonāci Latvijā?

2013. gadā piedalījos ISSP. Tā bija lieliska platforma, lai dalītos ar dažādām idejām un domām. Visi bija lietas kursā par to, kas notiek laikmetīgajā fotogrāfijā, un es tiešām novērtēju, kā ar to šeit apietas. Diezgan ilgu laiku esmu pavadījis Igaunijā, strādājis mākslinieku rezidencē un varu teikt, ka igauņus vairāk saista laikmetīgā māksla nekā mākslas fotogrāfija.

ISSP fotogrāmatu veidošanas nodarbībās es izstrādāju zīnu ar nosaukumu Enter the Blue. Izmantoju vienu no savām fotosērijām Retardance, kas tapusi no 2009. līdz 2011. gadam. Meistarklasi vadīja Elīna Broterusa, un izrādījās, ka viņa pazīst fotogrāfijās iemūžināto meiteni – manu bijušo draudzeni, kura, tāpat kā Elīna, ir no Helsinkiem. Viņa palīdzēja man saprast, ka mani darbi rada iespaidu, ka es allaž kādam sekoju. Viņa ieteica vairāk fokusēties uz ikdienas dzīves fragmentiem, ne tikai uz cilvēku, ar kuru esmu kopā. Bet, protams, emocionālā līmenī nav iespējams kontrolēt to, ko tu dari.

Tad arī satiki Aneti?

Jā, arī viņa piedalījās ISSP. Mēs iepazināmies vienā no pēdējām dienām. Neviens nezināja, kā es tobrīd jutos, jo viņai bija draugs. Kad atgriezos Tallinā, mēs sākām sarakstīties katru dienu. Tie bija gari e-pasti, un es nemitīgi domāju par došanos uz Rīgu, lai viņu satiktu. Es uzņēmu bildes, kad kopā pavadījām laiku (paturēju prātā Elīnas teikto). Fotogrāfijās es centos notvert to, ko tobrīd piedzīvoju, lai pēcāk varētu atsaukt atmiņā attiecīgo sajūtu. Tas attīstījās par sava veida dienasgrāmatu.

Jo īpaši tas izpaužas bildē Es domāju par Tevi (I’m Thinking of You) no izstādes Latvijas Fotogrāfijas muzejā.

Piekrītu! Tā ir uzņemta Tallinā. Es jutos tik piepildīts ar emocijām pēc mūsu nakts čata, ka nofotografēju rakstāmgaldu, pie kura sēdēju. Tas kaut kādā ziņā man palīdzēja pārvērst savas iztēlotās sajūtas realitātē.

Kā šī iepazīšanās kļuva par sērijas Desiderium konceptu?

Vasaras beigās man bija jādodas uz Japānu, lai jau vēlā rudenī atgrieztos Tallinā. Man tur bija paredzēta personālizstāde. Es izmantoju iespēju apciemot Aneti, un tai laikā izjuka viņas attiecības. Ziemā viss mainījās arī starp mums, daļēji attāluma dēļ. Kad 2014. gada vasarā ierados Rīgā, turpināju bildēt viņu, viņas istabu, viņas ģimeni un viņu vasarnīcu, bet drīz vien mūsu starpā viss beidzās.

Sākotnēji es nolēmu izveidot fotosēriju sev pašam, lai aptvertu, kas īsti notika. Nolūks  nebija tikai atklāt piedzīvoto. Laika posms bija diezgan īss – vien pāris mēnešu, bet es varu strādāt tikai ar to, kas nodarbina manu prātu. Tā es varu būt atbildīgs par to, ko nododu tālāk skatītājam. Pirmoreiz es nolēmu izstādīt šo sēriju pagājušā augustā, kad tiku uzaicināts piedalīties mākslas festivālā Art Kurabiraki Fujiyoshida 2014 Japānā.

Un kā ar personālizstādi Rīgā?

