Zināšanu ķermenis

Iedomājies sevi kā vaska puķi. Lodājošu, stingrām, spīdīgām lapām. Aizver acis. Kā tu tagad noteiksi savu atrašanās vietu? Vai jūti siltumu, ko izstaro citi priekšmeti, lai varētu droši doties uz priekšu? Vai gaismas starojumā, ko uztver tavs ķermenis, vari nolasīt rītdienas laika prognozi? Ar šiem uzvedinošajiem jautājumiem varētu papildināt instrukciju, ar kādu somu māksliniece Maija Anniki Savolainena sagaida apmeklētājus ISSP Galerijas izstādē Solarofīti. Tā ir filigrāna telpas un skaņas instalācija, kas balstīta saules starojuma pētījumos un smalkā atsauču tīklojumā, kur mākslas artefakti saaužas ar dabaszinātņu atklājumiem. Kā zināms, cilvēka acs spēj uztvert tikai nelielu daļu no saules raidītajiem elektromagnētiskajiem viļņiem, un tieši šī “neredzamā gaisma” un tās iespējamā iedarbība uz dzīvo un nedzīvo dabu ir izstādes centrālā tēma.

Neliels sensors, kas piestiprināts pie galerijas ārsienas, fiksē gaismas intensitāti un sūta signālus, kuri tiek “iztulkoti” atbilstošā skaņas ainavā, uz ko savukārt reaģē paštaisīts robots. Šī ekosistēma mijiedarbojas ar pērļu gliemezīšu antenām – smalkām stikla caurulītēm –, kuras reaģē uz (arī apmeklētāju radītu) troksni. Zem milzīga gaismas objekta nevainojami smalkās smiltīs ir iemājojusi arī pati vaska puķe jeb hoija, lai arī mākslinieces sniegtos norādījumus – diennaktī atstāt lampu ieslēgtu 12 stundas – izpildīt neļauj galerijas darba laiks. Vārdu “hoija” 19. gadsimta sākumā augam devis skotu dabas pētnieks Roberts Brauns par godu savam draugam botāniķim Tomasam Hoijam, reizē ar draudzības žestu iezīmēdams arī Rietumeiropas zinātnes koloniālisma politiku, tai raksturīgās piesavināšanas, racionalizācijas un klasifikācijas stratēģijas, kas dzīvo dabu uzlūko kā brīvi pieejamu un “nesakārtotu” resursu. “Solarofīti” (šo vārdu varētu tulkot kā “saules augi”) gan varētu nākt klajā ar atšķirīgu viedokli, apšaubot dzīvības formu hierarhiju, kuras augšgalā lepni stāv cilvēks (baltādains heteroseksuāls vīrietis) un kurā augi ir kaut kas primitīvs un nepilnvērtīgs (par “dārzeņiem” mēdz saukt arī cilvēkus ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem). Ekokritika un iekļaujoša politika piedāvā atšķirīgu domāšanas paradigmu, kas kritizē fallogocentriskā redzējuma selektīvo raksturu, kas dažos gadījumos robežojas ar aklumu. Arī izstādes darbi aicina atteikties no redzes privilēģijām un, ņemot piemēru no augiem, kuri ir daudz gudrāki, nekā mēs iedomājamies, kā izziņas orgānu definē visu ķermeni.

Vizuālās kultūras dominējošās lomas apšaubīšana vizuālās mākslas izstādē var būt diezgan paradoksāla. Mākslinieces piedāvātais risinājums ir fotogrāfijas, kuru uzņemšanā izmantots filtrs, kas ir jutīgs pret ultravioleto starojumu, ko ar neapbruņotu aci cilvēks neuztver. Darbi tapuši šovasar Latvijā – fotografējot gan īpaši atlasītus modeļus, gan nejaušus pludmales apmeklētājus. Vienīgais nosacījums – pirms fotosesijas bija jāieziež sauļošanās krēms. Citiem vārdiem, jāpārklāj sevi ar vasku, ko viņi paši neredzēs, bet kas parādīsies foto izdrukās.

Šo fotogrāfiju uzmanības centrā ir ķermenis – atslābināts, bezmērķīgs, iekšupvērsts, vasaras versmes apņemts, dzīvs. Tā virsmu izraibina krēma atstātās pēdas, neaizsargātas ādas laukumiem mijoties ar tumšākiem, kur ultravioletais starojumus tiek absorbēts. Šajā brīdī ķermenis kļūst par sarežģītu informācijas procesoru, kurš fotosintēzes rezultātā saražo sev enerģiju. Iespējams, šāds stāvoklis vispilnīgāk raksturo izstādes anotācijā piesaukto jēdzienu In-der-Welt-sein ¹⁾Izstādes aprakstā minēta termina angliskā versija being-in-the-world. Līdz šim jēdziens latviešu valodā atveidots kā “esamība-pasaulē”, tomēr pašreiz kā precīzāku versiju filozofe Linda Gediņa piedāvā “būt-iekšā-pasaulē” – šāda forma izmantota arī viņas topošajā Heidegera teksta tulkojumā. Pateicos Raivim Bičevskim par konsultāciju Heidegera terminoloģijā! , ko savulaik darbā Esamība un laiks formulēja vācu filozofs Martins Heidegers, lai pārvarētu Rietumu filozofijā ierastās domāšanas dihotomijas (tostarp nošķīrumu starp objektu un subjektu, apziņu un ārējo pasauli), priekšplānā izvirzot cilvēka klātesamības nozīmi. Tiesa, par to, cik lielā mērā vēlāko filozofu darbos šī klātesamība jeb klātbūtne izrādīsies ķermeniska, un par to, ka tai sekos ideja par posthumānismu, kas apšaubīs cilvēka leģitimitāti vispār, vācu filozofs, visticamāk, brīnītos.

Tomēr vairāk par apvērsumu pastāvošajā zināšanu sistēmā izstādes autori, šķiet, interesē strādāt ar dabaszinātņu māksliniecisko potenciālu, “tulkojot” bioloģijas un fizikas procesus laikmetīgas vizuālās mākslas valodā. Iespējams, tas izskaidro, kāpēc lielākā daļa izstādes radīto nozīmju izsakāmas drīzāk estētiskās, ne konceptuālās kategorijās. Apgalvojumi, ka uz gaismu reaģē gan augi, gan fotofilma, un ka smiltis ir gan pludmalē, gan no tām var izgatavot stiklu fotogrāfiju rāmēšanai, diez vai ir pietiekami satura radīšanai. Nav jaunatklājums arī fakts, ka mūsdienu zinātne ļauj kodēt un atšifrēt informāciju visdažādākajās tehnoloģijās, mainot datu nesēja materiālās īpašības. Mākslai nav nedz jākonkurē ar zinātni, nedz jābūt tās ilustrācijai, bet gan jārada telpa kritiskām pārdomām. Vai teju pārlaicīgais solarofītu skaistums, izstādes elegantā atturība un skulpturāli nevainojamā uzbūve paver šādas telpas iespējamību? Pastāv dažādi atbilžu varianti, bet mani vairāk interesē tie, kas meklējami viņpus redzamā gaismas spektra.