Ieskatoties deviņdesmitajos

Deviņdesmito gadu tēma diezin vai kādam būs vienaldzīga. Tie kļuva par Rubikonu ¹⁾Idioma. “Pāriet Rubikonu”: burtiskā nozīmē – šķērsot robežu, aiz kuras nav atpakaļceļa. To piedēvē seno romiešu karavadonim Cēzaram, kurš 49.gadā p.m.ē. šķērsoja Rubikonas upi, t.i., pārgāja robežu un sāka karu. (Tulk. piezīme.) , atdalot vienu valsti no citas. Ne velti šo desmitgadi nodēvēja par “pārgalvīgu” un “vētrainu”. Tas bija pārmaiņu laiks, kuru mums nācās piedzīvot. Izstāde “90-to ikonas” brāļu Limjēru Fotogrāfijas centrā Maskavā – mēģinājums atdalīt no šī reizēm dramatiskā notikumu virpuļa galvenos, atjaunot atmiņā tās personību virknes, kuras kļuva par jaunā pārejas laika simboliem.

Tas bija auglīgs laiks fotogrāfijai. Iegūtās brīvības eiforija izpaudās kā radošajos mēģinājumos, tā arī politisko notikumu atainošanā. Ideoloģisko aizliegumu atcelšana, cenzūras neesamība, “demokrātijas un glasnost ²⁾No krievu val. “гласность” – atklātība, informācijas pieejamība un necenzēšana. Jaunā politiskā kursa, ko uzsāka bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, iezīme. (Tulk. piezīme.) ” ievirze veicināja reportāžas fotogrāfijas uzplaukumu – bez šķēršļiem tika atļauts fotografēt apkārtējo vidi. Pat vēl vairāk, skarbās īstenības atainošana tiek it kā veicināta, tāda veida uzņēmumi izraisa lielu interesi Rietumos kā kārtējie sociālisma sistēmas sabrukuma pierādījumi, kā apstiprinājums tās nepilnībām. Cilvēks ar fotoaparātu kļūst arvien vairāk pamanāms pilsētu ielās.

Vienlaikus aug interese par fotogrāfiju kā mākslu, izplatās fotogrāfiju kolekcionēšana un eksponēšana mākslas telpā. Deviņdesmitie uzsver fotogrāfijas subjektīvo pusi, šajos gados īpaši tiek novērtēts autora īpašais skatījums. Daļēji šī aiziešana individuālismā ir sekas relatīvajai attieksmei pret apkārtējo vidi (pasauli) un iepriekšējo vērtību orientieru zudumam. Neoficiālā fotogrāfija iznāk no pagrīdes, izstādās pirmajās privātajās galerijās un pilsētu laukumos. Tamdēļ mainās arī fotogrāfa statuss, kurš no amatnieka pārtop par mākslinieku.

No otra puses, notiek tēlotājmākslas komercializācija, kas saistīta ar visuresošas reklāmas un glamūra žurnālu izplatību. Fotogrāfa objektīvs biežāk ir pievērsts šovbiznesa “zvaigznēm”, sabiedrības “smalko aprindu” dzīvei.

Izstādē “90-to ikonas” piedalās vairāk nekā 30 fotogrāfi, izstādot kopumā vairāk nekā 300 darbus. Starp tiem izceļami Pēterburgas autori – Andrejs Usovs, Valērijs Plotņikovs, Dmitrijs Konrādts, Olga Moisejeva, Aleksandrs Kitajevs, kuru fotogrāfijām piemīt melnbaltā izsmalcinātība un lakonisms. Izteiksmīgi kadri ar oriģināliem kompozīcijas risinājumiem un kadru ekspresivitāti arī pazīstamajam Maskavas fotomeistaram Viktoram Ahlomovam. No otras puses, neretušēti fotouzņēmumi ar zibspuldzes gaismu tieši “pierē”, ar neprecīzu, “iereibušu” fokusu, iespējams, labāk atbilst tam “tiešajam” laikam, kurš iztika bez liekiem reveransiem.

“Deviņdesmitie” sākas ar perestroiku ³⁾No krievu valodas “перестройка” – pārbūve. Tolaik jaunais PSKP politiskais kurss, kuru, kā uzskata, uzsāka bijušais PSKP līderis Mihails Gorbačovs, sākot ar 80. gadu otro pusi. (Tulk. piezīme.) . Arī “Ikonu” ekspozīcija sākas ar 1980. gadu otrās puses fotoattēliem. Vispirms, tie ir rokmūziķu fotoattēli, kuri daudzējādā ziņā veidoja un noteica laiku, viņu portreti, kuri kļuvuši par 1990. gadu ikonām. Dmitrijs Konrādts, kurš aktīvi fotografēja Pēterburgas pagrīdi, atzīmē, ka vislielākā aktivitāte rokklubā bija tieši astoņdesmitajos gados, lai arī paši mūziķi kļuva plašāk zināmi tikai pēc tam, vēlākajos gados. Tā piemēram Viktora Coja dziesmas turpināja iedvesmot arī 90. gadu paaudzi, kaut arī viņš jau 1990. gadā bija gājis bojā, bet Sergejs Kurehins aizgāja 1996. gadā.

