Starpstāvoklis. Intervija ar Ilzi Vanagu
Latviešu fotomākslinieces Ilzes Vanagas (1979) poētisko darbu galvenās tēmas ir bērnība, sieviešu meklējumi, dzimtene un mājas. Viņas fotogrāfijās patiesība mijas ar fikciju, simboli ar emocijām. Viņas darbi ir kā psiholoģiskie ceļojumi, kas autorei palīdz iepazīt un atklāt pašai sevi un savu individuālo pasauli. Pirms pusotra gada Ilze kļuva par māti, un šis fakts lielā mērā ietekmē arī Rīgas Fotomēnesī skatāmās izstādes Paradīzes dārzu atstājot ideju un struktūru, kurai ir retrospektīvs raksturs. “Mana bērna ienākšana pasaulē atvēra manī daudz sen nevirinātu durvju. Šī izstāde ir starpstāvoklis starp veco un jauno. Atskaite, atskats, pateikšanās savam Paradīzes dārzam par mūsu abu [mana un mana bērna] esību, lolojumu un auklējumu,” izstādes motivāciju skaidro Ilze. Izstāde no 12. maija līdz 4. jūnijam skatāma Kaņepes Kultūras centrā.
Vanaga ir absolvējusi mākslas zinātnes bakalaura programmu Latvijas Mākslas akadēmijā, zināšanas papildinājusi vairākās ISSP vasaras skolās Latvijā. Viņa arī vairākus gadus darbojusies modes fotogrāfijā, kā arī asistējusi citiem Londonā un ASV. 2014. gadā kopā ar Ingu Erdmani izdevusi grāmatu Press House, kas tikusi izstādīta Amsterdamā, Parīzē, Budapeštā un citviet.
Kā tu raksturotu savas fotogrāfijas?
Tas ir grūts jautājums. Tas ir tāpat kā raksturot sevi. Man patika, kā Nina Simone vienā savā intervijā teica – es dziedu to, ko jūtu, tādēļ vienu dienu es varu izklausīties kā šķembas, otru – kā kafija ar pienu. Man ir līdzīgi. Manī rit kaut kādas miksētas asinis. Tā ir tāda atombumba, kuru es mēģinu iekšēji novadīt, lai nesprāgst. Man ir ļoti tuva Amerika, viss tas vesterns. Un visticamāk tajā, ko fotografēju, meklēju atbildes uz kaut kādiem eksistenciāliem jautājumiem. Pagātnes dzīvēm, nākotnes noslēpumainību caur tagadnes mirkli. Tas ir kaut kas, kas man tajā brīdi iekšēji ir svarīgi. Kas mani urda, nedod mieru, kaut kur liek iet, darīt kaut ko. Pēc tam tik saproti, tā doma, sajuta izkristalizējas. Es nedomāju, es ļauju, lai tas impulss mani ved. Manā gadījumā tas vienmēr ir iekšējs ceļš. Gandrīz kā svētceļojums. Vienmēr.
Kas tev ir pats svarīgākais fotogrāfijā?
Kaut kad pavisam nesen domājot par to, kāpēc man negribas fotografēt, nonācu pie atziņas, ka fotogrāfija ir gremdēšanās pagātnē, sentimentā, iespējams, kaut kādās ilūzijās. Un ir bijuši brīzi, kad es apzināti to esmu vēlējusies un darījusi. Tomēr tagad, īstenībā jau kādu ilgāku laiku, man nav nekādu tādu klasisku sēriju (kā tas ir pierasts šim žanram) pie kā es strādāju. Sapratu, ka es izmantoju fotogrāfiju tikai kā instrumentu tad, kad tas man ir pa rokai, vai kad izteikti izjūtu tādu vajadzību. Tas ir vienlīdz svarīgs āmurs un nagla, lai uztaisītu plauktiņu, kas kādā citā procesā, momentā ir svarīgi. Vai, piemēram, diegs un adata, lai izšūtu krustiņu kaut kādā lupatiņā. Tas var būt jebkas. Bet pie tā es nonācu šajā vasarā. Kad es atļāvu sev to darīt. Apzināti.
