Ziemas nebūs
Novembris, decembris, janvāris, februāris, marts, aprīlis – esmu izdzīvojusi vēl vienu pusgadu aukstu, tumšu dienu un nakšu. Ir grūti pamosties, kaut ko darīt, nevēlos ne ar vienu tikties, nav spēka intimitātei. Viss sasalst, un vienīgais, ko varu sadzirdēt, ir elektrības spoļu griešanās uz riņķi.
Šis stāsts sākās 2016. gadā kā dienasgrāmatas projekts. Ziemas nebūs ir nomācoša manas dzīves perioda pieredze. Sanktpēterburgā, kur Ziemeļu tuvums nežēlīgi samazina dienasgaismas laiku gandrīz līdz nullei, šī melanholija jūtama spēcīgāk. Katra filma, ko izfotografēju, katra diena, kas pavadīta fotolaboratorijā, mani tuvināja pavasarim.
Es izmantoju tikai trīs krāsas – melno, balto, sarkano – un dažas piezīmes par fotogrāfiju kopēšanu. Uz fotopapīra daļa attēla paliek gradācijā no gaiša uz tumšu un otrādi. Šī gaismas evolūcija ir kā kustība, kā piedzīvot ziemu pārvēršamies pavasarī. Un katru reizi es izdzīvoju vēl vienu nulli, lai nokļūtu līdz gaismai.
Varja Koževņikova (1988) ir krievu fotogrāfe, kas mācījusies fotožurnālistiku Dokumentālās fotogrāfijas akadēmijā Sanktpēterburgā.