Rokkultūra kļuva par valstī notiekošo pārmaiņu laika simbolu, bet rokmūziķi par tās jaunajiem varoņiem. Tā nav nejaušība ka “90-to ikonu” albuma vākam izvēlēta Andreja Usova fotogrāfija no Borisa Grebenščikova dziesmas “Vilciens ugunī” klipa filmēšanas. Viss notika 1988. gadā pie Zeļenogorskas, kur uz rezerves dzelzceļiem atrada sarūsējušas tvaika lokomotīves. Mākslinieki, kuri palīdzēja filmēt klipu, izmantoja krāsainas dūmu sveces – no lokomotīves dūmeņa plūda oranži dūmi, bet Usovs pārveidoja uzņēmumu melnbaltā un attēls kļuva lakoniskāks, izteiksmīgāks. Šeit nav nekādas montāžas, kadrs tika uzņemts tieši tajā sekundē, kad dūmi aizsedza zemi un radās vilciena kustības sajūta. Uz pārmaiņu gaidās sastingušajām sirdīm šīs dziesmas ietekme bija milzīga, autors atceras: “Šis klips pirmoreiz tika parādīts 1988. gadā, televīzijas programmā “Vzglyad” (Skatiens) ⁴⁾Tolaik ļoti populārs Maskavas TV raidījums, ko skatījās miljoni bijušās PSRS iedzīvotāju. Šo raidījumu uzskata par perestroikas skaļruni un ziņnesi. Pēc šī raidījuma parauga tika izveidots ne mazāk populārais Latvijas TV raidījums “Labvakar, Latvija”. (Tulk. piezīme.) . Un visai valstij atvērās mute. Tāpēc, ka tādu dziesmu neviens nekad pat iedomāties nespēja. “Vilciens ugunī” ir un paliek kā himna. Sirds sitās, kad dzirdējām šo dziesmu. Es to pirmoreiz dzirdēju vēl virtuvē, kad Boriss Grebenščikovs to dziedāja un spēlēja ģitāru. Jau tad bija skaidrs, ka tas būs kaut kas īpašs.”

Daudziem 90-tie pagāja brīvības izjūtās un ticībā labākai nākotnei. Ļihačovs, Solžeņicins, Saharovs… ikonas, 90. gadu demokrātijas svētie karogi, ar kuriem gāja krusta gājienā, lai tuvinātu gaišo kapitālisma rītdienu… Tas bija iespēju, robežu atvēršanu, cerību un ilūziju laiks.

Būtiskās pārmaiņas sabiedrībā un tās ekonomiskajā dzīvē 90. gadu tēlu saista vispirms ar politiķiem un tikai pēc tam ar kultūras un šovbiznesa personībām. Viņi noteica valsts dzīvi – Jeļcins, Žirinovskis, Gaidars, Čubaiss, Ņemcovs, Hakamada, Berezovskis, Hodorkovskis. Lielisks Ļeva Šersteņņikova kadrs – Anatolijs Sobčaks ar mazo Kseniju: 90. gadu “zvaigzne” ar nākamo “nulles” (2000.) gadu “zvaigzni”. Tā nav tikai paaudžu pārmantojamība. Tēlaini izsakoties, tie ir demokrātijas augļi, pārtapuši par “Dom 2” (Māja divi) ⁵⁾No krievu val. “Дом-2” – Krievijas televīzijas ikdienas realitātes šovs, tipisks Rietumu masu “popkorna” kultūras neprodukts. Viena no šī raidījuma vadītājām ir Ksenija Sobčaka. (Tulk. piezīme.) .

“90-to ikonas” veidotāji aiz iekavām iznesuši ļoti daudz ko, kas nav iekļāvies izstādes un tās albuma formātā, – Čečeniju, bandītismu, te nav redzamas “deviņdesmito” asinis, sviedri un asaras. Attēlos smaidošie cilvēki rada pozitīvu 90. gadu gaisotni, aiz kadra atstājot citu realitāti, kurā dzīvoja miljoni nevienam nezināmu pilsoņu. Šādi vērtējot, jebkura izstāde, kura veltīta šim nemierīgajam laikam, ir politisks akts. Tā piedāvā savu priekšstatu par to laiku, nosaka uztveres toņkārtu, diagnosticē vai mitoloģizē pagātni. Ņemsim, piemēram, Borisa Mihailova stāstu sērijas – “Mijkrēslis” un “Pie zemes”, kurās 90. gadu Harkova ir aprakstīta kā kaujas darbību zona. Vai šo izmocīto cilvēku, tāpat kā bomžu sejas no viņa “Case History” (Notikuma vēsture) nevarētu būt desmitgades ikonas? Foto izstādes projekts vairāk gan skatītājam izraisa antropoloģisku interesi.

