Intervija ar Ašu Šehteru

Aša Šehters (Asha Schechter, 1979) ir fotogrāfs un fotogrāfijas vēstures pasniedzējs no Losandželosas. Viņš ir strādājis par fotogrāfijas pētnieku žurnālā The New Yorker un par redaktoru Jane Magazine. Savā radošajā darbībā Ašam raksturīgi kombinēt dažādus stilus un tehnikas. Viņš tiecas paplašināt fotogrāfijas mediju, eksperimentējot ar video, animāciju, kolāžām, un īpaši izceļama viņa aizraušanās ar 3D modeļu izmantošanu.

Rīgas fotogrāfijas biennāles ietvaros Aša bija ieradies Latvijā un 23. aprīlī The Mill telpās piedalījās multidisciplinārā simpozijā, kur kopā ar Keitu Kūperi no Lielbritānijas stāstīja par savu darbību un interesi par reklāmas attēliem un korporatīvās vides estētiku.

Kāda veida attiecības tu mēģini radīt starp attēliem, krāsām, trīsdimensionāliem elementiem un telpu?

Es atrodu 3D modeļus un komerciālus attēlus un pēc tam tos ievietoju savos darbos. Tāpat arī daudz izmantoju komerciālu printēšanas tehniku. Zināmā mērā es tiecos radīt attēlus, kuriem piemistu tāda pati valoda kā reklāmām. Mani interesē, kas notiks pēc otrreizējas šādu attēlu izmantošanas un konteksta nomaiņas, jo reklāmas būtība ir radīt vēlmi. Tas ir tas, ko izmantoju savā darbā ar ūdens pudelēm. No attāluma tās izskatās pēc pudelēm no ūdens reklāmām, bet pietuvojoties nākas ieraudzīt, ka tās ir piepildītas ar netīrumiem un lidinās virs dažādām ainavām. Es izmantoju šo valodu, jo man ir svarīgi pievērst uzmanību un likt domāt par reklāmām un komerciālajiem attēliem.

Kāpēc tu sāki izmantot 3D objektus?

Galvenokārt tādēļ, ka man ir svarīgi pētīt attēla dažādās iespējas. No 3D objektiem konstruēti attēli neliecina, ka tur pastāv tieša saikne ar realitāti. 3D modeļi vienmēr ir realitātes reprezentācija, kas neveido reālu atsauci uz patieso pasauli. Savukārt fotogrāfija liecina par to, ka kāds ir atradies konkrētajā vietā, kādam bijusi kamera, kāds ir lūkojies uz reālo objektu.

Savos pēdējos darbos tu daudzus elementus aizgūsti no digitālo mediju kompānijas turbosquid, kas pārdod 3D modeļus. Vai tu varētu pastāstīt vairāk par šo izvēli un pašu darbības procesu?

Turbosquid ir vieta, kur cilvēki augšupielādē savus 3D modeļus, kas pēc tam tiek pārdoti, un to autori iegūst daļu no ienākumiem. Saistībā ar 3D modeļiem man vairāk interesē, kas tos ir veidojis, kāpēc cilvēki ir radījuši tieši šo konkrēto objektu un par ko viņi ir domājuši. Piemēram, kādēļ kāds ir izveidojis futbola bumbu ar rokām un kājām? Kāds ir šī produkta mērķis, kam to bija paredzēts pārdot, kāpēc ir izveidota tieši šī lieta, nevis kāda cita?

Turbosquid nepiedāvā iespēju kontaktēties ar modeļu veidotājiem. Šajā vietā viss ir anonīmi. Man bija svarīgi atrast iespēju intervēt autorus, bet turbosquid norādīja, ka nepublicēs šādu informāciju, jo tieša kontakta rezultātā pastāv draudi, ka viņi nesaņems visu naudu. Viņi ļoti kontrolē visu. Tomēr pozitīvais aspekts bija tajā, ka bija pieejami lietotājvārdi, kurus iegūglējot atradu meklētos autorus jūtūbē un viņu personīgās mājaslapas, kas sniedza iespēju viņus nointervēt.

Kādas atbildes tu saņēmi?

Cilvēkiem bija ļoti dažādas atbildes. Piemēram, viens puisis, vārdā Milošs Jakubeks, no Slovākijas veido Breitling pulksteņus. Tos kopš mazotnes viņš ir uzskatījis par īpaši dārgu preci, ko sapņo kādu dienu iegādāties. Tāpēc Milošs veido šo pulksteņu 3D modeļus un tos pārdod. Tāpat mani interesēja jautājums par freelance darbu un par iespēju izmantot internetu kā vienu no naudas pelnīšanas avotiem. Es jautāju cilvēkiem, cik daudz viņi nopelna. Milošs no Slovākijas norādīja, ka viņš var nopelnīt, bet tas nav pietiekami, lai uzturētu ģimeni un dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi.

Tavā pēdējā video darbā Kafijas aina vērojams, kā aktīvu bārmeņu darbošanos nomaina ainas, kurā šis puisis no Slovākijas veido kafijas tases 3D modeli. Kāpēc tev likās svarīgi salīdzināt šos procesus?

