Inka un Niklāss
Inka (1985) un Niklāss (1984) Lindergārdi ir zviedru mākslinieku duets no Stokholmas, kuri ir kopā kopš 2007. gada. Pārsvarā viņi veido fotogrāfijas, kas atspoguļo dabas mistisko un neizskaidrojamo pusi. Viņiem ir bijušas daudzas izstādes Zviedrijā un ārvalstīs, kā arī viņi izdevušas divas atzītas grāmatas – The Visible Spectrum (2014) un Watching Humans Watching (2011). Viņu darbi redzami Rīgas Fotomēneša galvenajā izstādē Jaunais šiks, kas līdz 3. jūnijam apskatāma Rīgas Kongresu namā.
Kā jūs raksturotu savu interesi par fotogrāfiju?
Mūsu darbi runā par ainavu patēriņu caur objektīviem un ekrāniem. Mūsu priekšstatu par ainavu veido fotogrāfija, un idejas par dabu konstruē attēlu plūsma mūsu ekrānos. Mēs preparējam un pārveidojam pierastos ainavu attēlus – augstas kalnu grēdas, saulrietus, tirkīzzilus viļņus, kokosriekstiem nosētus palmu kokus, koši zaļus mežus un kosmosu. Tas ir par ceļojuma un fotografēšanas rituāliem, fotogrāfijām kā pierādījumiem, ko parādīt. Nepieciešamību ievietot sevi dabā un fotogrāfijā. Saulrieti ir pievilki pie zemes, gaisā karājas gliteru mākonis mirdzoša miglāja formā no NASA arhīviem, Josemitu nošķelto klinti aizsedz liels, melns pleķis. Savas darbības, vai tā būtu pulvera pamešana gaisā, skulptūras veidošana no zariem vai ar gaismu iekrāsotas klintis, mēs uzskatām par performanci, kas veidota, ainavas, elementu un kameras sadarbības rezultātā. Viss notiek ekspozīcijas brīdī.
Idejas starp mums lēkā kā pingponga bumbiņas. Inka var pastāstīt kādu ideju, palaist to vaļā, un Niklāss pie tās var atgriezties pēc gadiem. Tie ir plūstoši un asociatīvi meklējumi, kas notiek kopš mūsu sadarbības sākuma 2007. gadā. Parādīt darbus izstādēs un drukātā veidā vienmēr bijis kā parādīt tikai fragmentu no tā, kur patlaban atrodamies darba nepārtrauktajā procesā. Mēs fotografējam, kad ceļojam. Ceļošana saistīta gan ar ainavām, gan arī ar iespēju strādāt netraucēti. Tas ir lielā mērā ir par izolāciju. Mūsu process ir laikietilpīgs, strādājot ārā, ir tik daudz nekontrolējamu apstākļu. Pūš vēji un līst lietus. Mēs strādājam mēnešiem, un, ja viss iet ļoti labi, mēs atgriežamies ar sauju fotogrāfiju. Bet viss šis dīkstāves laiks padara procesu interesantu, un mēs parasti nonākam līdz jaunām fotogrāfijām, kas jāuzņem kādu citu reizi.
Vai jums fotografējot ir bijusi kāda neparasta pieredze?
Mums ir divi stāsti no aptuveni viena laika. 2011. gadā mēs fotografējām cilvēkus dabā sērijai Watching Humans Watching Sekvoju nacionālajā parkā Kalifornijā. Kamēr kamera bija vērsta uz kaut ko citu, Inka uzdūrās melnajai lācenei ar diviem mazuļiem. Tas notika uz mazas meža takas, un Niklāss bija ezera otrā pusē. Inka lēnām atkāpās, mēģinot izskatīties maza un laipna. Watching Humans Watching projekts ir fotografēts ar filmu un, kamēr viņa pārlādēja kameru, lācis uzlēca uz krituša baļķa desmit metru attālumā un majestātiski nopozēja, nevainojami izgaismots no aizmugures. Kad viņa beidzot bija pārlādējusi kameru, lācis uzreiz noleca lejā un lāču ģimene spēlēdamies vienkārši pagāja viņai garām.
Otra reize bija Orē, Zviedrijā, strādājot pie tās pašas sērijas. Parasti mēs vispirms atradām vietu, par kuru zinājām, ka kāds tur galu galā ieradīsies, lai apskatītu skatu, tad uzstādījām kadru un gaidījām perfekto brīdi, kad viss nostāsies savās vietās. Šoreiz gaidījām jau kādu laiku un sāka kļūt mazliet garlaicīgi. Niklāss turēja kameru, un pēkšņi Inka izdvesa skaņu, ko varētu nosaukt par čukstus kliedzienu: Tagad! Nofotogrāfē! Nofotogrāfē! Cilvēki kas tur stāvēja, novērtējot ainavu mūsu kameras priekšā, bija Zviedrijas karalis ar saviem miesassargiem. Diemžēl filmas attīstīšanas procesā šis attēls tika sabojāts, tāpēc mums ir ļoti vājš negatīvs, bet spilgtas atmiņas.
Vai varat nedaudz pastāstīt par Rīgā redzamajiem darbiem?
Instalācijas nosaukums ir The Belt of Venus and The Shadow of the Earth. Nosaukums, ko esam izmantojuši vairākkārt, atsaucas uz, iespējams, visvairāk fotografēto ainavas motīvu – saulrietu.
The Belt of Venus (Venēras josta) ir nosaukums rozīgajam mirdzumam, kas parādās, kad saule iet uz rietu, un Zemes ēna redzama kā zila josla virs horizonta. Tā sastāv no vienas ierāmētas fotogrāfijas, fotogrāfisku skulptūru sērijas uz postamentiem un uz samta uzdrukāta attēla, kas karājas no karoga mastam līdzīga zara.
Ierāmētajā fotoattēlā saulrieta palete ir pārceļojusi uz alas sienām, kas atrodas iepretim pēc izskata gandrīz fiktīvai fantāzijas kalnu grēdai. Ar rokām izgatavotie un dabiskie priekšmeti uz sešiem postamentiem fiziski tikuši iemērkti sienas fotogrāfijas peldošajā versijā, pārnesot fotogrāfiju uz objekta virsmu, veidojot tās pašas fotogrāfijas trīsdimensionālu, fragmentētu versiju.
Samta attēls uz zara attēlo diorāmai līdzīgu ainu, pārmērīgi romantisku ainavu uz drapēta, mirdzoša samta. Tas vienmēr ir izaicinājums izstādīt darbus telpās, kas sākotnēji nav bijušas paredzētas mākslas demonstrēšanai. Šoreiz telpa ar tās efektīgajām marmora sienām jauki papildināja prezentētos akmeņainos darbus.
Pie kā patlaban strādājat?
Mūsu izstāde 4K ULTRA HD Dorothee Nilsson Gallery Berlīnē apskatāma līdz 23. jūnijam. Šodien mēs strādājam pie pasūtījuma darba Stokholmas gājēju tunelim, kas tiks uzstādīts septembrī. Mēs to padarīsim superspilgtu un pulsējošu. Ilgākā laika posmā mēs strādājam pie milzīgas pasūtījuma Zviedrijas psihiatriskajai slimnīcai, instalācijām 57 istabās. Šovasar vismaz divreiz dosimies prom strādāt, iespējams, uz Portugāli un Kanāriju salām. Mēs nesen sākām un turpinām strādāt ar ikonogrāfiju, kas saistīta ar terminu “tropisks”, tāpēc varbūt nākotnē mūs sagaidīs daudz pludmaļu un kokosriekstu.
