No modes uz mākslu, no mākslas uz modi

Volfganga Tilmansa izstāde 2017 Tate Modern noteikti ierindosies starp lielākajiem šā gada notikumiem fotogrāfijā. Izstāde saņēma labas recenzijas un tika daudz apspriesta – galu galā, reti kad mūsdienu māksliniekam, kas savā praksē galvenokārt izmanto fotogrāfiju, ir iespēja veidot personālizstādi vienā no pasaules pazīstamākajām mākslas institūcijām. Tilmanss ievērību guva 90. gados, publicējoties tādos kulta modes un dzīvesstila žurnālos kā The Face un i-D. Viņa fotogrāfijas, kurās lielākoties parādījās autora draugi un paziņas, izcēlās ar intimitāti un neierasti piezemēto estētiku – Tilmansa momentuzņēmumos izplūda robežas starp privātiem attēliem, modi un mākslu.

Lai gan Tilmanss ir viens no spilgtākajiem piemēriem, fotogrāfijas vēsturē atrodam daudz gadījumu, kad mode pārtapusi par mākslu un otrādi, piemēram, Viljams Kleins (William Klein), Ričards Avedons (Richard Avedon) un Edvards Steihens (Edward Steichen). Modes fotogrāfija, protams, ir ļoti jutīga attiecībā uz aktuālām tendencēm un estētiku, un tas nereti arī rezonē mākslas pasaulē. Par spīti tam, ka, šķiet, populārā kultūra kļūst arvien cukurotāka un pliekanāka, un komercfotogrāfijas un reklāmas – arvien trulākas, patlaban var runāt par jaunu autoru paaudzi ar svaigu redzējumu, kas atrodas kaut kur starp modi un mākslu.

Spilgts piemērs ir 28 gadus vecā britu fotogrāfe Hārlija Veira (Harley Weir), kas pēdējo gadu laikā piesaistījusi plašu uzmanību un regulāri sadarbojas ar lielākajiem modes žurnāliem, tostarp, Vogue, AnOther, Dazed, i-D. Viņa veidojusi kampaņu attēlus arī vairākiem modes namiem, arī Gucci, Maison Marten Mangela un Calvin Klein. “Veira pēta kailumu, vienlaikus priekšplānā neizvirzot seksa tematiku,” tā viņas darbus apraksta i-D. Šai fotogrāfei ir raksturīgi spēlēties ar privātuma robežām, bet viņas pasaules izjūta ir diezgan romantiska. Intimitāti fotogrāfijās Veira panāk ar ārkārtīgi piesātinātu un glezniecisku krāsu izjūtu; viņas attēli ir sāpīgi skaisti un melanholiski. Tajā pašā laikā kailums viņas fotogrāfijās dažreiz sacēlis traci sabiedrībā. Instagram izdzēsa Veiras kontu pēc tam, kad viņa bija publicējusi attēlu, kur kailajai modelei uz kājām redzamas menstruālās asinis. Par provokatīvu tika nosaukta arī Calvin Klein kampaņai veidotā fotogrāfija, kurā redzamā modele ir nobildēta no apakšas ar skatu uz viņas pavērtajām kājām.

Veirai ir panākumi arī mākslas pasaulē. Pagājušā gada nogalē viņa atklāja personālizstādi Boundaries FOAM centrā Amsterdamā, kur bija redzami gan modes darbi, gan arī personīgie projekti. Pēdējo gadu laikā fotogrāfe ar uzlādētu skatījumu un estētiku bildējusi ne tikai modi, bet arī sociālas tēmas, piemēram, Izraēlas un Palestīnas robežu un Kalē bēgļu nometni. 2016. gadā izdotā grāmata Homes, kurā apkopotas Veiras fotogrāfijas ar Kalē nometnes iedzīvotāju pašrocīgi veidotajām dzīves vietām pāris dienas pirms to iznīcināšanas, nu jau ir izpirkta. Lai gan, protams, šķiet diezgan kontraversiāli modes fotogrāfei aizbraukt uz vienu no karstākajiem punktiem Eiropā, viņa uzsver, ka ir būtiski runāt par svarīgām tēmām, neskatoties uz to, ko viņa dara ikdienā. Visi grāmatas pārdošanas ieņēmumi tika ziedoti labdarībai.

