Klusums Parīzē

Šķiet, ka uzdevums – aprakstīt šī gada Paris Photo – ir neiespējams. Piektdien, 13. novembrī Francijas galvaspilsētā izlietās asinis visas tikšanās, atklāšanas un iespaidus padarīja maznozīmīgus.
Naktī mutuļojošā metropole apklusa – parasti pārbāztais metro sestdien bija tukšs un uz ielām gājēju maz, ik pa brīdim kaut kur ieskanējās sirēnas. Bāros cilvēki pieplaka televizoru ekrāniem un saviem viedtālruņiem, lai apkopotu iepriekšējās nakts baiso matemātiku. Vienīgi pie slavenākajām apskates vietām ļaužu netrūka – neraugoties uz iepriekšējā dienā notikušo, tūristi bezrūpīgi bildēja selfijus pie Luvras piramīdām un Eifeļa torņa.

Citkārt gar lepno Grand Palais ēku, kurā katru gadu notiek četras dienas ilgais foto tirgus, sestdienas rītā stieptos garas apmeklētāju rindas. Deviņpadsmitajā Paris Photo piedalījās 147 galerijas no 34 valstīm, pārdesmit izdevniecību un grāmatu veikalu. Kopš atklāšanas trešdienas vakarā pasākums jau bija uzņēmis ap 40 tūkstošiem cilvēku un paredzēja vēl vismaz 20 tūkstošus. Vēl piektdienas pēcpusdienā lija vīns un tika svinēti Paris Photo – Aperture Foundation fotogrāmatu balvas rezultāti. Taču pēc vakara notikumiem tika slēgti visi pasākumi, kas atradās valsts un pašvaldības iestādēs, arī Paris Photo un lielākais grāmatu tirgus Offprint. Paris Photo gan jūtami vilcinājās paziņot, ka būs ciet. Oficiālu ziņu, ka sestdienā būs aizvērts, tirgus sociālajos tīklos nopublicēja tikai plkst. 12:00 – laikā, kad tam būtu vajadzējis vērties vaļā. Laiks tomēr ir nauda, un aizvērt durvis trešajā no četrām dienām, visticamāk, bija ievērojams finansiāls trieciens.

Viens no gaidītākajiem Paris Photo notikumiem – mākslas centra Le Bal rīkotā saruna starp britu mākslinieku, kuratoru, rakstnieku un lektoru Deividu Kampanī (David Campany) un amerikāņu mākslinieku Džonu Daivolu (John Divola) – tika atcelts. Daivola ievērību guva 70. gados, transformējot ainavas un pēc tam tās fotogrāfiski dokumentējot, viņš ir viens no Kampanī kūrētās grupas izstādes A Handful of Dust (Sauja putekļu) māksliniekiem līdzās Volkeram Evansam (Walker Evans), Gerhardam Rihteram (Gerhard Richter), Džefam Volam (Jeff Wall), Havjēram Ribasam (Xavier Ribas) un citiem. Izstāde, kuras pamatā ir leģendārā Mena Reja (Man Ray) un Marsela Dišāna (Marcel Duchamp) fotogrāfija Dust Breeding (Putekļu audzētava) un tās brīva interpretācija, Le Bal apskatāma līdz nākamā gada janvārim, taču šai nedēļas nogalē apmeklētājiem bija slēgta.

Durvis bija ciet arī citām lielākām un mazākām izstādēm. Brīvdienās vaļā bija vienīgi mazie fotogrāmatu pasākumi Polycopies, Le Photobook Fest un Punto de Fuga, varēja apskatīt arī Quai Branly muzeja rīkoto izstādi PhotoQuai, kas atrodas zem klajas debess Sēnas malā un nav nekādi norobežota. Tajā bija redzami jaunu dokumentālo fotogrāfu darbi no ne-Rietumu valstīm – sākot ar Āfriku un beidzot ar Austrumeiropu. No izstādes veiksmīgā iekārtojuma derētu pamācīties Doma laukuma vai Origo izstāžu organizatoriem – tā sastāvēja no lielām plāksnēm/kastēm, kas bija sarindotas divās rindās un veidoja ļoti veiksmīgu platformu daudzveidīgu autoru kopējai prezentācijai. Izstādes scenogrāfiju tik tiešām gribas uzslavēt, jo dažas fotogrāfiju sērijas mijās pat uz vairākām plaknēm, bet pārsteidzošā kārtā atsevišķu projektu uztvere nebūt nesagādāja problēmas. Nosaukums We Are A Family atgādināja klasiķa Edvarda Steihena rīkoto slaveno pēckara izstādi The Family of Man. Arī PhotoQuai bija jūtams humānisms un vēlme ar fotogrāfijas palīdzību pateikt, ka dažādība mūs nešķir, bet gan paplašina redzesloku. Šī izstāde labi iederējās pelēkajā Parīzes rītā pēc iepriekšējās nakts asinspirts, kas daudzos no jauna iekurināja naidu pret citādo.