Ar ko tev pašai saistās jēdziens “paradīze”?
Paradīze man ir kaut kas tāds, kur ir tik labi, ka negribas iet prom, atstāt to vietu, sajūtu. Es to piedzīvoju pagājušā rudenī. Kādā fantastiski siltā, vēla septembra rītā, savās dzimtajās mājās – pēc brokastīm dārzā sēdēju šūpolēs, un mani pārņēma tā pārpasaulīgā sajūta, ka es atrodos paradīzē. Nu tā, ka tev ir jāraud, ka tev kaklā žņaudzas ciet no tā, ka tu nezini, kur likties. Aiz laimes, aiz sāpēm, aiz skumjām, aiz visa kā. Tas bija kā spēriens zem jostasvietas, ja gribi. Pilnīgi negaidīti. Sapratu, ka man tur ir tik nenormāli labi, ka es vispār nezinu, vai varu piecelties un aiziet no turienes prom, izkustēties, dzīvot dzīvi, audzināt savu bērnu. Ka pati esmu kā pilnīgs bērns, kurš negrib vairāk neko kā tikai uzkavēties vēl un mūžīgi mūžos tajā sajūtā. Tas bija tik spēcīgi, ka satricināja mani no visām iekšām.
Pirmkārt, jo es nezināju, ka esmu aizķērusies tik dziļi, dziļi pagātnē, bērnībā, ieķērusies kā mammas pupā un ne pa kam negribu laisties vaļā. Otrkārt, apziņa, ka ir jālaižas vaļā, ka tas brīdis ir pienācis. Tas izraisa šoku, bailes – ko, kāpēc, kas, kur, kad. Un treškārt, vai es to spēšu, jo ir tik labi, ka tu gandrīz neredzi jēgu un gandrīz netici, ka kaut kur uz zemes var būt vēl tik pat labi kā tur. Un vienlīdz tikpat spēcīga, cik šī sajūta, gandrīz sāpes, turpat iekšās, tajā pašā brīdī milzīgs grūdiens, pirmatnējs atmošanās prieks un nesapratne, kā dzimstot, ka tas, kur tu iesi, ir kaut kas vēl daudz, daudz vairāk. Ka jābaidās točna nav. Ka būs kaut kas ļoti labs, kaut kas tavs, mega liels. Īsāk sakot – tev ir tava pasaule priekšā, tavs kosmoss kuru jāizzina. Un tad kā tāda lavīna, simtreiz paātrināta kartotēka sāka gāzties, šķirties visas manas fotogrāfijas gar acīm, ko jebkad esmu radījusi. Un lai kurā vietā pasaulē es būtu atradusies, kādos savas dzīves periodos, sapratu, ka tās visas ir bijušas par šo dārzu, māju, sajūtu. Tāda vecā un jaunā derība. Līdz šim un tagad.
Kas tev ir lielākie izaicinājumi, veidojot izstādi?
Nepazaudēt sevi. Saglabāt pēc iespējas tīrāku sajūtu un vēstījumu, ko man ir nepieciešamība pateikt, izteikt, uzzīmēt, uzbūvēt. Jo, no vienas puses, ir nepieciešamība pateikt to kādam, izvest ārā tautās, tā teikt. Un tai pašā laikā man ļoti traucē sajūta, ja es sāku domāt, kā tas izskatīsies citu cilvēku acīm. Īsāk sakot, pēc pieredzes zinu, ka ir jānotur tas pustransiskais stāvoklis, kur nav pārāk daudz prāta iejaukts, un jāļaujas impulsiem. Fantastiski rezultāti ir, kad tu esi klātesošs un tai pašā laikā ļaujies, lai lietas notiek, kā jānotiek. Spontanitāte ir ļoti svarīga. Savas izstādes gribu veidot kā skaņdar- bus. Ļauties dažādiem tempiem, ritmiem, neierobežot sevi kaut kādā izdomātā konceptā.
