Mārtiņš Eņģelis: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Pirms diviem gadiem es publicēju kādu tekstu. Tolaik mēs visu vēl rēķinājām latos, es vispār rakstīju dievs zina ko, un Čeļabinskā uzsprāga meteorīts. Jā, tie tik bija laiki, kad mana toreizējā fotogrāfijas vēstures un teorijas pasniedzēja Kārļa Vērpes uzdevuma ietvaros patvaļīgi nolēmu pētīt krāsaino uzņēmumu vēsturi. Šī fotogrāfijas forma man jau iepriekš bija sagādājusi acīmredzamu, subjektīvu baudu, taču, rakstot šo rakstu, piedzīvoju ne tikai kaunu par savu zināšanu šaurību, bet, līdz ar varbūtēji pārspīlētu misijas apziņu dalīties ar savām zināšanām, arī negaidītu ekstāzi. Tieši tādu, kā to literatūras kontekstā apraksta Rolāns Barts: “Ekstāzes teksts – teksts, kas uzstiepj zaudējuma stāvokli, kas sagādā neērtības (iespējams, pat līdz zināmai garlaicībai), izjauc lasītāja vēsturiskos, kultūras, psiholoģiskos pieņēmumus, viņa gaumes, vērtību, atmiņu nemainīgumu, izraisa krīzi viņa attiecībās ar valodu. (..) šoku, satricinājumu, zaudējumu”.
Piktoriālisms ir liels virziens. Atmaidzis fokuss, gaismu spēles, neierasti kadrējuma leņķi, atmosfēra lipīga kā mušķērājs. Rezultāts uzrunā teju ikvienu, un šiem nosacījumiem reiz ir sekojuši, šķiet, visi fotomākslas ģēniji pionieri, sākot ar daudziem zināmo Alfredu Štiglicu (Alfred Stieglitz, 1864–1946), beidzot ar ļoti daudziem nezināmo beļģu amatieri Gustavu Marisjo (Gustave Marissiaux, 1872–1929), kurš bija viens no retajiem savā reģionā, kas atrada laiku un vēlēšanos strādāt arī ar krāsaino plati, tolaik vēl vāji manipulējamo, tātad neērto autohromu (autochrome). Sākotnēji tā ir tehnika, vēlāk – jau vesels virziens, kas sevi pieteica pašā piktoriālisma masu dunā pirms aptuveni simt desmit gadiem.
Pētot krāsainās fotogrāfijas attīstību šajā kontekstā, pavisam nejauši nonācu pie mājaslapas, kurā kāds beļģu entuziasts Florents van Hūfs (Florent Van Hoof) teju nemaz nepieminēja Marisjo, bet izcēla citus vēl mazāk ievērojamus krāsainā piktoriālisma meistarus. Atverot diezgan plašo un manai tēmai it kā perfekti atbilstošo vietni, šķita aptaurēta doma – rakties vēl dziļāk zem britu, krievu un franču krāsainās fotogrāfijas mega kultūrslāņa, jo iegūtie atklājumi jau tā bija milzīgs kumoss, ko sagremot. Tomēr riskēju (varbūt tā bija mūža kļūda), iegūstot gandrīz klīnisku patiku pret miniatūro, bet smalko beļģu piktoriālā autohroma mantojumu, kas krasi izmainīja arī manu radošo redzējumu caur skatu meklētāju un attieksmi pret vizuālo mākslu vispār. Kā šāviens mugurā, kas pārsteidz nesagatavotu, un, neatkarīgi no iznākuma, nekas vairs nav tā, kā agrāk; tas bija laiks, kad no sirds iemīlēju arī Bila Violas video darbus, kurus apturot, izteikti pamanāma piktoriālismā kultivētā kompozīcija, takta sajūta un plastiskums, piemēram, Catherine’s Room (2001), Going Forth By Day (2002) vai Emergence (2002).
Šoreiz es atmetu ASV video skolu vai citu valstu tikpat aizgrābjošos simtgadīgos autohromus un pieturos pie beļģu krāsainās fotogrāfijas aizsākumiem. Leo Erlāns (Léon Herlant, 1873–1968), Pols Sanū (Paul Sano, 1874–1960), Alfonss van Bestens (Alfonse Van Besten, 1865–1926) un Šarls Korbē (Charles Corbet, 1868–1936) ir tikai daži no minēta jā mājas lapā atrodamajiem meistariem.
