Patmīlīgs provokators vai jaunas patiesības apustulis?

1917. gadā, kad provokatīvais dadaists Marsels Dišāns Ņujorkas Neatkarīgo mākslinieku biedrības izstādē demonstrēja pisuāru, nosaucot to par Strūklaku (Fountain), sašutusī žūrija šo izaicinošo darbu pēc ilgām diskusijām noraidīja. Pret Dišānu vērstā kritika bija visnotaļ asa un skandaloza, jo tā laika sabiedrība nebija gatava ko tādu atzīt par mākslas darbu. Pēc 60 gadiem, 1977. gadā, Endijs Vorhols izveido ne pārāk populāru sēriju Oksidācijas (Oxidations Paintings), kuras radīšanā izmantojis savu un savu draugu urīnu. Tajā laikā aktīvi darbojās arī skandalozais fotogrāfs Roberts Mepltorps, kura nu jau leģendārās vīriešu aktu un atklāto sadomazohisma ainu fotogrāfijas šokēja inertākos sabiedrības slāņus, gāžot pār autoru vētrainu diskusiju lavīnas. Varētu šķist, ka sabiedrībai laika gaitā būtu jāsāk pierast pie dažāda veida provokācijām. Tomēr, kad 37 gadus vecais amerikāņu fotogrāfs Andress Serano 1987. gadā nofotografēja lētu plastmasas krustiņu, iemērktu mākslinieka urīna un buļļa asiņu pilnā glāzē, publika satrakojās niknāk nekā jebkad agrāk. Dišāns un Vorhols tiecās graut mākslas tradīciju, parādot, ka mākslas objekts var būt jebkas, un uzsvēra mākslas darba ideju kā patieso tā būtības nesēju. Savukārt Roberta Mepltorpa tematiskā uzdrīkstēšanās, laikam ritot, tika attaisnota, jo estētiskā ieturētība – melnbaltās gradācijas, nevainojamā tehnika un distancētais skatiens savā ziņā maskēja kaislības. Serano visam iepriekšminētajam pievienoja savu dumpiniecisko reliģijas kritiku, pasniegtu izteiksmīgi krāsainā tonalitātes gammā. Reliģijas jautājumi, kā zināms, vienmēr bijuši vieni no aktīvākajiem diskusiju un konfliktu rašanās katalizatoriem.

Andress Serano (Andres Serrano) dzimis 1950. gadā Ņujorkā, ģimenē audzināts stingrā katolicisma tradīcijā. Reliģijai bijusi liela nozīme viņa attīstībā, tomēr nepakļāvīgais raksturs mudināja jauno Serano spriest patstāvīgi, tādēļ 15 gadu vecumā Andress pameta vidusskolu un pēc diviem gadiem iestājās Bruklinas muzeja skolā. Sākumā Serano izmēģināja roku gleznošanā, taču, paškritiski izvērtējot talantu šajā jomā, pievērsās fotomākslai. Pēc skolas absolvēšanas Andress Serano pāris gadus fotografēja melnbaltas ielu dzīves ainas, līdz pēkšņi pārtrauca savu māksliniecisko darbību, kļuva par narkodīleri, un arī pats nokļuva nopietnā apreibinošo vielu atkarībā. Pēc šīs atkarības pārvarēšanas un noziedzīgo gaitu pārtraukšanas Serano atsāka fotografēt. Mākslinieka radošajā rokrakstā parādījās spilgta un savdabīga estētika, saskaņā ar kuru forma un visi izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi pakārtoti jau iepriekš izvirzītai idejai. Fotogrāfs atklāti paziņoja: “Esmu konceptuālists ar kameru.” Serano darbu stilistikā atspoguļojas popārta paņēmieni: liels formāts, intensīvas krāsas, objektivizēts un neizskaistināts skatījums uz attēlojamo. Mākslinieka rokrakstā skaidri redzama arī kopš mazotnes izkoptā aizraušanās ar glezniecību. Izstādēs aplūkojamie Serano darbi lielākoties ir izmēros majestātiskas, krāsu paletē ekspresīvas, dramatiskas un figurālas kompozīcijas, kas tiešām līdzinās gleznām. Spilgtākie viņa ietekmes avoti bijuši Rembrants, Rafaels, Karavadžo, Goija, Pikaso un Hieronīms Boss, tomēr zīmīgi, ka par savu mīļāko mākslinieku Serano atzinis tieši Marselu Dišānu. Jau pirmajos 80. gadu vidus darbos Andress Serano sāka brīvi interpretēt sakrālās ikonogrāfijas sižetus, balansējot uz robežas starp reliģisku kiču un jūtīgumu.