Veira beigusi Central St. Martins universitāti Londonā. Viņu pamanīja, pateicoties Tumblr lapai, kas jaunajai fotogrāfei pavēra durvis uz starptautiskiem panākumiem, iesaistoties dažādos komercprojektos. Internetā tika “atklāti” arī ukraiņu mākslinieku duets Synchrodogs, kuru izstāde Back to Nature Rīgas Fotomēneša 2017 ietvaros vēl līdz 9. jūlijam skatāma kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Mākslinieki – Taņa Šeglova (Tania Shcheglova) un Romans Novens (Roman Noven) – ne tikai iepazinās virtuāli, bet arī ievērību guva, pateicoties tiešsaistē publicētajiem attēliem. Synchrodogs veidotajām fotogrāfijām piemīt zināma sirrealitātes sajūta, un to motīvi bieži vien balstīti uz abu autoru redzētajiem un pierakstītajiem sapņiem. Galvenajā lomā lielākoties ir pati Taņa, kas vienā no bildēm, piemēram, noklāta zelta spīguļiem, ir sastingusi uz liela akmens tādā pozā, ka, šķiet, tūlīt pacelsies virs zemes, savukārt citur viņa redzama, nokrāsota gradientā un guļot pelēkās smiltīs kā nāra.

Synchrodogs sapņi nereti tiek realizēti uz iespaidīgu dabas skatu fona, un tas viņu darba procesu padara ļoti lēnu. Vienas fotogrāfijas uzņemšanai nepieciešams mēnešiem ilgs darbs un plānošana. Tiesa, sarežģītais tehniskais process ir nesis augļus – attēli pārraida tādu kā reālas nerealitātes izjūtu. Tāpēc nav brīnums, ka viņu fotogrāfiju iespaidīgā vizualitāte un tajos izspēlētā smalkā robeža starp taustāmo un iedomāto piesaistījusi nevienu vien modes žurnālu un zīmolu; duets sadarbojies ar Vogue, Dazed, Harper’s Bazaar, Kenzo, Urban Outfitters, u. c. Synchrodogs izveidojuši arī veiksmīgu mākslas karjeru – aicinājumi piedalīties izstādēs nāk no visas pasaules.

Cits autors no bijušā austrumu bloka, ko vērts pieminēt gan modes, gan mākslas kontekstā, ir ungāru izcelsmes fotogrāfs Mārtons Perlaki (Marton Perlaki). Perlaki profesionālo izglītību ieguvis fotožurnālistikā un kinemotogrāfijā un veido savādi jutekliskas fotogrāfijas. Autora rokrakstā jūtama konstruktīvisma mākslas tradīcijas ietekme, kur būtiska loma ir formu saspēlei un nereti arī kontrastainas gaismas lietojumam. Perlaki fotogrāfijās ikdienišķi objekti sāk atgādināt skulpturālus veidojumus – piemēram, arbūzs, kas novietots uz zilā fona un kam izlobītas visas sēkliņas, vai perfekts burbulis, kas pārklājis visu papīra krūzītes maliņu.

Perlaki 2015. gadā tika nominēts prestižajam FOAM Paul Huf apbalvojumam, kas ik gadu tiek piešķirts vienam fotogrāfam, kas jaunāks par 35 gadiem. Tajā pašā gadā fotogrāfs bija arī viens no FOAM Talents konkursa finālistiem. Perlaki grāmatā Elemer (2016), galveno lomu spēlē īpatnēja izskata vīrietis, ko autors portretējis dažādos stilos un estētikā. Vīrieša attēlojumā fotogrāfs spēlējas ar vairākiem žanriem – Hičkoka cienīgs dramatisms vienā portretā, kādā citā attēlā vīrietis, atbalstījis galvu pret finiera plāksni, aizvērtām acīm, skatītājam paveras pavisam maigs un jūtīgs. Sērijā iekļautas arī klusās dabas, ar kurām autors veido tādus kā vizuālus uzdevumus, izceļot asociatīvas līdzības un atšķirības starp priekšmetiem, kas pirmajā brīdī nebūt neliekas savstarpēji saistīti. Elemer pagājušajā gadā izdeva neatkarīgā izdevniecība Loose Joints (tā publicējusi arī jau iepriekš pieminēto Hārlijas Veiras grāmatu Homes). Autora īpatnējā juteklība ir guvusi atzinību ne tikai laikmetīgās fotogrāfijas kuratoru vidū, Perlaki jau gandrīz 10 gadus nodarbojas ar komercfotogrāfiju un sadarbojies ar dažādiem modes zīmoliem, tostarp, Dior, Helmut Lang, Nike, kā arī drukātiem izdevumiem – AnOther, Wallpaper, M le Monde, Muse un citiem.