“90-to ikonas” izcēlušas pazīstamas personības, kuras noteica šo laiku. Izstādes autori ir centušies ietvert desmitgades dažādos pretpolus, te līdzās (zem vienas cepures) sastopama gan alternatīvā kultūra, gan masu kultūra. Nepašaubāmi, katram bija savi deviņdesmitie, un līdz ar to arī savas ikonas. Dmitrijs Konrādts runā par to, ka šodien ikonas jēdziens ir sadalījies, kļuvis laicīgs (sekularizējies), ikona kļuvusi par ikoniņu, līdzīgu datora ekrāna zīmei, kura pēc būtības neko neizsaka: “Parādīšanās biežums TV ekrānā kādam varbūt veido šo laiku iezīmi, bet ne man. Taču, protams, katrs dzīvo savā subjektīvajā pasaulē. Tas, kurš vieniem ir ikona, citiem nav nekas.”

Laiks izpaužas caur fotoattēlu detaļām. Lūk, Aleksandrs Abdulovs ar krekliņu „Enjoy Coca-Cola”, Viktors Suhorukovs uz aplupuša apmetuma fona, Vladimirs Brincalovs ar sievu, uz galda uzlicis kāju – ir kā ilustrācijas no anekdotes par “jauno krievu”.

“Deviņdesmitie” ir atpazīstami pēc frizūrām un grimiem, kuri tika veidoti, atdarinot teleseriālu varoņus, bezgaumīgām aktieru un biznesmeņu žaketēm. Visuresošajā šovbiznesā vēl jūtama nenoteiktība, izpildījuma nemākulība, kura redzama pēc tērpiem un izturēšanās – rietumu paraugi vēl īsti nav apgūti, bet tas nemazina sajūsmināto pielūdzēju skaitu. Tomēr tauta mīl un pieņem arī pašmāju modi, kā tas bija ar grupas “Lube” mūziķiem, kuri tērpās karavīru blūzēs un apakšveļas stila krekliņos, kas uzvilkti uz uzpumpētiem ķermeņiem “mūsu sētas puiši” stilā.

Vēl viena laika iezīme – nepiespiestība un neformālisms saskarsmē, ko apliecina daudzi darbi, parādot, ka starp fotogrāfu un modeli nav ieturētas distances. To atceras arī “Ļenfilm” studijas fotogrāfe Olga Moisejeva, kura iemūžinājusi daudzas estrādes un kino „zvaigznes”. Raksturīgs kadrs – mūziķis Jurijs Sevčuks ar tabureti rokās, apstājies studijas pagalma vidū. Olga nolēma viņu fotografēt uz izteiksmīgu sienu fona, ko ir ļoti iecienījuši fotogrāfi, bet taburete bija nepieciešama, lai mūziķi kaut kur apsēdinātu. “Tas ir pilnīgi neveikls kadrs. Es gāju pa priekšu, pēc tam apgriezos un nofotografēju neapstājoties, man sanāca smiekli, ka viņš stāv ar to tabureti. Šodien ir pat nereāli iedomāties, ka “zvaigzne” varētu staigāt ar tabureti rokās”. Nepiespiestības atmosfēru parāda arī Grišinu fotouzņēmums vasarā, kurā attēlota “Saules nogurdināto” filmēšanas grupa ar Oļegu Meņšikovu, Irinu Kupčenko, Nadju Mihalkovu, Ingeborgu Dapkunaiti peldkostīmā un puskailo režisoru.

Par tā laika viszināmākajām un zīmīgākajām filmām kļūst Alekseja Balabanova “Brālis” (1997) un “Brālis 2” (2000), bet to galvenais varonis Daņila Bagrovs iemieso sevī pārmaiņu laiku. Vai šis Sergeja Bodrova tēls, kuru iemūžinājis fotogrāfs Bogačevs, ir ikona vai desmitgades “kolektīvās bezapziņas” atdarinājums? Jebkurā gadījumā, “brāļa” vārdus iemācījās visa valsts: “Lūk, pasaki man, amerikāni, kur ir spēks? Vai tad naudā? Lūk, arī brālis saka, ka naudā. Tev ir daudz naudas, un kas? [..] Es, lūk, domāju, ka spēks ir taisnībā. Kam taisnība – tas arī ir stiprāks. Lūk, tu kādu piekrāpi, iedzīvojies naudā, un kas, tu stiprāks kļuvi? Nē, nekļuvi! Tāpēc ka tev nav taisnība! Bet tas, kuru tu piekrāpi, tam ir taisnība. Tātad viņš ir stiprāks.”

Tāds ir zināms “deviņdesmito” kopsavilkums, izteikts filmas varoņa vārdiem, kura iznāca jau nultajā gadā. Ir skaidri jūtama vērtību nomaiņa. Ja arī desmitgade sākās ar rindām pie Makdonalda, “brīvās Amerikas” mīlestību un valsts pārdali, beidzās tā ar taisnības meklējumiem un jautājumu “Kurš vainīgs?”. Bet atbilde ir jau pavisam cits stāsts.

No krievu valodas tulkojis Aivars Slišāns