Intervija ar Džeisonu Fulfordu
Kā zini, ka kaut kas eksistē? Džeisona Fulforda (1973) darbi uzdod jautājumus, kuriem nav konkrētu atbilžu. Tāpat kā spēlējot spēli, tajos ir gan noteikumi, gan vieta radošumam, un abas šīs lietas konstanti mijiedarbojas. Jautājumi ir atvērti, un katrs skatītājs tiem pienes kaut ko savu.
Šajā augustā Džeisons bija Latvijā, lai vadītu darbnīcu Vizuālā valoda: Attēlu savstarpējā komunikācija Starptautiskajā Fotogrāfijas vasaras skolā. Līdz 19. septembrim ISSP Galerijā skatāma viņa izstāde Kleitona lidojums. 2014. gadā Džeisons ieguvis prestižo Gugenheima stipendiju, kā arī ir izdevniecības J&L Books līdzdibinātājs. Viņa darbi ir publicēti vairākās grāmatās un monogrāfijās, tostarp Raising Frogs for $$$ (2006), The Mushroom Collector (2010), Hotel Oracle (2013), Clayton’s Ascent (2018) un The Medium is a Mess (2018).
Reiz teici, ka nodarbojies ar pužļu veidošanu. Tiem nav noteikta atrisinājuma, un tie darbojas drīzāk kā aicinājumi. Pastāsti, kā redzi savus darbus un radošo procesu!
Tas laikam attiecas uz individuālajiem attēliem un sekvencēm. Kaut kāda iemesla dēļ vēlos, lai lietām būtu ilgs mūžs. Ir lietas, ko mīlu, bet kas arī ātri pazūd. Minu krustvārdu mīklas, un izmetu tā laukā, tikko kā pabeidzu. Nav nepieciešamības tās apskatīt vēlreiz. Tāpat ir ar ēdienu, lai gan ēdu lēni – daudz lēnāk par savu sievu. Bet, kad taisu darbus vai skatos uz mākslu, negribu, lai tas būtu kā puzle. Negribu, lai būtu tā: “Ok, sapratu, man tas nav jāredz vēlreiz.” Man palīdz, ja kaut kas ir atstāts atvērts un tu, saņēmējs, to ikreiz piepildi nedaudz citādāk. Tā kā, ja es strādāju pie attēlu kombinācijas un katru reizi tā liek man domāt par vienām un tām pašām lietām, mēģināšu to salauzt.
Tas liek man domāt par valodas spēlēm. Savos vēlīnajos darbos Ludvigs Vitgenšteins kritizē Augustīna ideju attiecībā uz to, kā vārdiem rodas nozīme. Augustīnam ir piemērs par bērnu, kas iemācās lietu nozīmes brīdī, kad kāds uz tām norāda un saka, piemēram, – tā ir kaste. Vitgenšteins jautā, kā gan bērns zināja, ka tas otrs cilvēks norādīja uz kasti un nevis materiālu, no kā tā ir taisīta, vai arī uz to, kas tā ir par formu, utt.
Viņš kritizē ideju par to, ka nozīme ir kaut kas nemainīgs, un sasaista to, kā darbojas valodas un kā darbojas spēles. Spēlēm nav universāla koncepta, bet to, kas kaut ko padara par spēli, var saprast, to spēlējot. Tavi darbi arī balansē starp kaut ko, kas ir kustīgs un mainīgs, un to, ka tajos pastāv struktūra.
Man ir aptuveni desmit atbildes uz tavu jautājumu. Pirmkārt, par spēlēm. Man ļoti patīk šis citāts no Dona Delillo (Don DeLillo) grāmatas End Zone. Tā ir grāmata par Amerikāņu koledžas futbola treneri un atomkaru. Vienā brīdī viņš runā ar komandu, mēģina viņus iedvesmot spēlei un saka: “Šī ir tikai spēle, bet šī ir vienīgā spēle.” Tā ir principā mana dzīves filozofija – neuztver to pārmērīgi nopietni, bet uztver to nopietni, jo mēs esam šeit.