Komerciāli Perlaki pārstāv aģentūra Webber Represents Londonā. Patlaban tā ir viena no redzamākajām aģentūrām, kas piedāvā dažus no mūsdienu fotogrāfijas tendenču noteicējiem. Zem šīs organizācijas spārna ir arī citi mākslas pasaulē veiksmīgi autori, piemēram, amerikāņu fotogrāfi Gregorijs Halperns (Gregory Halpern), kura ZZYZX pagājušajā gadā ieguva Paris Photo – Aperture labākās grāmatas titulu, un Daniels Šea (Daniel Shea). Līdzās sadarbībai ar zīmoliem Urban Outfitters, Calvin Klein un Levi’s un žurnāliem The Atlantic, The Fader, Bloomberg Businessweek, The New York Times, u. c., Šea sevi ir pieteicis kā spēcīgu mākslinieku, kura interešu lokā ir arī sociāli un politiski nozīmīgas tēmas.

Vairākus gadus autors ir koncentrējies uz vietām ASV vidienē, kas kādreiz bijuši industriāli centri, bet rūpniecības lejupslīde pēdējās desmitgadēs tos atstājusi ļoti skumjā ekonomiskā stāvoklī. Autora grāmatas Blisner, Ill un Blisner, IL ir par neeksistējošu pilsētu Ilinojas štatā, kas, tāpat kā daudzas citas šādas vietas, nīkuļo un cieš no augsta bezdarba līmeņa. Tā kā vieta reizē ir iedomāta, un tajā pašā laikā eksistē tur, kur Šea uzņēmis savas fotogrāfijas, autors spēlējas ar idejām par dokumentalitāti un tās vietu vēstures atstāstos. Gandrīz identiski kadri, kas nolikti cits citam blakus, arhitektoniskas detaļas un objekti vairākās, cita citu pārklājošās ekspozīcijās – viss kopā rada sirreālu sajūtu. Nedaudz vīzijai vai sapnim līdzīgā estētika atgādina par plaisu starp vēstures naratīvu radītajiem mītiem par konkrētām vietām, to nozīmi un realitāti. Fiktīvās Blizneras nekur īsti nav, bet vienlaikus tā pastāv visur kur.

Ir arī interesanti skatīties arī uz Šea pasūtījuma darbiem. Piemēram, viņa uzņemtajos bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas portretos izmantots viegli dramatisks apgaismojums un bildes ir nedaudz graudainas. Fotogrāfijas uzņemtas Obamas prezidentūras laikā. Neglorificējot Šea parāda cilvēcību tolaik pasaulē ietekmīgākā cilvēka attēlojumā.

Intervijā American Suburb X, atbildot uz jautājumu, kā atdalīt komerciālo praksi no mākslinieciskās, Šea atbild, ka robežu nav viegli definēt, bet “radīt fotogrāfiskus darbus mākslas kontekstā nozīmē pievērst uzmanību jautājumiem par reprezentāciju, bet bieži – ne vienmēr – radīt attēlus, kas kalpo aprakstošam un komerciālam mērķim, nozīmē atteikties no šāda mērķa.” Intervijā tam pašam portālam Perlaki skaidro, ka savos personīgajos projektos var atļauties pilnīgi brīvi eksperimentēt.

Kur beidzas māksla un sākas pasūtījuma darbi? 2017 Tilmanss pa vidu visam kam citam izstādīja populārā amerikāņu dziedātāja Frenka Oušena (Frank Ocean) albuma vāciņam veidotos mūziķa portretus. Lai arī Tilmanss īsti nestrādā sēriju ietvaros un ir slavens ar to, ka nebaidās izstādīt un pretnostatīt ļoti atšķirīgas lietas, izvēle nenodalīt savas radošās darbības jomas ir principiāla un interesanta. Nenoliedzami – pasūtījuma un ne-pasūtījuma fotogrāfijām atšķiras mērķis un konteksts, bet tajā pašā laikā – jo stingrāk mēģinām noturēt robežu starp abām nozarēm, jo vairāk, šķiet, tā slīd laukā no satvēriena. “Man vienlīdz patīk pavadīt sešus mēnešus, uzņemot vienu neglītu attēlu, kas paredzēts rūpīgai izpētei, un reizē uztaisīt divdesmit smukas bildes studijā ar modeli un drēbēm, pie kurām, visticamāk, tiks pavadītas pāris sekundes Instagram vai kādā žurnālā,” Šea savu viedokli papildina tajā pašā intervijā. Tāpat kā rakstnieks, kas bez grāmatām raksta arī slejas žurnāliem, arī fotogrāfs ar savu pasaules skatījumu var pieiet gan pasūtījuma darbiem, gan personīgiem projektiem. Lai gan bildes konteksts lielā mērā nosaka tās lasījumu – fotogrāfijai, kas tiek nodrukāta uz reklāmas plakāta, rodas cita nozīme, nekā tad, ja tā tiek izstādīta galerijā vai iekļauta grāmatā. Tomēr vienlaikus tas ir un paliek tas pats attēls, un, galu galā, vai nu ir, vai nav interesanti uz to skatīties.