Makrofotogrāfiju sērijā Bodily Fluids, piemēram, redzamas asinis, urīns un sperma. Palielinātas līdz milzīgiem izmēriem, fotogrāfijas atgādina minimālistikas abstrakcijas. Šajā ciklā ietilpa arī ASV Dienvidaustrumu Laikmetīgās mākslas centra godalgotais darbs Piss Christ. Fotogrāfija radīja milzīgu skandālu. Autoram pārmeta reliģisko jūtu aizskaršanu, necienīgu, nievājošu attieksmi pret svētumiem, kā arī morāles normu nerespektēšanu. Serano apgalvoja, ka viņš vēlas nevis nosodīt reliģiju, bet parādīt ikonogrāfijas komercializāciju un mūsdienu kultūras seklumu. Līdzīgos šķidrumos mākslinieks ievietoja arī Romas pāvestu un citus reliģiskos totēmus. Tomēr tieši Piss Christ sacēla vētru sabiedrībā, kura, šķiet, nav rimusies vēl mūsdienās. Sašutušie izstāžu apmeklētāji vairākkārt centušies iznīcināt šo attēlu, tādējādi neskaitāmas reizes ceļot tā apdrošināšanas vērtību. Viens no skaļākajiem incidentiem bija 2011. gada 19. aprīlī, kad Francijas laikmetīgās mākslas muzejā Collection Lambert, kad reliģiskie fanātiķi mākslas darbu pamatīgi sabojāja, pārmetot fotogrāfijai Kristus zaimošanu. Par savu estētisko un idejisko pārliecību fotogrāfs saņēmis arī nāves draudus. 1989. gadā ASV senāts, apspriežot Piss Christ, liedza Serano finansiālu atbalstu un gandrīz atcēla valsts dotāciju visai avangarda mākslas nozarei. Andress Serano acumirklī iemantoja slavu un kļuva par populārāko ASV fotomākslinieku, kurš pievērsies reliģijas tēmai. Komentējot reliģisko fanātiķu kritiku, autors norāda, ka ir kristietis un veido reliģiskus mākslas darbus, balstoties personiskajā pieredzē. Autors uzskata, ka krucifiksa simbols ir zaudējis savu sākotnējo nozīmi un cilvēce aizmirsusi tā šausminošo konotāciju. Krusta simbols reprezentē vīrieti, kurš spīdzināts, pazemots un atstāts mokošai nāvei pie krusta. Šajās stundās Jēzus ne tikai noasiņoja līdz nāvei, bet arī pieredzējis visu sava ķermeņa fizioloģisko šķidrumu aizplūšanu no miesas. Iespējams, Piss Christ satrauc cilvēkus, jo drosmīgi pietuvina šo simbolu tā sākotnējai nozīmei. ¹⁾http://www.huffingtonpost.com/udoka-okafor/exclusive-interview-with-_18_b_5442141.html Ķermeņa šķidrumu izmantošanu mākslas darbā var uzskatīt arī par dažādu cilvēka stāvokļu metaforām, jo šajā laikā sabiedrība pirmoreiz saskārās ar tādām problēmām kā AIDS (par šīs slimības upuri kļuva arī Mepltorps), urīna analīžu nodošanu narkotiku pārbaudei, eitanāzijas legalizēšanu, kā arī ASV kauna traipiem – lielo bezpajumtnieku skaitu un rasistiskā kukluksklana aktivizēšanos. Serano apzināti izvēlējās radīt provokatīvus attēlus, kuros nevis moralizēja par šīm problēmām, bet gan rosināja katru skatītāju veidot attieksmi patstāvīgi.