Ā, un tad par “tā ir kaste.” Pēdējo gadu laikā esmu lasījis diezgan daudz Deivida Boma (David Bohm) rakstītā. Viņš bija fiziķis ASV un nomira 90. gadu sākumā. Daļa no viņa pētniecības darba tika vēlāk izmantota kodolieroču izveidošanai, bet pēc otrā pasaules kara viņš sāka izmantot savus zinātniskos pētījumus filozofijā. Boms daudz raksta par to, ka fragmentācija valodā ir mākslīga, bet nepieciešama komunikācijai un domu sakārtošanai. Viņš atgādina, ka ir svarīgi saprast, ka, lai gan tā ir mākslīga, mēs to tik un tā lietosim. Tāpēc, tā ir kaste, bet tas ir arī koks un tie ir atomi, tā varētu būt cepure vai forma, vai metafora – dažādas lietas. Es par to daudz domāju. Bet tā ir viena no tām lietām, par kurām nevar pilnīgi domāt un reizē funkcionēt kā persona. Attiecības starp ideāliem un realitāti ir kas interesants, jo abas lietas nav sinhronas, bet reizē kaut kā saspēlējas.
Man patīk ideja, uz ko kādreiz atsaucies, – strādāt kaut kur starp emocijām un loģiku.
Tas man ļoti patīk par cilvēkiem – mēs nonācām līdz idejai par loģiku, bet ir neiespējami dzīvot pilnīgā saskaņā ar to. Manuprāt, pieredze situācijās, kurās sajaucas emocijas un loģika, ir kas bagātīgāks, jo smadzenes vienlaicīgi strādā vairākos līmeņos. Tāpat arī tu vari būt ļoti loģisks, bet reizē arī ļoti emocionāls. Tie ir pretstati, bet abi eksistē vienā cilvēkā. Man ļoti patīk, ka tas var notikt. To var pielietot dažādās situācijās pasaulē, kur konfliktējošas lietas eksistē pamīšus, un tā nav problēma.
Manuprāt, viena no visinteresantākajām lietām cilvēkos ir tas, ka mūsos var vienlaicīgi eksistēt A un ne-A.
Negribu pārmērīgi mētāties ar atsaucēm, bet man šeit jāpiemin Kirkegors. Vai nu/vai arī ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Tā ir par dzejnieku un tiesnesi, kas viens otram raksta vēstules, un trešo personu, redaktoru, kas ir atradis šīs vēstules un mums tās pasniedz. Bet patiesībā konceptuāli šie trīs cilvēki ir viena un tā pati persona. Vismaz es to tā nolasu. Manuprāt, daudz kas no Kirkegora ir tieši par to, un viņa darbi ir daudz izklaidējošāki, nekā biju domājis. Tas ir par vairākām personībām vienā cilvēkā, bet ne tā kā tāda psihiska slimība.
Tagad it sevišķi, kad daudz laika pavadām internetā un mums ir pieejams tik liels informācijas apjoms, ir grūti iedomāties, ka kādam varētu būt tikai viena ideja vai ka viss varētu būt tikai par kādu vienu lietu. Mēs konstanti piedzīvojam daudz visa kā reizē un pieņemam idejas, kas nereti ir pretrunā cita ar citu.
Mēs droši vien neesam radīti, lai uzņemtu tik daudz informācijas. Īsti labi ar to netiekam galā. Iespējams, ka šis būs tas, kas mūs iznīcinās.
Tā droši vien ir sakritība, bet tu bildē ar 6 x 6, kas ir arī Instagram formāts. Kā, tavuprāt, vizuālā lasītprasme attīstīsies nākotnē?
Man ir grūti atbildēt. Neesmu antropologs vai zinātnieks, un man nav datu. Varu tikai runāt par sevi. Es ļoti novērtēju skatpunktu, kas atšķiras no algoritma. Mani interesē veids, kā cilvēks pieredz pasauli, un, kad es skatos uz darbiem, gribu, lai tas man tiek nokomunicēts, un tas ir tas, ko es no tā paņemšu. Fotogrāfija ir tikai medijs tam, tāpat kā vārdi rakstniekam.
Sākumā teici, ka nevēlies, lai tavi darbi būtu viegli saliekama puzle. Mums visiem šķiet, ka esam ļoti dziļi un neviens mūs nesaprot, bet tad algoritmi var diezgan vienkārši saprast, ko mēs vēlamies, lai pēc tam mums pārdotu lietas, ietekmētu mūsu politiskos uzskatus un veidu, kā domājam. Vai domā, ka pienāks brīdis, kad algoritmi aizstās radošumu?
