Vilciena atiešanas laiks nav zināms

Rafinēta, liriska, romantiska – ja Ievas Epneres fotogrāfiju izstādi Uzgaidāmā telpa Contretype mākslas centrā Briselē vajadzētu raksturot īsi, tad es izvēlētos šos apzīmējumus. Tās tematisko tonalitāti nosaka melanholija, neiederības sajūta un vientulība, kas reizēm pārņem nepazīstamā un svešā pilsētā. Kā rakstīts anotācijā, tā noticis – saglabājot autora instanci kā derīgu estētisku kategoriju – arī ar pašu fotogrāfi Contretype mākslinieku rezidences laikā.

Tiesa, šīs sajūtas, lai arī ietekmē fotogrāfiju sērijas atmosfēru un – man gribētos teikt – arī tās šķietami nejaušo, haotisko izkārtojumu, tomēr nepārkāpj eksistenciālo slieksni, aiz kura plešas tikai cilvēcisko attiecību tuksnesis un vientulība kā nepanesama nasta. Drīzāk fotogrāfiju konstruētais atsvešinātais skatiens klīst pa apkārtni, pieskaroties lietām ar vieglumu un vēsumu, kas raksturīgs krītošām zīda kleitām vai smalkam pavasara lietum. Skumjas šajā gadījumā kļūst par estētisku uztveres režīmu, kas aktualizē romantisko priekšstatu par cilvēku kā indivīdu ar bagātīgu “iekšējo pasauli”, kuras izpēte ir mākslinieciskas refleksijas vērta, kā arī rada priekšnosacījumus izstādē valdošajai satikšanās retorikai. To gan vairāk iezīmē nevis bravurīgs patoss, bet gan optimisms, kas tic, ka, spītējot grūtībām, valodas barjerai, kultūras, dzimuma, tautības un sociālai atšķirībai, ir iespējama adekvāta un pilnvērtīga komunikācija: sociāla solidaritāte, draudzība, mīlestība, ģimene.

Viena no vietām, kur notiek satikšanās, ir pilsētas parki. Lai arī dažreiz piegružoti, tomēr kopumā tie atstāj patīkamu iespaidu un izsaka romantisma inspirēto dabas diženumu, šādi veidojot paradoksu, ņemot vērā, ka parki ir urbānās vides “piejaucētā” vai “atšķaidītā” daba, iespējams, pat tās veiksmīga imitācija (šajā ziņā darbi atsauc atmiņā Ievas senāku ekspozīciju Zaļā zeme, kas 2010. gadā bija apskatāma kim? centrā). Brīvā laika pavadīšana parkā nozīmē noteiktus dzīves standartus, pirmkārt, paša brīvā laika esamību, otrkārt, pietiekami augstus drošības, komforta un iekoptas vides parametrus, kas pieejami ne visur un ne katram, tomēr izstādes kontekstā tie pasniegti kā pašsaprotami lielumi. Šī idealizācija veiksmīgi atvaira liecības par citiem Briseles sociālās identitātes slāņiem, piemēram, to, ar ko saistīta diezgan lielā varbūtība, ka jauna sieviete, kas viena pati devusies pastaigā, drīz izdzirdēs savā virzienā adresētus Mademoiselle, vous êtes magnifique, kam seko Voulez-vous coucher avec moi? un Salope ¹⁾No franču valodas: “Jaunkundz, jūs esat satriecoša”; “Vai vēlaties ar mani pārgulēt?”; “Mauka”. . Var iebilst, ka sociālās vides vērtējums līdz ar specifiskiem seksisma, rasisma un citiem jautājumiem nav bijis šī projekta galvenais fokuss, lai arī Briselē tie ir aktuāli temati (pirms diviem gadiem asas debates izraisīja mākslinieces Sofijas Pītersas (Sofie Peeters) video, kurā viņa dokumentē vīriešu reakcijas, viņai vienai pašai izejot uz ielas). Tātad Ievas Epneres fotogrāfiju valoda, nebūdama sociāli “angažēta”, pilsētas “cerību un ilgu” modalitāti, kas piesaukta izstādes koncepcijā un sajūtama arī atsevišķu fotogrāfiju melanholijā, konstruē abstraktā un pārlaicīgā plaknē ²⁾Mākslas vēsturniece un kritiķe Vanesa Joana Millere (Vanessa Joan Müller) par Ievas Epneres izstādi raksta: “Portretējot cilvēkus, kuri ir cerību un ilgu pilni, viņa [Ieva Epnere] ir izpētījusi parasto iedzīvotāju, iebraucēju vai vietējo, ikdienas dzīvi un sociālās grupas ietvaros atklājusi individualitāti.” Pilnu Milleres tekstu var izlasīt Contretype mājaslapā. . Izstādes vizuāli izsmalcinātajā idealitātē kā tīklā ieķērušās ikdienas lietas un situācijas, kuru poētisko potenciālu māksliniece ir meistarīgi atklājusi, gaumīgi norobežojoties gan no ielas pūļa kolorīta, gan lipīgi saldās beļģu vafeļu smaržas.

