/ Alnis Stakle / Komentārs

Simtgades dimanta olas

Laikam jau lielākā daļa no attēlus vērojošās sabiedrības ir gan paspējuši ievērtēt tā saucamās “dimanta olas” dažādu publisku personu rokās JCDecaux reklāmas stendos, gan arī pasmieties par šo izteikti infantilo reklāmas ideju un realizāciju. Šķiet, ka Latvijas simtgadi steidz izmantot saviem pašreklāmas nolūkiem gandrīz visi, kam nav slinkums. Manu pārdomu priekšmets šajā rakstā ir radies, redzot neskaitāmus Latvijas simtgadei veltītus fotokonkursu uzsaukumus ar aicinājumiem piedalīties ar savām fotogrāfijām dažādu SIA, pašvaldību, nevalstisko organizāciju un pat Saeimas sponsorēto kalendāru un izstāžu fotokonkursos. Šķiet, ka daudzu komunikācijas aģentūru, pašvaldību un EU subsidētu projektu dalībnieki redz fotogrāfijā neizsmeļamu spēku paust kaut ko jēgpilnu par Latviju. Jāpiekrīt, ka šādiem konkursiem ir izvēlēts īstais laiks un, lai vai kādi būtu īstenie dažādo fotokonkursu komunikācijas mērķi, šķietamā auditorija tiks sasniegta un “patriotisms – vairots”. Komunikācijas departamentu censoņi ievilks atskaitēs kārtējo ķeksīti par saiknes veidošanu ar jauno paaudzi. Pašvaldību deputāti varēs spiest rokas un pasniegt puķes jaunajiem fotogrāfiem, kā arī, protams, atmiņai un domes feisbuka lapai nofotografēties uz nelīdzeni piekārtu fotogrāfiju un nenoregulētu lampu starmešu izraibināta domes koridora fona. Daudzie skanīgie fotokonkursu nosaukumi, kas šķiet izkrituši no kāda trešās klases teicamnieka pierakstu klades (piemēram, Mūsu karogs, Iedvesmojošais ceļojums, Mana Jūrkalne, Es savai Tēvzemei, Par galveno, Latgales simtgades ainavu ceļi jauniešu acīm, utt.), izraibinās vietējo pašvaldību medijus, un kopumā visi būs apmierināti. Kāpēc lai kādam no fotogrāfijas nozares pārstāvjiem šie jaukie un mīlīgie pasākumi nepatiktu? Skarbi būtu teikt, ka man nepatīk. Tomēr, iedomājoties visu kopējo budžetu un darba stundas, kas tiek notriektas šo konkursu organizēšanā, rodas daži neatbildēti jautājumi. Turklāt lielākā bēda nav darba stundu izšķērdība, bet gan šo konkursu saikne ar fotogrāfijas medija laikmetīgajiem stāvokļiem. Ko konkursu nolikumi vēsta par fotogrāfijas uztveri? Vai tie apliecina kaut jel kādu saikni ar profesionālo fotogrāfiju? Ko iegūst šo fotokonkursu dalībnieks un skatītāji? Un pēdējais retoriskais jautājums nav par materiāliem ieguvumiem, bet gan – pieņemot, ka katrs vēstījums ir arī kaut kādā mērā diskursīvs ievads plašākai sabiedrībai par fotogrāfiju kā vēstošu mediju, – par to, kādus nospiedumus auditorijas skatījumā šie daudzskaitlīgie konkursi atstās par fotogrāfijas mediju un tā pielietojumu mūsdienu vizuālajā kultūrā. Tiesa, pasaulē fotokonkursi ir izplatīta parādība, un parasti tos lieto gan kādu institūciju tēla stiprināšanai, gan arī dažāda līmeņa fotogrāfu atbalstam. Vairumā gadījumu vērā ņemamus fotokonkursus tomēr organizē institūcijas, kas ilgtermiņā nodarbojas ar fotogrāfijas jautājumiem, un fotogrāfija viņu vīzijā ir sociāli aktīvs un tehnoloģiski profesionāls medijs, kuru vajag sistemātiski attīstīt. Fotokonkursi, līdzīgi kā sports, rada vidi profesionālai sacensībai un stiprina izpratni par fotogrāfijas valodas attīstību un lietojumu dažādos fotogrāfijas nozares segmentos.

Fotogrāfiju konkursa “Mūsu karogs” izvērtēšanas komisijas sēde. Foto – Ernests Dinka, Saeimas Administrācija

