FK jautā – Kā tu sevi reklamē?

FK turpina jautājumu sēriju Latvijas un Austrumeiropas fotogrāfiem, lai noskaidrotu, kā viņi tiek galā ar dažādiem ikdienas izaicinājumiem. Šoreiz jautājam – kā tu sevi reklamē?

Rafals Mihals:
Interneta un reālās pasaules aktivitātes. Tas, iespējams, ir grūtākais uzdevums neatkarīgam fotogrāfam, reklamējot savus darbus. Dažreiz daudziem māksliniekiem tas šķiet daudz svarīgāk nekā paši darbi.

Jana Romanova:
Vienīgais, ko es pašreiz daru, ir sociālie tīkli, bet tas tikai tāpēc, ka esmu ļoti iegrimusi jaunajos projektos, pie kuriem pašlaik strādāju, un ieguldu visu savu laiku to radīšanā. Kopumā es ieteiktu doties uz festivāliem, cik bieži vien iespējams, un iepazīties ar cilvēkiem. Fotogrāfija un arī mākslas pasaule veido savu kopienu, un lietas sāk notikt daudz ātrāk, kad kļūstat par daļu no tās.

Alnis Stakle:
Reizēm šo to nopublicēju Facebook. Tīklošanās ar dažādiem tuvākiem vai tālākiem kolēģiem ir mūsdienu pasaules neatņemama daļa. Šādas pašreklāmas mērķauditorija ir ļoti šaura un viņus (kuratorus un izdevējus) “bombardē” ar saviem sasniegumiem un darbiem visi kam nav slinkums. Lielas cerības uz to nevar likt. Man šogad ļoti veiksmīga izvērtās dalība Photobook Bristol, Fotobookfestival Kassel, Arlas fotofestivāla un Unseen fototirgus fotogrāmatu maketu konkursos ar grāmatu Melancholic Road. Grāmata tika iekļauta iepriekšminēto pasākumu grāmatu izstādēs un tas raisīja plašu interesi no daudzu fotogrāmatu tirgotāju un kolekcionāru puses.

Synchrodogs:
Kad mēs sākām, internets ļoti palīdzēja. Mūsu fotogrāfijas uzreiz tika izplatītas. Arī tagad internets palīdz, jo mums ir labi attīstīti sociālie tīkli, taču daudzi cilvēki redz mūs arī izstādēs, žurnālos, reklāmās, utt.

Sergijs Ļebedinskis:
Man par nelaimi, es nestrādāju pie reklāmas sistemātiski. Man nepatīk būt spiestam kaut ko darīt. Tādiem “slinkiem” cilvēkiem kā man portfolio skates ir lieliskas, bet labās skatēs ir jāinvestē simtiem, pat tūkstošiem dolāru, lai segtu dalības, ceļa un uzturēšanās izdevumus. Sociālie tīkli ir ļoti lēta metode darbu publicēšanai. Vienkārši ieliekot dažas fotogrāfijas Facebook, mani darbi nonāca izstādēs un tika pārdoti. Fotogrāmatas ļoti labi reklamē darbus. Ir pārsteidzoši, ka mūsdienās jauns fotogrāfs ar jaunu izdevēju un salīdzinoši mazu naudas summu, bet lielu enerģiju var sasniegt visu fotogrāfijas pasauli, izdodot vienu pašu grāmatu mazā tirāžā. Es rekomendēju fotogrāmatu skati Vīnē.

Jekaterina Anohina:
Es sāku savu karjeru ar fotogrāmatu. Es to paņēmu līdzi uz pirmo fotogrāmatu festivālu Vīnē, kur devos kopā ar kursabiedriem no Rodčenko Mākslas skolas Maskavā. Man ļoti patīk fotogrāmatas, un, manuprāt, tās var būt lielisks instruments, lai reklamētu savus darbus, jo īpaši tādai māksliniecei kā man, kura dzīvo Krievijā un nevar atļauties daudz ceļot. Es arī cenšos doties uz portfolio skatēm un fotofestivāliem; tas ir lielisks veids, kā satikt citus māksliniekus un fotogrāfijas ekspertus.

Viktorija Eksta:
Lietoju sociālos tīklus, uzturu savu mājas lapu. Piedalos izstādēs, ja ir tāda iespēja. Esmu piedalījusies dažās portfolio skatēs, tomēr lielu jēgu tam neredzu. Konkursos esmu diezgan maz piedalījusies.

Endrjū Miksis:
Tas, ka pabeidzu savus projektus un publicēju tos grāmatās, ir ļoti noderīgi. Laba projekta publicēšana mājaslapā vai izstādes organizēšana arī ir ok, bet, kad izdodat grāmatu, tai šķiet lielāks svars (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē). Mūsdienās vērojama fotogrāmatu renesanse, un grāmatas izdošana ir ļoti labs reklāmas instruments, kas var palīdzēt uzsākt sarunu par jūsu darbiem. Es saņemu daudz vairāk uzaicinājumus uz intervijām vai izstādēm, tiklīdz esmu pabeidzis jaunu grāmatu. Arī fotogrāmatu tirgi ir lieliska vieta, lai satiktu jaunus cilvēkus un veidotu savu auditoriju.

Reinis Lismanis:
Tā kā gan mani peļņas darbi, gan hobiji ir cieši saistīti ar manām profesionālajām interesēm, esmu spējis izveidot draudzīgas attiecības ar māksliniekiem, kuratoriem un organizētājiem no visas Eiropas, īpaši Lielbritānijas, kur absolvēju universitāti. Šīs draudzības arī ir pašpietiekami atbalsta punkti, kas palīdz manus darbus popularizēt. Cenšos arī būt puslīdz aktīvs internetvidē un ik pa laikam nosūtu pa kādam nekaunīgākam e-pastam.