Atceroties dienu pirms nelaimes, no redzētā var izcelt pāris lietu. Fotogrāfijas grāmatas joprojām nezaudē savu aktualitāti, un Paris Photo – Aperture Foundation PhotoBook Awards izstāde noteikti ir atskaites punkts, kurā iespējams fiksēt jaunākos nozares trendus. Pirmās fotogrāmatas balvu ieguva spāņu fotogrāfs Daniels Meirits (Daniel Mayrit) par grāmatu You Haven’t Seen Their Faces (Jūs neesat redzējuši viņu sejas), ko iespiedusi nelielā, bet jau diezgan atpazīstamā izdevniecība Riot Books. Grāmata ir simts ietekmīgāko Londonas cilvēku katalogs – katra portrets izvilkts no novērošanas kameru uzņemtajiem kadriem. Darbs ir autora atbildes gājiens policijas rīcībai, pēc nemieriem Londonā publiski izplatot fotogrāfijas ar iespējamajiem vandālistiem. Grāmata veidota bloknota formā, drukāta uz brūna papīra un kārtējo reizi pierāda, ka, lai uzvarētu šajā un līdzīgos fotogrāmatu konkursos, grāmatai kā objektam jāpastiprina fotogrāfiju sērijas idejiskais pamats.

Par 2015. gada labāko fotogrāfijas grāmatu tika atzīta Tomasa Meilendera (Thomas Mailaender) Illustrated People (Ilustrētie cilvēki), kuru autors veidojis sadarbībā ar organizāciju Archive of Modern Conflict. Privātais arhīvs regulāri aicina māksliniekus strādāt ar tā materiāliem. Tā tapusi arī, piemēram, slavenā duo Adama Brūmberga (Adam Broomberg) un Olivera Čanarina (Oliver Chanarin) grāmata Holy Bible. Arī Illustrated People ir dizainiski veiksmīgs un provocējošs darbs, kurā Meilenders arhīva fotogrāfijas projicēja uz cilvēku locekļiem – tās izskatās kā saules iededzināti, sarkani attēli, “uzdrukāti” uz atkailinātajiem ķermeņiem. Runājot par trendiem – arhīvi ir cieņā. Labākā kataloga balvu ieguva Images of Conviction: The Construction of Visual Evidence (Tiesu attēli: vizuālo pierādijumu konstrukcija), kas tāpat kā tāda paša nosaukuma izstāde apkopo vēsturiskus materiālus, kas savulaik veidojuši oficiālās patiesības versijas – sākot ar nozieguma vietu attēliem līdz dronu uzbrukumu videopierādījumiem. Arhīvu izmantojumu var saskaitīt vēl vismaz septiņās no 35 balvai nominētajām grāmatām.

Vēl jāpiemin pāris trendīgas performances tikpat trendīgās vietās – amerikāņu fotogrāfa Džeisona Fulforda (Jason Fulford) izstādes The Mushroom Collector (Sēņu kolekcionārs) atklāšana smalkajā konceptveikalā Colette un japāņu fotogrāfa Daisukes Jokotas (Daisuke Yokota) improvizētā melnbaltā fotolaboratorija Deivida Linča privātajā klubā Silencio. Lai arī Fulforda izstāde ir izkaisīta pa veikalu, kā dēļ darbi noteikti zaudē, atklāšanā bija iespēja ne tikai iedzert dažādiem antioksidantiem bagātīgu ledus tēju un satikt fotogrāfijas pasaulē ietekmīgus cilvēkus, bet arī piedalīties mākslinieka performancē. Fulfords, tērpies paša apdrukātā dzeltenā tēkreklā, sēdēja pie neliela galdiņa telpas vidū un intervēja katru apmeklētāju, kas bija pietiekami drosmīgs, lai pieteiktos. Pēc dažādu nelielu uzdevumu izpildes, skatītājs saņēma mazu paciņu no autora, kurā viņš teicās ielicis sēņu sporas. Nododot paciņu, Fulfords intriģējoši paziņoja: “Atver, kad esi tam gatava!”. Kādu stundu vēlāk savukārt bija iespēja vērot Jokotu darbībā – japāņu mākslinieks Rietumu uzmanību izpelnījās ar saviem melnbaltajiem, graudainajiem, apzināti deformētajiem darbiem, kuros apvienotas analogās laboratorijas tehnikas un digitālā fotogrāfija, pie galarezultāta nonākot pēc vairākkārtējām manipulācijām ar attēlu. Linča klubā Jokota nodarbojās ar solarizāciju, līdz ar palielinātāju izmantojot arī savu mobilo telefonu. Nelielās kopijas tajā pašā vakarā varēja iegādāties par 300 eiro gabalā.

Taču tas viss, protams, ieguvis pilnīgi citu kontekstu pēc 13. novembra traģēdijas. Kā Le Photobook Fest noslēgumā teica tā rīkotāja Emīlija Halāra (Emilie Hallard): “Priecājos, ka joprojām varu apskaut savus draugus, un paturēt sev klāt brīdi ilgāk”. Iespējams, tas ir vienīgais, kas pēc laika paliks prātā no šī gada Paris Photo.