Latvijas fotogrāmata – 1991. Janvāris. Latvija
Kultūras fonda izdotā grāmata 1991. Janvāris. Latvija (1991) apkopo vizuālas liecības par barikāžu laika notikumiem 1991. gada janvārī. Pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem cilvēki Vecrīgas ielās sāka veidot barikādes no būvmateriāliem un lauksaimniecības tehnikas, lai aizsargātu stratēģiski svarīgos objektus no līdzīga scenārija atkārtošanās Latvijā. Barikādes tiek uzskatītas par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas ceļā uz neatkarību.
Sākumā grāmata šķiet mazbudžeta pasākums – plānas lapas, apšaubāma drukas kvalitāte, piesātināts informācijas daudzums, tomēr tas simboliski sasaucas ar tā laika preses izdevumiem, kuriem varētu pārmest līdzīga rakstura tehniskās ķibeles, tomēr tiem tolaik bija milzīga loma sabiedriskās domas veidošanā. Attēli sakārtoti hronoloģiski – sākot ar 2. janvāri, kad īpašā milicijas vienība OMON ieņēma Preses namu, un beidzot ar 3. martu, kad 74 % Latvijas iedzīvotāju referendumā nobalsoja par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. Pa vidu – reportāžas no mītiņiem, politiķu debatēm, ļaužu ikdienas barikādēs, kā arī visdramatiskākie skati – OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kā rezultātā bojā gāja pieci cilvēki, tajā skaitā operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Ik pa laikam arī pavīd reprodukcijas galvenokārt no ārzemju laikrakstiem, kas iedod plašāku sociālpolitisko kontekstu.
Autoru vidū ir gan preses (Boriss Koļesņikovs, Elmārs Rudzītis u. c.), gan mākslas fotogrāfi (Māra Brašmane, Vilhelms Mihailovskis), tomēr lielāko daļu autoru vieno darbošanās sen aizmirstajā Latvijas Kultūras fonda (LKF) Fotoapvienībā (grāmatā gan tā nosaukta par LKF Foto informācijas apgādu), kas tika dibināta 1988. gadā un iniciēja dažādus fotodzīves notikumus. Zīmīgi, ka grāmata tika izdota uz karstām pēdām. “Lēmumu par šī izdevuma veidošanu jau 1991. gada februārī pieņēma LKF Fotoapvienības valde. Marta beigās, aprīļa sākumā bija sagatavots maketa priekšlikums, un LKF to apstiprināja,” atceras grāmatas sastādītājs Vilnis Auziņš (1948). “Operativitāti veicināja tas, ka lielāko daļu no attēliem nevajadzēja īpaši meklēt un auklēties ar autoriem, jo viņi bija ļoti atsaucīgi. Makets bija sagatavots iespiešanai jau maijā, un Paraugtipogrāfijas vadība bija gatava veikt šo darbu steidzamības kārtā, bet tad iestājās man nezināmu motivāciju rosināts LKF vēlējums šo aktivitāti nedaudz samazināt. Izdevumu publicēja tikai pēc augusta puča pašā 1991. gada nogalē.” Grāmatas koncepcijas un mākslinieciskā iekārtojuma autore bija Ingrīda Zābere (patlaban – Anna Aizsilniece), bet attēlu redaktors – Andrejs Grants. “Es kopā ar vienu no [laikraksta] Atmodas angļu valodas izdevuma redaktoriem Kārli Freibergu sagatavoju priekšlikumu Ingrīdai Zāberei. Viņas būtiskais ieguldījums ir izdevuma seja – apvāks un datumu šķirkļu dizains. Viņa un arī Grants veica pavisam nelielas korekcijas attēlu izvēlē un to mēroga izvēlē,” papildina Auziņš.
Izdevuma māksliniece atceras, ka viņai LKF tika ierādīts Macintosh dators ar vienu fontu. “Bija grūti kaut ko samaketēt skaisti, kā man gribējās, jo tehniskās iespējas bija ierobežotas. Man bija jāveido ritms, stāsts. Arī tās saplēstās maliņas toreiz bija modē,” atceras Anna Aizsilniece.
Šīs grāmatas galvenā vērtība ir tās trūkumi – gan izdevuma pieticīgā kvalitāte un nu jau vecmodīgais dizains, gan raibā fotoattēlu atlase, kurā skrupuloza fotožurnālistika mijas ar liriskām atkāpēm. Ja šāds izdevums būtu izdots stipri vēlāk, mēs varbūt iegūtu kvalitatīvu izpildījumu un racionālu attēlu atlasi, tomēr būtu zaudējuši to spontanitāti un emocionalitāti, kas šai grāmatai palīdz veidot laikmeta garu.