Birgita Pūve:
Man jāatzīst, es par to neesmu domājusi. Vienīgās vietas, kur reklamēju savus darbus, ir Facebook un mana mājaslapa.

Ieva Raudsepa:
Ik pa laikam piesakos konkursiem un piedalos portfolio skatēs, lai parādītu savus darbus kuratoriem un ekspertiem, kas potenciāli varētu būt tajos ieinteresēti.

Reinis Hofmanis:
Sevis reklamēšana man nenākas dabiski, tas prasa saņemšanos. Jaunumus par izstādēm, jauniem projektiem un publikācijām lieku savā mājaslapā un soc. tīklos.

Kārlis Bergs:
Īpaši nereklamēju sevi. Uzturu savu mājas lapu, kā arī Facebook resurs ir lietderīgs. Kad pašizdevu savu foto grāmatu, tad lietoju Facebook grupas, kurās uzturas liels daudzums ar cilvēkiem, kuri interesējas par fotogrāmatām.

Līga Spunde:
Esmu izveidojusi mājaslapu, kas kalpo galvenokārt kā portfolio. Ik pa laikam, cenšos atjaunot tajā apskatāmo saturu, tāpēc pievēršu uzmanību radīto darbu dokumentācijai. Uzskatu, ka mani darbi, to attēli ir labākā reklāma tam, ar ko nodarbojos. Protams, neaizmirstu laicīgi un publiski palepoties ar panākumiem, ja tādi ir, tādējādi gan sniedzot informāciju par padarīto, gan iepriecinot draugus un paziņas.

Kataržina Majaka:
Es mēdzu darīt visus darbus pati – es sazinājos ar attiecīgajām iestādēm un uzrunāju kuratorus. Lielākoties es pati sev biju kuratore, PR speciāliste, grafiskā dizainere un izstāžu māksliniece, producente, tekstu atutore, utt. Es pati sūtīju pieteikumus. Tā kā ir ļoti daudz mākslinieku, viņiem pašiem ir jābūt aktīviem, nevis jāgaida, kad viņus uzrunās. Es daudz ko iemācījos, kad biju Varšavas fotodienu mākslinieciskā vadītāja. Tā kā man vajadzēja reklamēt gan pasākumu, gan izstādes, kurās es biju kuratore, es ieguvu lielu pieredzi un zināšanas, kā nokļūt fotogrāfijas pasaulē. Vienu brīdi es daudz ceļoju – devos uz dažādiem festivāliem, portfolio skatēm, veidoju sadarbības tīklus ar iespējamiem partneriem, kas, manuprāt, arī ir daļa no reklāmas aktivitātēm.

Peters Pukluss:
Jā, reklāma ir svarīga, bet es uzskatu, ka tas vairāk ir komandas darba rezultāts. Es cenšos iesaistīties sadarbības tīklos vai veidot partnerattiecības ar lielām auditorijas grupām. Piemēram, kad man bija personālizstāde Unsafe to Dance C/O Berlin galerijā šī gada sākumā, mēs iedrošinājām apmeklētājus fotografēt izstādi, pārveidot fotogrāfijas un publicēt Instagram ar mirkļa birku #remixPeterPuklusCOB. Vēl viens labs piemērs ir saistīts ar manu jauno grāmatu The Epic Love Story of a Warrior, kuru izdeva izdevniecība Self Publish, Be Happy Londonā. Tā nav izdevniecība, bet galvenokārt lieliska platforma, kas rada tiltus starp dažādām auditorijām: viņi iesaista jauniešus ar Instagram palīdzību un tajā pašā laikā piedalās muzejos, semināros un mākslas tirgos. Tas nozīmē, ka mana jaunā grāmata ir sasniedzama no dažādiem punktiem, kas ir patiešām lieliska priekšrocība reklāmas ziņā, jo es varu koncentrēties uz savu darbu.

Daņila Tkačenko:
Es cenšos veltīt maksimāli daudz laika un enerģijas saviem jaunajiem projektiem, tāpēc par organizatorisko darbu un reklamēšanas aktivitātēm rūpējas mana studija. Jau divus gadus manas studijas direktors seko visa veida komunikācijai ar partneriem, konkursu rīkotājiem, presi, izstāžu organizētājiem, sociālajiem tīkliem, utt. Šāda shēma man der vislabāk, jo, tā kā šie jautājumi bieži ir sarežģīti un laikietilpīgi, es nevarētu visu pienācīgi izdarīt, turpinot strādāt pie jaunām lietām. Kas attiecas uz reklāmu, man šķiet, vissvarīgāk ir radīt labus darbus un tos atbilstoši izrādīt, organizējot labas izstādes. Man ļoti patīk mana personālizstāde Eiropas fotogrāfijas mēnesī Berlīnē. Tai ir eksperimentāls formāts, sērija šādi tiek izrādīta pirmo reizi: bez fotogrāfijām tā ietver arhīvus, grāmatas un žurnālus, pat artefaktus no padomju laikiem. Es ceru, ka arī skatītājiem tā patiks.

Anastasija Horošilova:
Mājaslapa un sociālie mediji ir obligāts nosacījums mūsdienās. Protams, tīklošanās joprojām ir ļoti svarīga. Tāpēc došanās uz mākslas tirgiem, izstādēm un pieteikšanās uz konkursiem ir svarīga. Un, protams, ir svarīgi, ka kolēģi ir arī draugi. Jūs palīdzat viens otram.