Es šogad saņēmu e-pastu no kāda, kas teica, ka viņiem ir mana Raising Frogs for $$$ grāmata un tā ir lieliska. Es nodomāju, ā, cik jauks e-pasts. Turpināju to lasīt un izrādījās, ka šis cilvēks dzīvo Sanfrancisko un strādā startapā, kas izmanto mākslīgo intelektu, lai nodarbotos ar attēlu redakciju. Es viņam atbildēju: “Vaau, tu strādā velnam.” Ar to beidzās mūsu komunikācija.
Jā, tas ir briesmīgi. Ir lieliska filma Desk Set no 50. gadiem ar Spenseru Treisiju (Spencer Tracy) un Ketrinu Hepbērnu (Katharine Hepburn). Tā ir līdzīga situācija, kur Ketrina Hepbērna strādā kāda uzņēmuma bilžu izpētes arhīvā, un Spensers Treisijs ir eksperts, kas piesaistīts, lai arhīvam izstrādātu mehanizētu sistēmu. Visas tās problēmas, ko šis jautājums izceļ, pastāv tajā filmā. Tai ir laimīgas beigas. Cerams, ka šai arī tādas būs.
Vienā lekcijā, kurā stāstīji par savu radošo procesu, daudz atsaucies uz grāmatām, kuras lasīji laikā, kad taisīji darbus. Kā, tavuprāt, daiļliteratūra ietekmē tavu praksi?
Mīlu lasīt daiļliteratūru. Diemžēl lielākā daļa manu mīļāko autoru ir miruši. Gribu atrast vairāk dzīvus autorus, kas ar mani rezonētu, bet tas ir grūti. Nezinu, kāpēc. Neesmu vēl atradis īstos. Laikam man patīk lasīt, jo tas vienkārši sagādā baudu, bet reizē arī izlasītais paliek prātā kā vēl viena atmiņa. Tā kļūst par daļu no pieredzes, tāpat kā kāds stāsts, ko kādam pastāstīji vai pats piedzīvoji. Flanerijai O’Konorai, Mihailam Bulgakovam, Viktoram Peļevinam, Džozefam Konradam un citiem lieliskiem rakstniekiem ir tiešām talants tādā ziņā, ka viņiem piemīt unikāla pasaules vīzija un viņi to spēj artikulēt.
Zini, tev droši vien arī ir citi draugi fotogrāfi. Dažkārt esi ārā pasaulē un ieraugi to tādā veidā, kā viņi to redzētu – kā vienu no viņu bildēm. Tāpēc uzņem to fotogrāfiju un tad to viņiem iedod. Manuprāt, tas pats notiek ar autoriem – esi nokļuvis kaut kādā situācijā un jūties tā, it kā būtu tā cilvēka pasaulē. Vai varbūt tāpēc, ka lasi viņu grāmatu, esi tā noskaņojies un redzi pasauli tādā veidā. Tas ir lieliski. Es tiešām mīlu cilvēkus, un man patīk dalīties ar šīm lietām. Negribu izklausīties muļķīgi, bet tā tiešām man ir nopietna bauda.
Lasot mēs paši radām sev attēlus prātā. Iespējams, tas ir tas, kas to padara par tik spēcīgu pieredzi.
Jā. Vēl viens piemērs – Alēns Robs-Grijē (Alain Robbe-Grillet), 60. gadu franču rakstieks, kas man ir mīļš. Viņš bija daļa no tā sauktās jaunā romāna kustības. Šie rakstnieki mēģināja nolikt malā Balzaka tipa noveli un sākt kaut ko jaunu, lai vienkārši turpinātu attīstīt formu. Viņi gribēja pamēģināt darīt lietas citādi.
Viņi rakstīja tādā kā objektīvā veidā. Robs-Grijē apraksta lietas gandrīz kā kamera. Lasot viņa telpas aprakstus, kas nāk no noteiktas perspektīvas, to nekomentējot… Tie ir tikai apraksti. Efekts ir tāds, ka tu kļūsti par vienu no varoņiem vai ar viņu savienojies. Un tad, kad grāmatā ir atkārtojumi ar tikai nelielām izmaiņām, nevari pateikt, vai tevis paša atmiņa ir maldīga vai pie vainas ir varoņa atmiņa. Saplūšana ar grāmatu ir lieliska pieredze. Virspusēji teksts šķiet ļoti auksts un fotogrāfisks, divdimensionāls, bet realitātē tas kļūst par pieredzi, kas ir ļoti atšķirīga no cita veida daiļliteratūras. Arī viņš ir atstājis uz mani iespaidu.