Fotogrāfijas ir izkārtotas šķietami nevērīgā, brīvā veidā, attēlu lineārās secības vietā piedāvājot dinamisku un neregulāru struktūru, kas līdzinās rizomai. Tāpēc izstāde atgādina atvērtu kolāžu, kurā līdzās reprezentējošām un uz psiholoģisku interpretāciju aicinošām fotogrāfijām iekļauti arī tīri “abstrakti” darbi, kas sniedz ornamentālu virsmas raksturojumu vai attēlo funkcionāli neskaidru objektu detaļas. Pamīšus iejaukti arī fragmenti ar tipiskām Briseles interjera sastāvdaļām un dažādas sadzīves ainas, kurās uzsvērta dabas klātbūtne un tai raksturīgā poēzija. Savukārt uz noplēšamas un līdzi paņemamas lapiņas pieejams dzejnieces Agneses Krivades dzejolis, kas formas ziņā atkārto franču valodas mācību uzdevumu: valodas apguvējam tas liek ierakstīt nepabeigtajos teikumos trūkstošos vārdus. Tiesa, šajās šķietami vienkāršajās frāzēs iezagusies kaut kāda nepareizība, kas ir reizē sāpīga un dzīvespriecīga, piemēram, “Mana mamma ar mani nerunā” vai “Briseles mājokļos ir daudz sienu”. Ar šādiem uzdevumiem ir sastapies ikviens, kurš kādreiz mēģinājis apgūt kādu valodu un droši vien būs pamanījis, ka “atvērtā tipa” teikumi jau iepriekš paredz noteiktu skaitu “pareizo” atbilžu. Tie rada ilūziju par uzdevuma veicēja izteiksmes brīvību, ko patiesībā ierobežo ne jau tikai nelielais vārdu krājums, bet arī kultūras atšķirības.

Vai šī pati ilūzija liek ticēt arī uzgaidāmās telpas esamībai, uz ko norāda izstādes nosaukums? Par kādu gan vilcienu šajā stacijā “Brisele” īsti ir runa – vai to, uz kura rakstīts “labāka dzīve”? Te gan jāatceras, ka nokļūšana šajā Rietumeiropas pilsētā daudziem ieceļotājiem jau automātiski nozīmē “labāku dzīvi”, par ko, piemēram, reflektē Kenijā dzimusī māksliniece Vanja Kimani (Wanja Kimani): nelielajā video, kas apskatāms izstādē Afrikāņu odisejas, kura notiek vienā laikā ar Ievas Epneres Uzgaidāmo telpu Brass mākslas centrā. Kimani stāsta par kādu meiteni, kas pametusi savu dzimtenei, lai, pārvarot dažādas grūtības, dotos dzīvot iedomātā valstī Utopijā, kur dzīve ir tik laba, ka “tur pat zīdaiņi neraud”. Nav grūti nojaust, ka Utopijas tēls daudziem Āfrikas iedzīvotajiem saistās ar Rietumeiropu, tostarp Briseli, kas, ja var ticēt statistikas datiem, sava internacionālā sastāva dēļ ir viena no raibākajām pasaules pilsētām.

Lai atrisinātu šo Zēnona aporijai līdzīgo pretrunu – tu gaidi kaut ko, kas tev jau ir –, jāpieņem, ka gaidīšanai šajā gadījumā nav sakara ar materiālam lietām, vidi vai sociālu situāciju, bet drīzāk tā nozīmē ko citu – eksistenciālu un, iespējams, pat absurdu apziņas stāvokli (šeit atceroties Beketa Gaidot Godo vai feminisma teorētiķu aprakstīto gaidīšanas paradigmu kā specifiski sievišķu stāvokli, kura pamatā ir traucējoša atkarība no citiem un vēsturiski un sociāli noteikta nespēja uzņemties iniciatīvu). To var raksturot nenoteiktība, dzīves atlikšanas sajūta, pasivitāte un atkarība no ārējiem apstākļiem, kas labākas dzīves meklējumus, bez šaubām, vieglākus nepadara. Tā kā izstādes naratīvs ieplūst ambivalentajā stāvoklī starp “bija” un “būs”, būtu vietā jautāt – kāda nākotne tad iestāsies brīdī, kad stacijas perona galā tomēr parādīsies maza lokomotīve? Par to man, godīgi sakot, nav ne jausmas. Šķiet, arī izstādes sniegtās atbildes neko daudz nelīdzēs, tik vien, kā ļaus apzināties, ka bērni reiz pieaugs, dārzs sazaļos no jauna un cienītais kungs labā mētelī, suņu svītas pavadīts, drīz pazudīs redzes un apziņas perifērijā.