Beļģu autohroma piktoriālisms līdz ar krāsas iegūšanu ne man vienīgajam spilgti asociējas ar franču impresionisma labākajām tradīcijām (Eduāru Manē, Klodu Monē), tāpat kā gandrīz jebkurai piktoriālisma fotogrāfijai, nenovēršami saskatāma ietekme arī no Holandes “zelta laikmeta” – 17. gadsimta – klusās dabas, Rembranta, Jana Vermēra, no 19. gadsimta romantisma. No otras puses, skaidri redzams, kā, piemēram, tieši beļģu krāsainajos Korbē un Sanū uzņēmumos jau ap 1910. gadu pavīd pirmās nopietnās nākotnes sirreālisma, piemēram, Renē Magrita, un arī Pink Floyd vēlīno videoklipu vēsmas.
Skatoties beļģu autohromus, kas uzņemti Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kā gaismas viļņu dažādo frekvenču radiācija manī plūst šīs zudušās pasaules pēdējā grācija. Gan kompozīcijā, gan sejās un pat tehnoloģiskajā izpildījumā šķiet nolasāmas neapjaustas, bet neizbēgamas, tīri intuitīvas skumjas par nākotni. Tas ir dzidrums, skaidrība, dzīvības un tās nozīmības apjauta, fizikas radīts mūžīgs, maģisks un vibrējošs sfumato un čiroskuro. Šī summa ir kā sinonīms aurai, par kuru runā Valters Benjamins, – mūžīgs pasaules enerģijas nospiedums, kā to fotogrāfs redzējis savām acīm, pagājušās pasaules supremāts un esence, līdz ar kuru laiks ir apstājies līdz pat šai baltai dienai, kad tieši tāda pati krāsu realitāte it kā nemainīgā formā pludo interneta un aplikāciju plašumos. Tas mani fascinē.
Šī krāsu iespēja maina spēles noteikumus ar laiku. Tā izjauc ierasto, pieņemto sajūtu. Nezinu, vai tas ir krāsu dēļ, bet tā laika polihromās fotogrāfijas attēlotais, kas brīžiem ir identisks mūsdienu ierīču veiktajam, pāris acumirkļu milisekundēs palīdz izzust gadsimtam. Taču, atšķirībā no mūsdienu instant attēlu kultūras, autohroms ir tapis minūtes, stundas un pat dienas. Varbūt tur ir tā aiza starp šodienu un todienu (kāds to noteikti teiktu arī par retro melnbaltajiem attēliem vai sēpiju – es nestrīdētos pretī, tomēr mana oāze paliek mana oāze).
Mans tēvs reiz nopietni fotografēja, aizgāja armijā, viņa brālis visu pārdeva, un vēl joprojām var just, ka radošā dziņa palika neiznēsāta. Laikam tāpēc zemapziņā un praksē manī ir cieņa un aizrautība pret nostalģisku piktoriālismu – attēlu uzņemšanas veidu, kas vistiešāk no mūsdienās pieņemtajiem mani savelk kopā ar tēva sešdesmito gadu padomju jaunības dzinuli, simtgadīgo krāsu metodi kā neatkarīgu fenomenu un autohroma emulsijas vai sešdesmito nepietiekamās kvalitātes fotofilmu maigi putekļaino, noslēpumaino dabu. Vienīgais, kas mainās, ir laikmeta ietekme un cilvēka auras miniatūrisms.
Vai tas beidzot varētu būt īstais “neopiktoriālisms”? Bez tās infantilisma piegaršas, ko turpinu meklēt? Nemāku teikt. Zinu tikai to, ka, vērojot Daugavpilī atvērto Latvijas ainava grupas fotoizstādi, zemapziņā jūtu, ka saskatu šīs dievišķīgi kombinētās autohromu ēras iezīmes arī mūsdienu latviešu fotogrāfijā. Vismaz dāmu, Ivetas Vaivodes un Ilzes Vanagas, darbos. Sāksim ar lokālo apziņu, vismaz.
Tomēr šai iedvesmojošajai fotogrāfijai ir milzīgs trūkums – vienā reizē nav iespējams baudīt vairāk nekā saujiņu attēlu. Jo tevī vienkārši kaut kas salūzt, pie kāda sestā autohroma prātā ir vien biezs miglājs – tik satriecoši, nesaudzīgi un aizmiglojoši tie šķiet.