Tev ir izdevniecība – J&L Books. Kas tevi iedvesmo, kad strādā pie savām grāmatām vai pie citu projektiem?
Tik daudz kas. Pirmkārt, man ļoti patīk taisīt lietas. Mana mamma man pastāstīja, ka bērnībā, tikko varēju piecelties, es ļoti rūpīgi salocīju savas drēbes un tās ieliku skapī – tas ir dīvaini. Man ļoti patīk iepakot lietas to visefektīvākajā ietvarā vai formā tā, lai tad, kad tās izpako, tas kļūst par kaut ko sarežģītāku. Tas man ļoti patīk grāmatu veidošanā. Un tas sasaistās ar to, ko teici iepriekš par struktūru un kustību.
Viena no lietām, kas man patīk grāmatās, ir tas, ka attiecības, ko nosaki, paliek fiksētas. Kāds atradīs tavu grāmatu pēc 100 gadiem, un toreiz nospraustās attiecības nebūs mainījušās. Tā iemesla dēļ mīlu grāmatas vairāk nekā citus medijus, teiksim, izstādes vai mājaslapas. Bet nevaru arī būt tik kategorisks, jo uzreiz izdomāju izņēmumus. Piemēram, tagad iedomājos par grāmatu Iris Garden, ko pirms pāris gadiem izdeva Little Brown Mushroom. Tajā ir Viljama Gednija (William Gedney) fotogrāfijas un Džona Keidža (John Cage) teksts. Kad atver grāmatu, tad viss samaisās un to nav iespējams salikt atpakaļ tā, kā to atradi. Grāmata konstanti mainās un tā ir daļa no koncepta tam konkrētajam saturam. Bet tad laikam var domāt par to kasti kā struktūru, un attiecības tajā ir fiksētas kustīgā veidā. Mīlu šāda veida šķēršļus, kas nāk līdz ar grāmatu veidošanu.
Kad sadarbojies ar citu mākslinieku un esi redaktora lomā, jāsaprot, kā viņi redz lietas, lai var sniegt padomus, kas nav tava pasaules skatījuma projekcija uz viņu darbiem, bet gan nāk no viņu pašu pozīcijas. Man tas process ir ļoti mīļš, un strādāju tikai ar māksliniekiem, kas man ļoti patīk, jo J&L darbojos brīvprātīgi.
Tev ir izglītība grafiskajā dizainā. Vai, tavuprāt, tas spēlē lomu tajā, kā strādā pie grāmatām?
Šīs lietas ir grūti nošķirt. Piemēram, tagad, kad šeit vadu darbnīcu, mēģinu strādāt ar sarežģītām idejām, kas man ir intuitīvas, un tās pārveidot spēlēs, uzdevumos vai mācībās, kas ilustrē kādu no tiem konceptiem. Tajā ir kaut kas mākslīgs. Daudzus no šiem uzdevumiem es pats ikdienā nepildu, bet izspēlēju galvā kādu to versiju. Mēģinu iemācīt tāda veida domāšanu. Kad strādāju pie grāmatas, viss – saturs, redakcija, secība un dizains – notiek reizē. Esmu arī strādājis ar metināšanu, galdniecību un formu izgatavošanu objektu izliešanai. Grafiskais dizains ir vienkārši kaut kas manā instrumentu kastē. Tas ir banāls veids, kā to raksturot, bet tā tiešām par to domāju.
Tagad esi Latvijā. Vai fotografē arī šeit? Kas tev liekas saistošs šejienes ainavā?
Mani interesē redzēt šo pasaules daļu, bet, kad lasīju par Latviju, sāku šaubīties, vai dodos uz pareizo vietu. Liekas, ka šeit visur varētu būt meži, un es nezinu, ko varētu darīt mežos. Kopš ierados esmu diezgan daudz strādājis, bet man bija arī viena brīva diena Rīgā. Piecēlos no rīta un visu dienu staigāju. Tas bija lieliski. Bet izbildēju tikai divas filmiņas, katrā ir 12 kadri, tā kā nezinu, vai šī ir mana vieta fotografēšanai, bet redzēs. Cerams, ka man būs vairāk laika klaiņošanai.
Tev tagad ISSP galerijā ir izstāde. Vai vari par to nedaudz pastāstīt?