Turklāt autora turpmākā daiļrade liecina, ka Piss Christ vēl bija gluži nekaitīgs attēls. Serano arī vēlāk turpināja jaukt kopā visus iespējamos fiziskās pasaules šķidrumus. Cilvēka dabisko izdalījumu izmantošana mūsdienu mākslā savulaik bija liela uzdrīkstēšanās. Jau Salvadors Dalī atšķaidīja krāsas ar savu spermu, uzsverot, ka gleznas ir viņa dzīve, viņa bērni un ka tāda koncepcija bez spermas nav iespējama. Mūsdienās daudz mākslinieku izmanto asinis un urīnu. Tādējādi viņi darbos atstāj daļiņu sevis – autora, vīrieša –, kas spēj dot dzīvību. To var uzskatīt par savdabīgu autogrāfu. Jau renesanses ģēnijs Leondardo da Vinči pēc Monas Lizas pabeigšanas uz audekla atstājis savus pirkstu nospiedumus.

Turpinot interesēties par cilvēku, Serano pievērsās portreta žanram un radīja vairākas dažādām sociālajām grupām veltītas tematiskas sērijas. Portretējamās personas sociālajam stāvoklim gan mākslinieks nepievērsa ne mazāko uzmanību, bet akcentēja konkrētās personas būtiskākās nianses. Efektīgi izgaismojot modeli no apakšas, tika iemūžināti vairāki simti amerikāņu – bezpajumtnieki, vienkārši strādnieki, apģērbu dizaineri un dažādas publiskas personas. Sērijā Nomadi (Nomads, 1990) portretēti Ņujorkas bezpajumtnieki, kurus Serano bija sastapis Ņujorkas ielās un vienojies par fotosesiju studijā. Darbi ir tik izteiksmīgi, ka rada iespaidu, it kā tās būtu superzvaigžņu fotogrāfijas kādā glancētā žurnālā. Tajā pašā gadā tapa arī ASV radikālo rasistu jeb kukluksklana portretējums (Klan Series, 1990). Jāpiebilst, ka Serano tēvs ir hondurasietis un māte – afro-kubiete. Pēc diviem gadiem Serano pievērsās līķu trūdēšanas un sairšanas procesa izzināšanai sērījā Morgs: Nāves iemesls (Morgue: Cause of Death, 1992). Lai izpētītu vissmalkākās detaļas, viņš morgā pavadīja trīs mēnešus. Serano vēlējās depersonalizēt mirušo miesu. Tādēļ svarīgi bija nodrošināt anonimitāti, ko mākslinieks panāca, pilnībā vai daļēji aizklājot mirušo sejas. Portretētie ir slimību un vardarbības upuri, kuri tiek pasniegti tik demonstratīvos tuvplānos, ka skatītājs var sajusties neērti. ²⁾Orvel, Miles. American Photography. Oxford History of Art. 2003. p.143 Tomēr to noteikti nevar salīdzināt ar izjūtām, kas rodas, aplūkojot viņa Sūdu šovu (Shit Show, 2008), kuru mākslinieks veidojis no 66 dažādu dzīvnieku un arī saviem izkārnījumiem. Var samulsināt arī Seksa vēstures (History of Sex, 1996) attēli, kas piesātināti ar cilvēkiem neiedomājamās pozās. Serano lieto reklāmas un modes foto industrijas vizuālo valodu, lai veicinātu pārdomas, cik lielā mērā cilvēks 20. gadsimta beigās ir reducēts līdz patēriņa preces statusam.

Provokatīvā fotogrāfa jaunākā izstāde Atpestīšana (Redemption) nupat atklāta Stokholmas fotogrāfijas muzejā Fotografiska, kur būs apskatāma līdz 17. maijam. Jāpiebilst, ka pirms astoņiem gadiem nelielajā Zviedrijas studentu pilsētiņā Lundā Andresa Serano izstāde Seksa vēsture izsauca visnotaļ dramatisku rezonansi – maskējušies, ar laužņiem un cirvjiem bruņoti neonacisti iznīcināja pusi ekspozīcijas. Neņemot vērā zviedru nevēlēšanos izstādīt sabojātos Serano darbus, jo pārāk daudz cilvēku vēloties tos iznīcināt, mākslinieks uzstāja, ka tas būs vēl viens apliecinājums viņa darbu spēcīgajai iedarbībai. Autors atzīmē, ka viņš netiecas pēc lētas epatāžas, bet gan cenšas pārkāpt pieļaujamā un ierastā robežas. Izmantojot mākslu kā izmeklēšanas instrumentu, Serano mēģina izpētīt paša neskaidrās garīgās ilgas un reliģiskos pārdzīvojumus, pārbaudot gan personīgos, gan sabiedrības ierobežojumu limitus.