Sava telpa

Šo dienasgrāmatu es iesāku 2008. gadā, kad pārcēlos uz Kazaņu. Studiju gados centos atrast savu vietu šajā pilsētā, mainot rajonus un ielas. Kādu laiku dzīvoju vecās studentu kopmītnēs.

Kad tavas istabas biedrenes ir tādas pašas meitenes kā tu pati, rodas lieliska iespēja izzināt sevi un vērot, kā veidojas tava sievišķība pirmajā dzīvesvietā, kur vairs neesi kopā ar vecākiem. Mēs meklējam sevi, izmēģinot dažādus saskarsmes veidus ar pasauli un vīriešiem – spēlējam pieaugušu sieviešu lomas. Tā ir laba izklaide, taču gandrīz vienmēr beidzas traģiski.

Fotografēšana – tā bija apsēstība un vojārisma forma. Dzīvojot kopmītnēs, tu kļūsti nedaudz traka. Mīlestība kļūst vētraina – tā ienāk pie tevis pa logu naktī, kad kopmītņu uzraugs ir aizmidzis. Tu saskaries ar ikdienišķām problēmām, spēlē izdzīvošanas spēli un cīnies ar vientulības mielēm, dzīvojot telpā, kur tev līdzās ir citi cilvēki 24 stundas diennaktī.

Kopmītnes ir telpa bez privātuma. Te kāds bija pirms tevis un kāds būs pēc tevis. Tava dzīve nepieder tev pašai, bet kaimiņiem, sienām, ausīm, virtuvei. Šī nav tava vieta, un tās nekad nekļūs par tavām mājām. Vai nu tu tās nepārtraukti meklē, vai jau esi pazaudējusi uz visiem laikiem.

Lialija Gimadejeva (Ляйля Гимадеева, 1991) dzīvo un strādā Astrahaņā, Krievijā. Viņa studējusi masu komunikāciju un sociālās zinātnes Kazaņas Federālajā universitātē.