Diemžēl, pāršķirstot daudzos simtgades konkursu nolikumus, kuri, šķiet, tapuši par profesionālās fotogrāfijas laikmetīgajām aktualitātēm neinformēta cilvēka prātā, ir jāsecina, ka pēc profesionālas fotogrāfijas standartiem tie visi drīzāk atgādina manipulatīvu joku ar mērķi iegūt fotoattēlus sabiedrisko attiecību vajadzībām vai arī sasniegt kaut kādus īstermiņa mērķus sava zīmola komunikācijā. Reizēm ir sarežģīti pat atrast organizatoru vārdus, nemaz nerunājot par žūriju sastāviem, kuros reti atrodamas personas no profesionālās fotogrāfijas vides. Balvu fondā bieži vien ir tikai solījumi par iespējamām balvām un izstādēm apšaubāmās vietās. Iespējams, kuriozākais šajā gadījumā ir atklāt, ka nav iespējams identificēt autoru fotogrāfijām, kuras tiek pievienotas uzsaukumiem piedalīties konkursā. Kādu gan attieksmi var cerēt sagaidīt no organizatoriem, ja tie pat nav pievienojoši autora vārdu attēlam, ar ko pievērš uzmanību savam konkursam? Reizēm tiek piedāvāti loģiski neizskaidrojami darbu žūrēšanas risinājumi, kad tiek mēģināts “nošaut divus zaķus”, respektīvi, iegūt skatītāju simpātijas sociālajos medijos un vēlāk augstāk novērtētos darbus aicināt vērtēt fotogrāfijas ekspertus. Kas gan var tikt piedāvāts eksperta vērtējumam pēc tautas balsojuma atlasītajā bilžu izlasē ar miglainiem rītiem un simpātiskiem kaķīšiem, laikam ir neatbildams jautājums.

Manuprāt, galvenā problēma nav meklējama ne komunikācijas personu nihilistiskajā nezināšanā par profesionālo fotogrāfiju, ne dažādu SIA un pašvaldības iestāžu naivumā, cerot sociālajos medijos uzspodrināt savu tēlu, ne arī konkursu dalībnieku auditorijā, kura, šķiet, ir piemirsusi kritiski pārdomāt konkursu nolikumā pausto. Problēma ir vismaz 27 gadus sena, proti, tiek ignorēta medijpratības izglītība, kas stiprinātu sabiedrības izpratni arī par fotogrāfijas valodu. Diemžēl fotokonkursu nolikumi atklāj, ka mēs, līdzīgi kā pašos fotogrāfijas pirmsākumos, šos attēlus uzskatām par dabiskām zīmēm, kuru tapšana ir balstīta kameras automātiskajās kvalitātēs. Respektīvi, attēli tiek uztverti kā “nākoši no dabas” un primitīvi salīdzinājumā ar tekstu – intelektuālu produktu. Ir vismaz divi galvenie iemesli, kāpēc attēlus uztver kā tuvākus realitātei nekā verbālu vēstījumu un rada skatītājā sajūtu par vizuālā rāmējuma neesamību un liek uztvert attēlu kā pašsaprotamu realitātes kopiju:

    1. Attiecības starp fotogrāfiju un attēloto objektu ir balstītas līdzībās un analoģijās. Attēlotā objekta līdzības ar pašu objektu rada realitātes šķietamību fotogrāfijā un maldina recipientu, maskējot gan fotogrāfijas konstruētību, gan fotogrāfijās iekodēto vēstījumu;

    2. Konkrētas propozīcijas sintakses neesamība vizuālajai valodai recipientiem rada šķietamību, ka fotogrāfijas nav konstruēta informācijas vienība, kas rāmē viņu interpretācijas.

Fotogrāfiju interpretācijas vairāk ir saistītas ar fotogrāfa subjektīvajiem motīviem, auditorijas uztveres īpatnībām un interpretācijas stereotipiem. Turklāt fotogrāfiju aprite publiskajā telpā vienmēr ir saistīta ar institucionālo varu, kuras ietvaros attēlus izmanto, lai gūtu labumu un stiprinātu statusu. Veidus, kā auditorija piekļūst, lasa un rada jēgu fotogrāfijām mediju vēstījumos, var skaidrot ar vizuālā rāmējuma esamību, gan auditorijai lasot fotogrāfijas, gan medijiem konstruējot vēstījumus. Līdzīgi kā verbālais, arī vizuālais rāmējums aktivizē jau eksistējošas shēmas recipientu prātos. Rāmējuma rezultāts ir atkarīgs no recipientu interesēm, vērtībām, pārliecībām un vēlmēm. Jāņem vērā, ka rāmējumi ir tik dziļi iesakņojušies kultūrā, ka vairumā gadījumu auditorija izmanto rāmējumus neapzināti.

Neņemot vērā fotogrāfijas valodas īpatnības un fotogrāfijas medija lietojuma tradīcijas kultūrā, mēs nonākam pie nekritiska attēlu lietojuma. Fotogrāfijas šādā ietvarā der tikai par ilustrācijām kārtējā sociālo mediju lapā, lai piesaistītu auditoriju. To arī apliecina simtgades konkursi, kuros nekas nopietnāks (piemēram, ilgtermiņa autorprojekti par Latviju vai augsta līmeņa fotožurnālistika) netiek meklēts, jo ar tādiem balvu fondiem un attieksmi nevar cerēt uz profesionālās fotogrāfijas klātbūtni.
Es kā profesionālās fotogrāfijas pārstāvis, kuram diletantisms izsauc riebumu, diemžēl varu tikai nopūsties par neizmantotām iespējām, ko varēja iegūt profesionālā fotogrāfija, ja simtgades konkursu organizatori būtu padomājuši ne tikai par sapņainiem attēliem savu iekšējo neapzināto nemieru klusināšanai, bet arī iedomātos par fotogrāfiju kā mediju un nozari, kurai arī ir savas vajadzības pēc stimuliem un atbalsta.