No Kauņas līdz Belostokai
Septembrī apmeklēju divus fotofestivālus pie mūsu dienvidu kaimiņiem – Kauņas fotogrāfijas festivālu Lietuvā un Interphoto festivālu Belostokā, Polijā.
Kauņas festivāls šogad piedāvā vairāk nekā 10 izstāžu ar vienojošo tēmu Ūdens, bet Belostokā var skatīt gandrīz trīsreiz vairāk izstāžu ar vadmotīvu Tolerances robežas. Lai arī cik atšķirīgi pirmajā brīdī nešķirstu šie nosaukumi, abi festivāli priekšplānā izvirza mūsdienu nacionālos un globālos izaicinājumus – sākot ar klimata izmaiņām un beidzot ar sociālpolitiskajām pretrunām.
Patiesi, Kauņas un Belostokas festivāliem ir daudz kopīga – izstādes bieži vien norisinās neierastās telpās (jauniešu centros, bibliotēkās, vestibilos), abām ir intensīva atklāšanas nedēļas programma, atsevišķas izstādes atklājot pat ar 20 minūšu starpību. Kā viena, tā otra festivāla mākslinieciskā programma balstās uz viena vīrieša pleciem (Mindaugs Kavaļausks Kauņā un Gžegožs Jermocevičs Belostokā), abos var atrast pa kādai gluži labai un pa kādai diezgan apšaubāmai izstādei, abiem pieklibo mārketings (festivāla norises vietās trūka informatīvo bukletu). Izstāžu darbi lielākoties balansē starp fotožurnālistiku, klasiskiem fotostāstiem un tipoloģijām. Lielākā abu festivālu atšķirība ir tā, ka Kauņā tikai vienā izstādes atklāšanā servēja vīnu, kamēr Belostokā to piedāvāja it visās, arī tajās reizēs, kad izstādes tika atklātas vienā un tajā pašā ēkā ar nelielu laika nobīdi.
Īpašu iespaidu Kauņā atstāja japāņu fotogrāfe Majumi Suzuki. Vēl līdz 1. oktobrim Kauņas Fotogrāfijas galerijā skatāmā izstāde ir stāsts par 2011. gada Japānas cunami, kas iznīcīnāja nevien fotogrāfes ģimenes fotostudiju, bet arī viņas vecākus. Arhīva fotogrāfijas, kuras pabojājis jūras ūdens, mijas ar ainavām un interjeru kadriem, kas uzņemti pēc katastrofas. Personiski, emocionāli un vizuāli izaicinoši – tā īsumā varētu raksturot šo izstādi. Turpetim Belostokā gribētos izcelt grupas izstādi Zero-61, kura piedāvā skatīt nelielas neformālas domubiedras grupas darbus no 60. gadiem. Tolaik, studējot Nikolaja Kopernika universitātē Torunā Ziemeļpolijā, viņi atkāpās no tā laika dominējošajiem gleznieciskās daiļfotogrāfijas kanoniem, lai pievērstos dažādiem tehnoloģiskajiem un saturiskajiem eksperimentiem, īsi sakot, padomju laikos darīja visu to, par ko Latvijā mēs varam tikai sapņot Ivara Grāvleja izstādē Nezināmā latviešu fotogrāfija.
Gribētos dažus vārdus arī pateikt par izstādēm, kas raisīja vislielāko apmulsumu. Kauņā tā ir izstāde Upe ar piecu ārzemju autoru piedalīšanos. Negribētos īpaši izcelt kādu autoru, bet drīzāk kuratora darbu, pārlieku burtiski interpretējot tēmu, – izstādē visos darbos galvenais motīvs patiešām ir dzīve pie upes, un pat katras indivudālās sērijas nosaukumā ir ietverts vārds “upe”. Vizuāli un saturiski monotoni. Bet Belostokā man ir grūti izšķirties starp čehu fotogrāfa Jana Pohribnija un alžīriešu Nasima Nadžbenali izstādēm. Čeha izstāde Pazudis paradīzē diezgan precīzi raksturo sajūtas, skatoties fotogrāfijas – kalendāra tipa ainavas, kuras autors uzlabojis ar dažādām gaismas skulptūrām. Salkani, formāli un pat banāli. Savukārt alžīrietis, pēc paša domām, ir centies mainīt negatīvo priekšstatu par islāmu, lai gan izstādē varam redzēt vienkārši daudz smaidīgu cilvēku portretu, kas īpaši neatšķiras no tiem, ko parasti redzam fotosalonu skatlogos.
Tomēr festivālu jēga nav tikai izstādes, bet arī spēja radīt omulīgu saviesīgu atmosfēru, kļūt par tikšanās vietu vietējiem un ārvalstu nozares dalībniekiem un cienītājiem. Tīklošanos palīdz veidot porfolio skates, atklāšanas, banketi, neformālāki pasākumi publiskās un mazāk publiskās vietās. Kauņas portfolio skate šoreiz norisinājās Nidā ikgadējā Lietuvas fotomākslinieku savienības rīkotajā fotosemināra laikā. Tam bija savi plusi – portfolio skates ekspertiem bija iespēja arī pabūt nevien ainaviskā vietā, bet arī piedalīties vienā no senākajiem foto pasākumiem mūsu reģionā. Seminārs notiek jau 40 gadu pēc kārtas un, kopš fotomākslinieku savienību vada Kauņas fotogalerijas direktors Gintars Česonis, arī seminārs, kas iepriekš sāka atgādināt pensionāru-alkoholiķu saietu, ir reanimējies samērā aizraujošā notikumā. Starp lektoriem var ieraudzīt ārvalstu pētniekus un fotogrāfus, tiek rīkotas arī konkurētspējīgas izstādes. Pārmaiņas vislabāk novērtē publika – semināru apmeklē daudz gados jaunu cilvēku, kas pirms pieciem gadiem, kad tur biju pēdējo reizi, vēl bija retums.
Belostokā tīklošanās ir lokālāka, jo portfolio skatē eksperti galvenokārt ir no Polijas, tomēr dalībnieku un apmeklētāju, kas veido festivāla kodola tusiņu, ir vairāk. Viens no veidiem, kā perifērijas iezīmēt globālākā nozares kartē, ir aicināt viesos ārvalstu festivālu direktorus, galeristus, kuratorus, fotoredaktorus. Šai ziņā Kauņai un Belostokai ir grūti ko pārmest.
