Kurš gan nezina Vili Rīdzenieku!
Viļa Rīdzenieka vārdu zina visi, pateicoties vismaz Sv. Pētera baznīcas degošā torņa fotogrāfijai, taču līdz šim par viņu pašu nezinājām gandrīz neko. Vikipēdijā ir tikai dažu slaveno uzņēmumu saraksts, bet nekā par Rīdzenieka personību. Un beidzot apgāds Neputns ir izdevis milzīgu fotogrāfam veltītu albumu dažu kilogramu svarā. Grāmatā ir publicēts teju pustūkstotis fotogrāfiju, reprezentējot visus Rīdzenieka darba posmus un žanrus. Attēli izraisa interesi vairākos aspektos – nezinu pat, kuru pieminēt pirmo, lai nerastos kāda hierarhija pēc svarīguma. Daži no dokumentālajie kadriem, kuros piefiksēti vēstures notikumi, tikai bezkaislīgi fiksē īstenību – lūk, kā tas izskatījās tolaik; bet ir ne mazums kadru, kas raisa konotācijas, liekot skatītājam veidot savu emocionālo attieksmi pret vēstures notikumiem.
Interesantas ir ģīmetnes. Un ne tikai slaveno cilvēku portreti, bet arī komerciālie salona fotoportreti. Varbūt šie nezināmo cilvēku portreti pat vairāk saista uzmanību – veids, kādā profesionāls fotogrāfs ar subjekta novietošanu kameras priekšā, apgaismojumu, vizuālo fonu u. c. tehniskiem paņēmieniem centies cilvēku padarīt skaistāku, bet varbūt demonstrējis savu prasmi. Var skatīties un domāt par laikmeta sevis un cita reprezentācijas kultūru. Četru autoru sarakstītie teksti ir labs palīgs šādai attēlu pētīšanai. Ar kādu fotoattēlu saistīts teksts, kas neatstāsta tā saturu, bet dod kontekstuālos pavedienus pilnīgākai uztverei, ir retums. Tekstu autori sniedz vairākus kontekstus, kas attaisno arī ne īpaši izteiksmīgo bilžu iekļaušanu albumā. Alise Tīfentāle izstāsta fotogrāfijas kā mākslas attīstības vēsturi, šādi palīdzot ieraudzīt un novērtēt Rīdzenieka tehniskās prakses un mākslinieciskās pieejas. Analizējot sen tapušos darbus, tomēr jāatceras, ka viss kādreiz ir bijis pirmo reizi – eksperiments, tad novitāte ar konotāciju, pēc tam ierastā tehnika. Pamatīgu pētījumu par komerciālo salona fotogrāfiju veikusi Lauma Lanceniece. Viņa ne vien noskaidrojusi Rīdzenieka privātā biznesa detaļas, bet ar šo rakstu arī sniegusi ieguldījumu masu kultūras, masu gaumes pētniecībā, ko mākslas zinātnieki parasti atstāj novārtā. Krāmu tirdziņā vai seno grāmatu veikalā bieži redzami šādi salonā tapuši portreti, taču tas ir darba fināls, Lauma atklājusi lasītājam darba procesu, kas spilgtāk ļauj izprast ģīmetnes lomu un nozīmi tā laika sabiedrībā. Tehnisko un tehnoloģisko procesu rekonstruē Gunārs Janaitis: ar ko un kā taisīja bildes? Kas bija iespējams, kas ne? Brīnišķīgs materiāls, kas ļauj reflektēt arī par mūsdienu fotografēšanas praksēm. Šoreiz gan digitālās tehnoloģijas sniedz plašas iespējas gandrīz katram laikabiedram, taču pirms slēdža nospiešanas jāprot domāt. Analogās fotogrāfijas laikmetā domāšana savukārt varēja aizvietot tehniskos ierobežojumus. Gleznainā fotogrāfija jeb piktoriālisms zināmā mērā radīja iespēju pārvarēt analogā medija šaurību. Katrīna Teivāne-Korpa esejā Būt fotomāksliniekam sniedz vēl vienu Rīdzenieka attēlu interpretācijas kontekstu – foto ir tehnika vai māksla – un raugās, kā šī dilemma izskatās viņa darbos.
Albuma mīnuss – svars. Ar to ir pagrūti strādāt un pasmagi dāvināt. Savukārt liels pluss ir tas, ka albums veiksmīgi pārvar to, ko es saucu par novadpētniecisko kultūras vēstures žanru: uzrakstīt mākslinieka CV un apkopot darbus hronoloģiskā sarakstā. Teksti, kā jau minēju, rosina aplūkot, analizēt un vērtēt attēlus vairākās dimensijās.
