Intervija ar Romanu Korovinu

Šodien, 15. maijā 18.00, NicePlace Mansards norisināsies 2015. gada Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatas prezentācija. Izdevumā publicēti piecu Latvijas mākslinieku projekti, tostarp arī Romana Korovina Kārlis un lidojošais šķīvis.

Romana Korovina (1973) daiļradi raksturo rotaļīgums un eksperimenti – gan gleznās, gan zīmējumos un fotogrāfijās. Ilgu laiku viņš veidoja sadzīviskas ikdienas ainiņas ar attēlu parakstiem, kuru uzdevums bija raisīt jautras, bieži vien seksuālas konotācijas par ierasto lietu nozīmi un kārtību. Tagad darbi kļuvuši abstraktāki, bet ironija – mazāk uzkrītoša. Par to varēja pārliecināties viņa trešajā grāmatā Rocks, ko pērn izdeva tekstu grupa Orbīta.

Korovins mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, viņam bijušas izstādes Rīgā, Krievijā, Vācijā un citur. Ikdienā viņš strādā reklāmā un filmē videoklipus.

Vai tev ir viegli runāt par saviem darbiem?

Nē, es cenšos pēc iespējas mazāk par tiem runāt. Ir atnācis kaut kāds pārdzīvojums, un tu to esi izpaudis fotogrāfijās. To var izdarīt arī dzejā, tad tas būs vārdos. Var arī gleznās, skulptūrās, kāds nu formāts katram tuvāks. Es to daru vizuāli, un mans uzdevums nav to pārnest no viena formāta uz citu. Man ļoti nepatīk paskaidrot. Saprotu, ka cilvēkiem gribas, lai paskaidro, bet man patīk mistika un noslēpumi, ko ar vārdiem nevar paskaidrot.

Ko tu vari pastāstīt par darbiem Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā?

Kā jau parasti, tēma ir diezgan plaša. Kā jau īstam māksliniekam, man ir jāpievēršas lielām tēmām, tādām kā vīrietis un sieviete, kosmoss, liktenis, kaut kādas mistiskas parādības un neredzamā pasaule. Domāju, ka esmu tajā vecumā, kad nav svarīgi parādīt, cik kruts esmu, un visus šokēt ar kaut kāda rokenrola pozīciju.

Darbam ir divas daļas. Tas ir diptihs. Rupji sakot, viena ir vīrieša daļa un otra – sievietes. Tas ir saistīts ar skumjām. Man vispār patīk skumjas lietas, visi lieliskie mākslas darbi ir skumji. Tas ir tāds tipisks mākslinieka stāvoklis – skumt un būt nemierīgam, kas stimulē kaut ko ar sevi iesākt, lai pietuvotos Dievam. Par to arī visa māksla – par vientulību bez Dieva. Tā ir tāda gaidīšana, skumjas un vēlme pēc kaut kā gaiša, kas liek tiekties uz augšu.

Kādas tev ir attiecības ar Dievu?

Esmu pareizticīgs un ticu Dievam un Jēzum Kristum. Un, jo tālāk, jo vairāk saprotu, ka bez tā neredzu dzīvei jēgu. Man jau ir pāri 40, ir dzīvē bijušas dažādas vēlmes, kaislības un attiecības, un saprotu, ka ar laicīgām lietām nepietiek. Es nesaku, ka es kaut kā īpaši praktizēju, jo tam vajag lielu gribu un praksi, citādi tā ir tāda tukša muldēšana. Es uz ticību skatos plaši. Cilvēkiem ir dažādas dzīves, viens dzīvo otro, cits divdesmit ceturto. Citi jau desmit gadu vecumā saprot, ka jāiet uz klosteri, un viņus nekas cits apkārt neinteresē, bet citi jūtas sevi realizējuši, radot bērnus, uzbūvējot māju. Un tas ir normāli, viņi nav uzreiz neticīgi un sliktāki par citiem, jo viņiem varbūt citā dzīvē būs vēlme sevi vēl kaut kā realizēt.

Vai tu varētu dzīvot bez fotogrāfijas?

Jā, varētu, un es jau ilgu laiku biju dzīvojis bez fotogrāfijas. Sāku ar to nodarboties 2002. gadā, kad atbraucu no Amerikas. Centos izvest savas gleznas, kuras tur diezgan daudz sataisīju, bet pēc tam sapratu, ka dažādus dzīves mirkļus un skaistumu var iemūžināt arī daudz ātrāk, ar fotogrāfiju. Ja man nebūtu fotogrāfijas, tad staigātu apkārt ar molbertu, kā to darīju jau senāk. Man dzīvē lielu baudu sagādā divas lietas – gleznot un peldēt. Es gleznoju un fotografēju savam priekam, tam nav nekādu komerciālu motīvu. Droši vien es nemaz neesmu gatavs komercdarbībai, jo uzreiz kristu lielā kārdinājumā pēc naudas un slavas, tāpēc atrodos tādā klasiskā mākslinieka stadijā – kā mūks, kas ar gleznošanu praktizē savu garīgumu, kāds nu man tas ir. Aizgāju pie mācītāja, un viņš man teica, ka mākslinieki ļoti bieži lūdzas savādāk – ar krāsām, jo caur zīmēšanu un muzicēšanu viņiem ir tiešais kontakts ar Dievu. Turklāt es esmu diezgan nesabiedrisks cilvēks, bet fotogrāfija ir mans komunikācijas līdzeklis ar pasauli.

Pilnu interviju ar Korovinu lasiet Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā.