Lufte
Katrs strādā citādāk un savos darbos meklē ko citu. Tas, protams, attiecas ne tikai uz ielu fotogrāfiju. Ielu fotogrāfijā cilvēki meklē un mēģina parādīt dažādas lietas – gan vienkārši vizuāli skaistu mirkli, daļu no stāsta, kuru gribas pastāstīt, mirkļi, daudz citu aspektu. Pēc līdzīgiem kritērijiem šī fotogrāfija arī tiek vērtēta. Iespējams, tieši tāpēc strīdi par šo žanru nerimst, un lai jau cilvēki strīdas veseli.
Bet man te jāraksta par sevi. Man tie ir “luftes” meklējumi. Šī vārda pareizo skaidrojumu neminēšu, taču man jau kopš bērnības tas nozīmējis sava veida brīvgaitu, brīvu atstarpi starp sastāvdaļām. Tā arī man ir svarīgākā lieta ielu fotogrāfijā. Ja nesanāk atstāt kādu brīvu laukumu (gan pašam, gan skatītājam) jautājumam vai interpretācijai, bilde kļūst par vienkāršu fakta atskaiti un tas man šķiet garlaicīgi. Ko šis cilvēks domā? Kāpēc skatās un uz kurieni? Kas ir maisiņā? Kas notika šeit pirms mirkļa? Jautājumi visdažādākie. Un šo lufti cenšos atrast ikdienišķās un parastās situācijās, neizmantojot īpašus katalizatorus (kas var būt neordināri notikumi vidē vai spēcīgi stereotipi sabiedrībā, piemēram, neesmu nekad bildējis dzīves pabērnus, jo uzskatu to par lētu ceļu, kā piesaistīt uzmanību uz citu rēķina).
Lai vienkārši skaistas bildes taisa tie, kuriem ir tāds aicinājums – arī tās padara mūsu pasauli daudz foršāku. Katram savs. Dažreiz jau pašam ar patīk, ko tur liegties. Vienīgi, varbūt tiešām iztiksim bez bomžiem, pārdevējiem un tukšiem ielu attēliem, kuri pārtaisīti melnbalti.
Olafs Ošs (1979) ikdienā strādā par brīva līguma fotogrāfu, bet paralēli darbam fotografē portretus, pilsētvidi un ielās notiekošo. Viņa darbi no 4. decembra līdz 17. janvārim būs skatāmi grupas izstādē Ielu fotogrāfija Latvijas Fotogrāfijas muzejā.