Darbi nāk no manas pēdējās grāmatas Kleitona lidojums (Clayton’s Ascent). To izdeva TBW Books, un tā ir daļa no četru grāmatu sērijas, kurā piedalās četri mākslinieki – Viviāna Sasse (Vivian Sassen), Gvido Gidi (Guido Guidi), Gregorijs Halperns (Gregory Halpern) un es. Lai gan starp grāmatām pastāv saiknes, jo sarunājāmies, kamēr tās likām kopā, tomēr katra ir atsevišķs darbs ar savu ideju. Laikā, kad TBW jautāja, vai vēlos taisīt grāmatu, gāju cauri veciem darbiem – fotogrāfijām no ASV 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā. Laikam kaut kas saistībā ar to, kas notika 2016. un 2017. gadā, lika šīm bildēm, kas ir gandrīz 20 gadus vecas, uzpeldēt. Nozīmes mainās, laikam ejot.
Atradu attēlus, kas bija saturiski tumši, bet krāsu ziņā piesātināti. Tā kombinācija man bija interesanta kaut kādā veidā, ko nevarēju īsti definēt. Beigu beigās laikam tas ir par manu sasaisti ar lietām, ko mīlu un kritizēju valstī, kurā dzīvoju. Man ir dalītas jūtas pret visu ko, un dažas no šīm lietām, pret kurām esmu kritisks, es arī kaut kādā jocīgā veidā mīlu.
Izstādē ir tikai seši attēli no grāmatas, kā arī dažas skulptūras un video. Pilnam kontekstam tajā redzama arī grāmata.
Tu strādā, nepārtraukti veidojot un papildinot savu arhīvu, uz ko arī ik pa laikam atskaties. Kā ar to darbojies? Vai tavi vizuālie izteiksmes līdzekļi ar laiku nemainās un nav grūti to visu likt kopā? Varbūt, kaut kas sāk padoties labāk, bet citas spējas pazūd?
Kvadrāta formāts patiesībā man tajā palīdz. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc neesmu no tā atteicies, – bildes ļoti viegli saliekas kopā, lai gan ir uzņemtas pilnīgi dažādos laikos. Par vizuālajiem izteiksmes līdzekļiem domāju drīzāk kā par bilžu kombinācijām, nevis atsevišķiem attēliem. Tai valodai vienmēr ir iespējas attīstīties.
Pirmo reizi, kad sāku taisīt darbus, kas man pašam likās labi, man bija ambīcija tos izbīdīt un ātri gūt panākumus. Pēc pirmajām veiksmēm es nedaudz piebremzēju. Es sāku domāt par to, ka negribu beigt strādāt, gribu turpināt taisīt darbus līdz dzīves beigām. Vēl viena klišejiska metafora, bet tā ir taisnība… Reiz skatījos uz koka stumbru un tiem apļiem. Runāju par kokiem ar kādu galdnieku. Tiem kokiem, kas aug lēnāk, apļi ir ciešāki. Tāda koka diametrs varbūt palielinās tikai par collas astotdaļu gadā. Tur ir daudz sīku aplīšu. Ātri augošs koks izaug par veselu collu gadā vai vairāk. Lēts koks ir tāds, kas ātri aug, bet arī vieglāk plīst. Vai arī tu tajā iedzen skrūvi un tad tas ieplaisā, kamēr vecāks koks salauzīs skrūvi. Tev tajā sākumā ir jāiedzen caurums, pirms vari iedzīt skrūvi.
Sāku domāt par atlikušo dzīvi vairāk kā par to lēni augošo koku. Šī attēlu krāšana ir tāda kā konstanta takts, kas skan fonā. Vienmēr skatos, vēroju un glabāju, un tad, kad liekas, ka ir īstais brīdis kaut ko ar tām bildēm pateikt, tad es tās izmantoju kā vārdu krājumu. Es pieminēju The Crack-Up, Frānsisa Skota Ficdžeralda grāmatu. Lasot viņa piezīmes, sapratu, ka tā ir ilgtspējīga darbošanās metode. Rakstniekiem arhīvs, ko viņi izmanto, ir viņu dzīves pieredze. Manuprāt, Ernests Hemingvejs izdarīja pašnāvību tāpēc, ka zaudēja atmiņu. Viņa pēdējā grāmata Across The River and into The Trees ir briesmīga. Super banāla. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka viņam vairs nebija īstu atmiņu, ko izmantot, tāpēc viņš sāka tās izgudrot. Īsta pieredze man vienmēr ir interesantāka nekā kaut kas, ko es varētu izdomāt no nekā.
___
Šis raksts tapis ar ASV vēstniecības Latvijā atbalstu