Pirms kāda laika jautāju Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktorei Mairai Dudarevai, vai neatrastos kāda iespēja iegūt stipendiju, lai es varētu vēlreiz atbraukt uz Rīgu. Kad viņa man atrakstīja un piedāvāja izstādi muzejā, es uzreiz zināju, ka vēlos rādīt Desiderium.

Kāpēc bija svarīgi atklāt Anetes identitāti, nevis veidot abstraktu konceptu par iemīlēšanos un alkām pēc kāda cilvēka?

Šajā sakarā bija svarīgi runāt par konkrētu personu. Lai gan sajūtas bija vienpusējas un ne pie kā nenoveda, tas bija emocionāls pārdzīvojums. Man ir diezgan grūti fotografēt, uzņemt portretu, ja tas nenozīmē ko vairāk. Es domāju, ka Anetes gadījumā ir jaušams noteikts attālums, tāda kā neiespējamība.

Kā viņa reaģēja uz to, ka izstādīsi viņas portretus?

Viņa bija pārsteigta. Kad es jautāju, vai viņa ir ar mieru, viņa nekavējoties piekrita, lai gan līdz pat izstādes iekārtošanai īsti nezināja, ko tieši eksponēšu.

Kāda bija ekspozīcijas ideja?

Studiju laikā es bildēju tikai ainavas un izgatavoju ļoti klasiskas fotokopijas – visas vienā izmērā, izkārtotas uz vienas ass. Kad 2007. gadā Tokijā iepazinos ar kādu igauņu meiteni, mana fotografēšanas maniere pilnībā izmainījās. Es vēlējos iemūžināt intimitāti, tomēr mani nepameta sajūta, ka nemitīgi dzenos pēc konkrēta mirkļa, bet allaž esmu par vēlu. Tajā laikā mani ieinteresēja paņēmiens izkārtot bildes tā, it kā tās būtu piespraustas pie sienas kādā guļamistabā, ne mākslas galerijā.

Iekārtot izstādi man nozīmē radīt attēlu horeogrāfiju. Cilvēka acs ir daudz jūtīgāka, nekā varētu šķist. Atkarībā no tā, vai mēs lūkojamies uz kaut ko novietotu augstu vai zemu, mēs jūtamies atšķirīgi. Ja attēls ir mazāks vai lielāks, mums nākas vai nu pieliekties tuvāk, vai arī atkāpties, lai to pienācīgi aplūkotu. Kad tu noliecies pie maza izmēra fotogrāfijas, tu esi vienīgais, kurš tajā mirklī to redz, un tas nozīmē, ka esmu centies panākt, lai šis mirklis būtu intīms. Man šķiet interesanti dalīties savā skatījumā ar citiem cilvēkiem, likt tiem pieredzēt manu ideju kādā noteiktā veidā. Piemēram, vienādā augstumā novietotām bildēm ir viena un tā pati nozīme. Ja kaut kas atrodas labi nesaredzamā vietā, tas iecerēts kā piedeva kopainai. Tādējādi pastāv iespēja izvēlēties, vai tu to vēlies vai nevēlies apskatīt. Viss atkarīgs no tā, kā jūties.

Tava terminoloģija atgādina par saistību ar laikmetīgo deju. Kā tas aizsākās?

Pirmo reizi sastapos ar laikmetīgo deju, kad viens no pasniedzējiem mani iepazīstināja ar Pīnas Baušas darbību. Tolaik es to līdz galam nesapratu, bet es zināju, ka tas ir kaut kas fantastisks. 2012. gadā kāds japāņu žurnāls mani uzaicināja fotografēt dejotāju Fumijo Ikedu (Fumiyo Ikeda, beļģu deju kompānijas Rosas dejotāja un horeogrāfe kopš 1983. gada – E. S.) Aptuveni tai pašā laikā iegādājos savu pirmo digitālo kameru, līdz tam biju strādājis ar fotofilmu.

Jādomā, ka Fumijo patika, kā strādāju, un viņa man piedāvāja kopā doties uz Beļģiju, jo tur bija paredzēts izrādīt viņas jaunāko gabalu Nine Fingers. Pēcāk viņa man atrakstīja vēstuli un jautāja, vai es nevēlētos būt par viņas fotogrāfu, līdz viņa beigs dejot. Fumijo tobrīd bija 51 gads, un es nevilcinājos ne minūti. Es biju ļoti aizkustināts.