Mani ieinteresēja šie dažādie kafijas radīšanas paņēmieni. Šo videomateriālu es uzņēmu Losandželosas bārmeņu sacensībās un pēc tam palūdzu Milošam Slovākijā izveidot sacensībās uzvarējušā kapučīno repliku. Šis process atgādināja jauna attēla radīšanu, jo, veidojot video, tika parādīti dažāda veida darbi, kas ir savstarpēji saistīti, jo abi savā ziņā ir radošas nodarbošanās. Tāpat tur var manīt līdzību ar Ted talk par kafiju, kamēr Milošs vienkārši sēž savās mājās un konstruē attēlu.

Kā tu izlem, kurus modeļus no turbosquid ievietot savos darbos, jo lielākoties viņi visi ir diezgan atšķirīgi?

Bieži vien manu izvēli nosaka neparasti nosaukumi un ar tiem saistītā ziņkārība. Piemēram, attēlu ar futbola bumbu, kuru esmu ļoti daudz izmantojis, sauc Animēts futbola varonis. Tad tur ir koka galva ar jautājuma zīmi vidū, tā ir ievietota dīvainā kategorijā – desktopa skulptūra. Es nevarēju saprast, kam tā ir paredzēta. Turklāt tai bija visnotaļ īpatnējs un poētisks nosaukums – Domu mākslinieciskā skulptūra. Es sapratu, ka man ir svarīgi, lai tā kļūtu par daļu no maniem darbiem. Šāda veida modeļi man liekas interesanti, jo tie atgādina fotogrāfijas, bet tās nevar būt tādas, jo neeksistē šādas lietas un nav iespējams neko tādu nofotografēt.

Meklējot par tevi informāciju, futbola bumbas tēls tiešām īpaši izceļas. Tas arī tika izmantots tavā video intervijā. Vai to varētu uzskatīt par tavu alter ego?

Jā. Man patīk futbola bumba, jo tā iemieso diezgan vispārīgas īpašības. Tai piemīt kaut kas no Mikimausa, kaut kas no futbola reklāmas. Es to izmantoju vienreiz, tad vēlreiz un vēlreiz, un, jo vairāk to izmantoju, jo vairāk tā kļūst mana. Tad izveidoju animētu interviju, kurā izlēmu viņu izmantot par savu prototipu.

Viens no taviem iepriekšējiem video darbiem, kur skatītājam nākas izsekot līdzi drona lidojumam apkārt KFC ēkai, rada diezgan apokaliptiskas asociācijas, noskaņas ziņā gluži kā no Kubrika filmas Kosmosa odiseja. Kā šis darbs rezonē ar taviem pašreizējiem uzskatiem?

Tur bija nedaudz cita domāšana. Kopš es pārvācos uz Losandželosu, daudz prātoju par KFC ēkas ārējo veidolu. Tā ir ļoti dīvaina ēka. Tā līdzinās postmodernajai arhitektūrai. Es vienmēr, braucot garām, tai pievērsu uzmanību. Man likās interesanti izveidot par šo celtni video ar apkārt lidojošu dronu, jo tai ir apļveida forma un man tā atgādina 3D modeli. Es par to domāju saistībā ar to, kā mēs lūkojamies uz riņķojošiem 3D modeļiem datorā.

Es daudz domāju arī par to, kā lietas novecos. Par to, kā tās izskatīsies pēc pieciem un vairāk gadiem. Šobrīd video uzņemšana ar dronu liekas tehnoloģiski jauns un moderns process, bet pēc pieciem gadiem tas jau liksies vecmodīgi.

Kā, tavuprāt, tavus attēlus uztver skatītājs?

Tas atkarīgs no tā, kur notiek saskarsme ar darbu. Ja to ierauga, piemēram, uz ofisa ēkas loga, tas izskatās pēc milzīgas futbola bumbas, kas ir daļa no ofisa. Skatītājam ir citādākas attiecības, jo viņam nav noteiktas skaidrības, ko viņam mēģina pateikt. Savukārt, skatoties uz attēlu izstādē, ir skaidri saprotams, ka tiek aplūkots mākslas darbs.

Kāpēc internetā ir tik grūti atrast tavu portretu?

Mani savā ziņā ir iedvesmojis Kriss Mārkers, kurš visiem žurnāliem, kas lūdza atsūtīt savu portretu, aizsūtīja bildes ar kaķiem. Tāpat arī es tiecos pretoties mākslinieku dzīvesstilam un tā reprezentācijai virtuālajā vidē.

Kā vizuālie mediji ietekmē cilvēku uztveri?

Attēli nosaka mūsu domas par to, kādiem mums vajadzētu būt. Attēli rada vēlmes.
Tomēr, manuprāt, daudz kas ir mainījies. Vismaz Amerikā cilvēki sākuši apzināties vizuālās informācijas ietekmi. Mēs vairs neticam attēliem kā agrāk.