ZATO
Konfrontācija ar Rietumiem veicināja īpašu teritoriālu veidojumu rašanos Padomju Savienībā — tās bija slēgtās pilsētas (ZATO jeb закрытые административно-территориальные образования). Tās kalpoja valsts zinātnes un aizsardzības vajadzībām kā vietas, kur izstrādāt kodolieročus (Arzamasa-16) vai kur glabāt kodolatkritumus (Sverdlovska-45). Tās bija arī jūras kara flotes un raķešu bāzes. Šīs pilsētas neparādījās kartēs, to nosaukumi bija šifrēti un tās dēvēja par “pastkastītēm”. Te samanāma līdzība ar slepenajām ražošanas iekārtām, kas atradās šajās pilsētās, taču tām nebija konkrētas adreses – tikai pastkastītes numurs, kur tika piegādāts pasts. Šo pilsētu iedzīvotāji tika instruēti nekad neminēt faktisko dzīvesvietu, bet drīzāk sniegt tuvākās lielākās pilsētas nosaukumu (piemēram, Krasnojarska nevis Krasnojarska-26).
Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu slēgtajās pilsētās sākās jauna dzīve — tās vairs nebija slepenas. Tomēr robežas joprojām bija slēgtas nepiederošajām personām, jo salīdzinošā pārticība, ko šīs pilsētas baudīja (valsts finansējums, zems noziedzības līmenis, augsti attīstīta medicīna un sociālie pakalpojumi), nelika iedzīvotājiem steigties ar pārsteidzīgiem lēmumiem barjeru likvidēšanā.
Mūsdienu Krievijā ir 41 slēgtā pilsēta, un tās ir mājvieta 1,2 miljoniem iedzīvotāju. Lai iekļūtu kādā no šīm pilsētām, jums būs nepieciešama caurlaide, kas parasti ir ielūgums no kāda tur dzīvojoša tuva radinieka. Aptaujas, kas veiktas šajās “pastkastīšu” pilsētās, atklāj, ka lielākā daļa iedzīvotāju joprojām ir pret radikālām teritoriālām izmaiņām. Viņi paredz, ka, līdz ar barjeru likvidēšanu, pilsētās ieradīsies bezpajumtnieku un noziedzinieku bari, kā arī, visticamāk, tiks pārtraukts valsts finansējums.
Projekts ZATO ir slēgto pilsētu iedzīvotāju atmiņu, kā arī manas pieredzes vizualizācija, apmeklējot šīs vietas. Tā radīšanā esmu iedvesmojies no diskusijām inerneta forumos, pašvaldību paziņojumiem un publikācijām sociālajos medijos. Fotogrāfijas ir inscenētas, un projekts neietver fotogrāfijas, ko es pats esmu uzņēmis slēgtajās pilsētās. Vienīgie izņēmumi ir infrastruktūras attēli, kuru autori ir vietējie fotogrāfi.
Sergejs Novikovs (1979) ir krievu fotogrāfs, kura darbi publicēti tādos izdevumos, kā Esquire, GEO, The Guardian, Der Spiegel u.c.