Kas tev ir svarīgi kā fotogrāfam?

Mani interesē tas, kā es jūtos un kas liek man justies noteiktā veidā. Man ir svarīgi, lai tam, ko es izstādu, piemistu spēja radīt reakciju, un es pats par to varētu uzņemties atbildību. Es vēlos atklāt, vai piedzīvotais ir fantāzija vai kas īsts. Fotogrāfija ir kļuvusi par mūsu atmiņas instrumentu. Bez tā mēs daudz vieglāk aizmirstam. Es strādāju ikdienas momentuzņēmumu žanrā, bet, dzenoties pēc kāda īpaša mirkļa, vienmēr jūtos nokavējis. Frānsiss Skots Ficdžeralds ir teicis, ka dzīve ir sabrukšanas process. Arī tagad sarunājoties, mēs kļūstam vecāki. Mēs tuvojamies nāvei, bet to nevajadzētu uztvert kā ko skumju vai sliktu. Tas notiek automātiski, un mēs tur neko nevaram padarīt. Tāpēc mani interesē itāļu vēsturnieka Karlo Ginzburga (Carlo Ginzburg) jēdziens “mikro vēsture”. Tas nozīmē – nospraust mērķus, kurus iespējams piepildīt, izbaudīt mazās lietas un īpašus mirkļus, ko sniedz dzīve.

Tu iepriekš pieminēji intimitāti. Kā tu uz to lūkojies fotogrāfijas kontekstā?

Protams, ka šai sakarā pastāv pretruna. Intimitāte savā būtībā ir kas neliels, kas personisks un lielākoties apslēpts. Franču valodā ir teiciens mon chéri. Tagad tas izklausās salkani, bet patiesībā tas nozīmē piedēvēt kādam visaugstāko vērtību. Svarīgākais ir spēja novērtēt. Tai pašā laikā fotogrāfijas uzņemšana pieprasa distanci, tu allaž paliec novērotāja pozīcijā. Fotografēšana būtībā ir saistīta ar ieročiem – notēmē un šauj. Tāpēc intimitāti šajā kontekstā nenovēršami pavada kaut kas agresīvs.

Kādas ir tavas attiecības ar Baltijas valstīm un Rīgu?

2009. gadā es dzīvoju mākslinieku rezidencē Lietuvā un uzrīkoju personālizstādi (izstāde Minimissing galerijā ARKA Viļņā, 2010. gadā – E. S.). Tai pašā laikā es strādāju arī Tartu mākslas koledžā. Kopš tā laika es esmu atklājis šī reģiona bagātību. Es pēc kaut kā tāda esmu tiecies ilgu laiku. Biju noguris no lielām pilsētām, tādām kā Tokija, Parīze vai Nante, un šķiet, ka tāpēc šeit jūtos ļoti komfortabli. Latvijā ir tik daudz atšķirīgu slāņu, šeit viss ir vienkopus, un valda pavisam citādāka dinamika. Piemēram, jaunieši šeit skatās uz lietām pilnīgi atšķirīgi kā Japānā. Tur mani nepameta sajūta, ka neatliek nekas cits, kā sekot iepriekš noteiktai hierarhijas shēmai. Tādā veidā ir daudz grūtāk kaut ko izveidot vai pašrocīgi paveikt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es vēlos būt šeit, un tā, kā es jūtos tagad, es nejūtos nekur citur.  Es vēlos apgūt valodu, jo studiju iespējas angļu valodā šeit ir ļoti ierobežotas. ASV un Rietumeiropa šai ziņā ir daudz atvērtākas, bet psiholoģiski jūtos piesaistīts Latvijai. Es šeit jūtos atbrīvotāk. Pat ja process ir tas pats, apkārtējā vide ir atšķirīga, līdz ar to arī iznākumam būtu jāatšķiras, ne tā?